bērni
Foto: Lars Plougmann / cc

Bērna kautrīgums var izpausties dažādi. Piemēram, aizejot ciemos, tā vietā, lai piebiedrotos kādai spēlei, bērns tā arī neuzdrošinās pieiet pie citiem bērniem. Vai arī savās mājās – atnākot ciemiņiem, mazais teju visu vakaru gatavs pavadīt, slēpjoties vecākiem aiz muguras. Arī rotaļu laukumā vai parkā viņš nebūs tik drošs, lai sāktu sarunas vai rotaļas ar svešiem bērniem...

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vecāku parastā rīcība

  • Kāpēc tu kautrējies? No kā tu baidies?
  • Tev palīdzēs tikt skaidrībā tavi draugi – redzi, viņi taču ir tepat.
  • Ja nevēlies rotaļāties, vari pagaidīt maliņā. Kad būsi gatavs, pievienosies.
  • Nepārdzīvo, es palikšu tepat un būšu tev blakus, tu vienmēr vari ar mani rēķināties.

Kur ir kļūda?

Lielākoties pieaugušie kautrīgumu uzskata par visai nopietnu trūkumu. Un pat cenšas ar to cīnīties, domājot, ka tā iemesls ir pazemināts pašnovērtējums. Patiesībā kautrīgums var kļūt par trūkumu tad, ja vecāki demonstrēs savu attieksmi pret to kā pret kaut ko īpaši nevēlamu. Kopumā – kautrīgs bērns var būt tikpat laimīgs un pašpārliecināts, kā viņa "drosmīgie" vienaudži.

Problēmas iemesls

Bērns savu kautrīgumu pieņem tā, kā to viņam pasniedz vecāki. Ja tas tiek aplūkots kā rakstura iezīme, personības izpausme, nekādu grūtību bērnam neradīsies. Viņš būs tikpat laimīgs, kā tie viņa vienaudži, kuriem ar komunicēšanos nav nekādu problēmu. Taču ja vecāki uzskatīs kautrīgumu par bērna trūkumu, tad mazais sāks šaubīties savās vērtībās un pat var sākt sevi uzskatīt par nepilnvērtīgu atsevišķās lietās.

Kautrīgiem bērniem ir gana daudz pozitīvo rakstura iezīmju: dāsnums, paklausība, laipnība. Viņi prot klausīties un cienīt otra cilvēka viedokli. Viņiem patīk, ka citi bērni iesaistās viņa rosinātā spēlē, vienlaikus dodot priekšroku spēlēm, kurās iesaistīti divi vai trīs pazīstami vienaudži, kā arī sarunas ar vienu pieaugušo. Lai gan dažreiz viņi uzvedas saspringti, ir situācijas, kurās viņi jūtas absolūti pārliecinoši. Taču pietiek vien bērnu ar kaut ko ieinteresēt, sasprindzinājums tūliņ pat pāriet. Viņš sāk kautrēties tikai tad, ja apkārtējie bērnam pievērš pastiprinātu uzmanību.

Paši bērni reti pārdzīvo savu kautrīgumu, visbiežāk šī rakstura iezīme satrauc tieši vecākus, norāda portāls vospitaj.com

Patiesībā, tieši vecākus uztrauc bērna sociālās prasmes un apkārtējo cilvēku viedoklis. Nezin kādēļ skaitās, ka tieši aktīviem un komunikabliem bērniem sabiedrības acīs tiek vairāk cieņas.

Problēmas risinājumi

Vissvarīgāk ir radīt tādu situāciju, ka citu cilvēku uzmanība nav pievērsta šim kautrīgajam bērnam. Tāpat vērts priekš sevis izstrādāt tādus kā noteikumus, kā bērns tiek iepazīstināts ar jauniem cilvēkiem.

Noteikti vajadzētu maksimāli vienkāršot situāciju – palīdzēt tikt galā ar grūtībām. Piemēram, novērst sarunas biedra uzmanību ar jaunu tēmu, ja bērns nevēlas teikt "labdien" vai atbildēt uz sveša pieaugušā uzdoto jautājumu. Nemēģini bērnu piespiest runāt: viņš var vēl vairāk sakautrēties un pavisam apklust.

Radi bērnam pazīstamu un drošu situāciju. Tikt pāri neveiklām situācijām var palīdzēt lomu spēles un "mēģinājumi". "Pamēģināsim iedomāties, ka tu ar Annu esi saticies skolas gaitenī. Kā tu ar viņu sasveicināsies", "Iedomājies, ka Jāņonkulis tev vaicās: "Kā tad iet pa bērnudārzu?".

