Teicamnieka komplekss un toksiskais 'mēs' – kļūdas, kas bērniem neļauj pieaugt

Portāls "Adme" atgādina par tiem vecāku lēmumiem, kuri nepavisam negatavo bērnu pieaugušo dzīvei.

Esot pieauguši, mēs saprotam, ka cilvēki nav pilnības un viņiem ir tiesības kļūdīties. Bet tieši šajā ziņā daudzi vecāki, dažreiz labāko nodomu vadīti, atsaka bērniem. Bērnam ir jānokļūst topa augstskolā, un tas nozīmē, ka jāgatavojas jau savlaicīgi – nekādas izgāšanās testa eksāmenos! Diemžēl šāda pieeja nebūt ne vienmēr nesīs labumu, bet, lūk, bailes no kļūdām un vēlme iegūt visaugstākās balles gan veidosies.

Ar teicamnieka kompleksu cīnās daudzi pieaugušie, un nebūt ne visi viņi skolā bija "medaļnieki". Un, ja bērnā pirms eksāmeniem rodas paniskas bailes kļūdīties, bet tev – pirms sapulces, pamēģini iedomāties vissliktāko. Pārlikšana? Vēl viena tikšanās ar darba devēju? Neizklausās tik nāvējoši, kā šķiet.

"Tu to izdarīji sliktāk, nekā Eva, pacenties būt labāks par viņu" un "Tu to izdarīji sliktāk, nekā vakar, nākamreiz pacenties vairāk" – šīs ir absolūti pretēja efekta tēzes, pat ja no pirmā skatiena šķiet vienādas. Pirmajā formulējumā tiek piedāvāta salīdzināšana ar svešiem panākumiem un kā sekas var būt atkarības no svešiem panākumiem vai neveiksmēm veidošanās. Sanāk, – ja Eva pēkšņi pieļaus kļūdu, var arī vairs necensties? Bet, ja tieši pretēji, viņa tavu bērnu apsteidz visās jomās, tavējam nekad nepienāksies vecāku uzslavas?

Bet, lūk, otra frāze bērnu neprovocē kļūt skaudīgam par svešiem sasniegumiem un palīdz saredzēt pašam savu progresu: pat ja šodien bērns vēl nav sasniedzis virsotni, viņam vismaz izdevās to aizskart – un tas jau ir viņa paša nopelns.

No savas pieredzes augstumiem vecākiem ir labāk redzams, kur viņu bērns uzsitīs punus, kādus pulciņus, visticamāk, viņš pametīs, bet kuros ar prieku paliks. Bet, kad runa ir par aizraušanos un interesēm, demokrātiska pieeja palīdzēs saglabāt uzticību. "Mūzikas skolā mēs neiesim, iesim uz dejām, tur visi ir ar taisnu muguru" – tieši šāds gadījums. Patstāvība sākas tur, kur parādās brīva izvēle. Bet intereses trūkums pret bērna hobijiem un viņa emociju neņemšana vērā novedīs pie problēmām pieaugušo vecumā.

"Mēs" izpaužas centienos ielūrēt bērna personīgajā dienasgrāmatā, turēt viņa istabu atvērtu, izlemt viņa vietā to, kādu t-kreklu viņam vilkt, un citu toksisku aprūpi, kad bērna personība netiek uztverta atsevišķi, bet kā savu vecāku centienu un ambīciju turpinātāju. To atzīt spēj ne visi vecāki.

Pētījumos ir pierādīts, ka bērna pašapziņas līmenis daudzējādā ziņā ir atkarīgs no audzināšanas. Vairums vecāku nepavisam netiecas izsist līdzsvaru zem bērna kājām. Bet ieaudzināt nepilnvērtības vai bezpalīdzības sajūtu iespējams ne tikai tiešā veidā – "tu esi dumjš", "es tevi nemīlēšu" un "tu nevarēsi to izdarīt".

Dažreiz ar vilšanos nopūšoties vai neapmierinātības sejas izteiksmi vecāki vēl daiļrunīgāk norāda, ka bērns nav attaisnojis uz viņu liktās cerības. Grūtos periodos, kad bērns ir zaudējis, nav ticis galā ar kaut ko vai padevies – īpaši svarīgi ir nostāties viņa pusē, nevis būt par soģi.

Ieradums uzņemties daudz uz sevis un regulāri izjust vainu ir toksiski bērnam. Smaga stadija – tas ir bērns, kurš ir "vainīgs" neveiksmīgās vecāku attiecībās, kādam ir izpostīta jaunība un līdzīgi apstākļi, kas bērnam absolūti nav kontrolējami. Taču tādu pašu efektu, vienkārši mazākās "devās", rada arī citas vecāku neveiksmes. Piemēram, reakcija uz reāliem bērna gājieniem – lietu sabojāšanu. Var kopīgi pameklēt veidu, kas visu izlabos, bet var rāties un pārtaisīt patstāvīgi, un tad bērns nepārstrādās šo situāciju un labākajā gadījumā sapratīs tikai to, ka viņš kaut kādā brīdī izdarījis kaut ko nepareizi.