Lai situācijas, kurās atrodas tavs bērns, viņš pats tās spēj kontrolēt. Kā vecāks jūs varat bērnā attīstīt iniciatīvas spējas un patstāvību. Stimulē bērnā komunicēšanās spēju attīstību dažādos virzienos. Sākumā šādā komunikācijā piedalies arī pats, bet tad lai bērns turpina to viens.
Sagatavo bērnu viesu uzņemšanai. Piemēram, viņš var palīdzēt uzpost mājokli ciemiņu gaidīšanas laikā, bet tad pabūt vienatnē savā istabā. "Sadali" sarežģītas sociālo prasmju darbības vairākos vienkāršos soļos. Piemēram, sasveicināšanās ar pieaugušo, pirms tam patrenējoties, sasveicināties un pasniegt roku, sasveicināties un atbildēt uz pieaugušā jautājumu.

Mēģini atcerēties un paanalizēt situācijas, kad bērns ir bijis īpaši kautrīgs. Tad izdomā, ka lomu spēlēs šīs situācijas divatā ar bērnu izspēlēt no jauna. Kautrīgums ir īpaša uzvedība forma. Pastāv uzskats, ka bērnam kautrīgums ar laiku pāries pats no sevis, ja pieaugušie tam nepievērsīs pastiprinātu uzmanību.

Mammu diskusiju par kautrīgumu lasi šeit

Pāraprūpe veicina kautrīgumu?

Bērnu psiholoģe Inga Ādamsone uzskata, ka uzmanības pārdozēšanai var būt arī negatīvas sekas. Tiek uzskatīts, ka šāda pārlieka uzmanība var būt iemesls strīdiem brāļu un māsu starpā, bērnu dusmu lēkmēm, iespītēšanās fāzēm, nevajadzīgai vainas apziņai, vairākiem psihosomātiskiem simptomiem, piemēram, astmai u.c.

Pāraprūpētiem bērniem tiek liegta iespēja kļūt sociāli neatkarīgiem. Tādējādi viņi nevar iegūt pietiekami augstu pašvērtējumu, lai pieņemtu patstāvīgus lēmumus. Šāda nepārliecība par sevi vēlāk var izpausties kā neveselīgs kautrīgums un nedrošība. Šajā saistībā vecākiem vajadzētu rast atbildes uz jautājumiem:

  • Cik daudz patstāvības bērniem nepieciešams?
  • Kad nepieciešama brīvība un kad nepieciešamas robežas?
  • Kā sniegt bērnam mīlestību un drošību, tomēr pakāpeniski ļaujot viņam kļūt patstāvīgam?

Kā izvairīties no pārlieku lielas aprūpēšanas?

"Bieži vien problēmas rodas no tā, ka vecāki nepareizi izprot mīlestības būtību un šo sagrozīto izpratni attiecina uz saviem bērniem. Īpaši bieži pāraprūpe izpaužas kā vecāku bailes un baiļošanās par bērnu. Šāda pārlieku liela baiļošanās bieži izpaužas mammām, kuras ilgi nav varējušas tikt pie bērniņa jeb tā saucamo vēlo bērnu mātēm, mammām, kuras ir kādu bērnu zaudējušas spontānā aborta vai kāda cita iemesla dēļ, mammām, kuras bērnu audzina vienas un uztver bērnu kā vienīgo savas dzīves jēgu", uzsver Ādamsone.

Kad sākas pāraprūpe?

Protams, viens no vecāku svarīgākajiem uzdevumiem ir pasargāt bērnus no bīstamām situācijām gan fiziski, gan emocionāli, un protams, ka dzīve - gan laukos, gan pilsētā, nepastāv bez bīstamām situācijām. Taču ir vecāki, kuri saskata risku tur, kur citi nesaskata, un kur tā patiesībā arī nemaz nav. Kopumā vērtējot jāsaka, ka pāraprūpe sākas jau tajos gadījumos, ka palīdzam bērnam darbībās, ar kurām viņš pats ļoti labi var tikt galā - kaut vai uzrāpties rotaļlaukuma tornītī vai atnākt no skolas mājās. Iemesls šādām reakcijām visbiežāk ir tāds, ka vecāki nepareizi novērtē bīstamību un paši cīnās ar bailēm. Tādējādi vecāki ierobežo sava bērna patstāvību, taču bērniem ir nepieciešama pašiem sava pieredze, arī sliktā, jo citādi viņi nekad no tās nevarēs mācīties.

Bērnus nevajag pasargāt no pilnīgi visiem riskiem un briesmām, jo tie pieder pie normālas dzīves. Ja bērns tiek pasargāts no katras, pat vismazākās, bīstamās situācijas, var gadīties, ka viņš izaug par pārāk bailīgu cilvēku. Var gadīties arī gluži pretēja situācija, ka cilvēks pieaugušā vecumā nespēj novērtēt briesmas un ir attālinājies no realitātes, tādējādi pārlieku riskē, pat ar savu dzīvību.

Par pāraprūpi uzskata arī bērnu izlutināšanu, kas nemaz nav tik nevainīga, kā no malas izskatās, jo tās pamatā ir vecāku vēlme par visu cenu pasargāt savu bērnu no jebkā slikta jeb nodrošināt tikai to labāko. Tādējādi bērns neiemācīsies, kā risināt problēmas saviem paša spēkiem. Tāpat viņš nespēs atšķirt, kad viņa rīcība ir nepareiza un nepiemērota, jo bērnībā nekad nebūs saskāries ar zināmām konsekvencēm un sodu par neadekvātu rīcību. Šādas sekas var būt arī tad, ja vecāki ir izvēlējušies antiautoritāro audzināšanas ceļu.

Bieži vien vecākiem ir grūti saprast, kurā brīdī viņi situācijas bīstamību novērtē objektīvi un kurā brīdī viņi lieki ierobežo bērna patstāvību. Ja jums nav īsti saprotams, vai neesat savu bērnu pakļāvuši pāraprūpei, būtu ieteicams objektīvas personas vai speciālista vērtējums. Ja saprotat, ka bērns tiek pāraprūpēts, būtu jāmeklē iemesli, kas jūsos pašos izraisa bailes, un jāmācās no tām atbrīvoties. Ja jūsu baiļošanos jau ir pārmantojis arī bērns, pāreja uz cita veida audzināšanu nevarēs būt pēkšņa un nepamanāma. Bērnam būs lēnām un pamazām jāpierod pie problēmām un sarežģītām situācijām un jāmācās ar tām tikt galā - soli pa solim. Tikai tad bērns iemantos pārliecību par saviem spēkiem un stiprinās savu pašapziņu.

"Vecākiem pēc iespējas agrāk jāsaprot, ka bērna "palaišana prom" jeb atdalīšanās no emocionālās nabas saites un paļaušanās uz to, ka bērns pats tiks ar vienu vai otru situāciju galā, arī pieder pie mīlestības", saka Ādamsone.

Ir speciālisti, kas bērnu pāraprūpi dēvē par bērnu ļaunprātīgas izmantošanas formu, ko īsteno pārsvarā sievietes. Tas, protams, saistīts ar sievietes uzdevumu rūpēties par bērnu un uzņemties par viņu atbildību ikdienā. Turklāt visvairāk pāraprūpei pakļauti tie bērni, kuru mammas ilgstoši neiesaistās nekādās darba vai sabiedriskajās aktivitātēs, bet pilnībā nododas tikai un vienīgi bērnu audzināšanai, kā arī tie, kurus audzina tikai mammas bez tēva klātbūtnes. Sabiedrībā bieži vien šādu pāraprūpi neuztver kā kaut ko negatīvu un māti, kas ziedojas bērniem, uzskata par labas mātes paraugu.

Tāpat var būt, ka ar pārmērīgo bērnu aprūpi izpaužas sievietes neapmierinātība par bērnu dēļ malā nolikto karjeru - kā zināma kompensācija par neīstenotām vēlmēm un sapņiem. Pilnībā ziedojoties un upurējoties bērniem, sieviete cer sagaidīt novērtējumu un pateicību gan no bērniem, gan apkārtējās sabiedrības. Visbiežāk, kad bērni izaug un ir laimīgi tikt vaļā no šīs pāraprūpes, sievietei zūd dzīves saturs un viņa var vairs nesaskatīt savu vērtību.

Šķiet, ka lielākā kļūda, ko vecāki pieļauj, ir bērna uzskatīšana par visas dzīves viduspunktu, nevis nodarbošanās ar savām pieaugušā cilvēka dzīves aktivitātēm, kuras bērni var vērot, tām sekot un tās atdarināt, vienkārši būt klāt, uzskata psiholoģe. Tas ir tikai dabiski, ka mazs bērns grib zināt un iemācīties to, ko dara viņam tuvie cilvēki, vērot pieaugušos, kuri ir aizņemti ar savām nodarbēm. Pieaugušais, kurš pārtrauc savas aktivitātes, lai darītu to, ko bērns no viņa pieprasa, izraisa "gaidu īssavienojumu" - viņš bērnam atstāj iespaidu, it kā viņš nezinātu, kā jārīkojas, it kā viņam pietrūktu pašpārliecības un vēl ļaunāk, it kā viņš gaidītu, lai bērns viņu vada. Bet bērnam ir nepieciešami mierīgi, kompetenti un par savu par sevi pārliecināti vecāki.

Tags

Bērna audzināšana Kautrīgs bērns Pāraprūpe Psiholoģe Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa attīstības posmi Mazuļa audzināšana Sākumskola
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form