Terors un atklāta nepatika – pieredzes stāsti par bērnu ar autismu izglītošanu parastā bērnudārzā
Foto: Shutterstock

Kad bērnam tiek noteikta diagnoze "autiskā spektra traucējumi", bieži vien vecāki piedzīvo sava veida šoku. Daži sākotnēji to vēlas noliegt, ignorēt, bet ar laiku tomēr pieņem jauno situāciju un mācās ar to sadzīvot. Ir bērniņi ar vieglāku AST formu, ir, kam ir vairāk izteikti simptomi, bet visi vecāki cenšas jebkādos veidos palīdzēt bērnam normāli attīstīties. Lai gan atsevišķi speciālisti uzsver, ka bērnam ar speciālām vajadzībām ieteicams izvēlēties specializēto izglītības iestādi, liela daļa vecāku šīm rekomendācijām turas pretim, vēloties, lai viņu atvase attīstās kopā ar bērniem, kuriem nav nekādu traucējumu, vispārizglītojošā bērnudārzā un skolā. Un tikpat daudz speciālistu arīdzan uzsver, – visiem bērniem jāmācās kopā, jo ieguvēji no iekļaujošās izglītības ir visi, – gan neirotipiski, gan bērni ar AST. Viedokļi dažādi un atšķirīgi...

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par to, kādi ir plusi un mīnusi, bērnam ar AST izglītojoties pēc vispārizglītojošās vai speciālās izglītības programmas, kādi ir labās prakses piemēri un galvenās problēmas, kādēļ pastāv zināmas problēmas iekļaut bērnus ar autisma iezīmēm parastās izglītības iestādēs, plašu skatījumu atradīsi šajā rakstā, bet turpinājumā iepazīsties ar vecāku pieredzes stāstiem, kā viņiem gājis, bērnu ar AST cenšoties iekļaut visparastākajā bērnudārzā. Tiesa, vecāku un viņu bērnu patiesā identitāte netiek atklāta.

Iesāksim uz ļoti iedvesmojošas nots – palūkojoties, ko par pirmsskolas izglītību paredz Ministru kabineta noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem, – un tad lūkosim, kā tas viss atbilst realitātei.

Pirmsskolas izglītības satura īstenošanas mērķis ir zinātkārs, radošs un dzīvespriecīgs bērns, kas dzīvo veselīgi, droši un aktīvi, patstāvīgi darbojas, ieinteresēti un ar prieku mācās, gūstot pieredzi par sevi, citiem, apkārtējo pasauli un savstarpējo mijiedarbību tajā.

Pirmsskolas izglītības satura īstenošanas uzdevumi:

  • sekmēt vispusīgu bērna attīstību, ievērojot viņa vajadzības, intereses, spējas un pieredzi un liekot pamatus vērtībās balstītu ieradumu veidošanai;
  • attīstīt bērna sociālās un emocionālās prasmes, kas ietver sevis, savu emociju, domu un uzvedības apzināšanu, spēju saprast citus un veidot pozitīvas attiecības;
  • attīstīt kritisko domāšanu, prasmi pieņemt atbildīgus lēmumus, jaunradi un uzņēmējspēju, sadarbības, pilsoniskās līdzdalības un digitālās prasmes;
  • veidot pratību pamatus mācību jomās – valoda, sociālā un pilsoniskā, kultūras izpratne un pašizpausme mākslā, dabaszinātnes, matemātika, tehnoloģijas, veselība un fiziskā aktivitāte;
  • nodrošināt bērnam iespēju sagatavoties pamatizglītības ieguvei.

Vecāku stāsti no bērnudārza dzīves


Pieredzē ar portāla "Cālis" lasītājiem dalās tētis Eduards:

"Man ir dēls, Jānītis. Bērns ir jauks, mierīgs. Sākumā nebija nekādu aizdomu, ka kaut kas nav kārtībā, tāpēc pieteicām tuvākajā pašvaldības bērnudārzā. Izvēle par labu šim dārziņam bija ne tikai tāpēc, ka tuvu, bet arī tādēļ, ka to jau apmeklēja paziņu bērni un visi bija apmierināti. Taču ar Jānīti sanāca citādi.

Tā kā mēs vēl nezinājām diagnozi, pieņēma mūs kā jebkuru parastu ģimeni. Jānītis tikai negāja uz poda un nerunāja, citādi neizrādīja nekādas pazīmes, ka kaut kas nebūtu labi. Vadītājas vienīgais jautājums bija: vai bērns prot patstāvīgi ēst? To viņš prata, un citu jautājumu nebija. Pirmās divas nedēļas bija miers, viss tika "norakstīts" uz to, ka Jānītim vienkārši vajag iejusties, jo līdz tam viņš nekad nebija uzturējies tik lielā vienaudžu kompānijā un vispār bija diezgan liels vienpatnis, arī mājās labprātāk spēlējās viens un varēja pat sadusmoties, ja viņam piedāvāja spēlēties kopā. To mēs "norakstījām" uz rakstura īpatnībām.

Vienīgā lieta, kas mums – vecākiem un vēlāk arī audzinātājām un vadītājai – likās jocīgi: viņš regulāri spieda ciet ausis pat tad, ja nebija nekādu skaļu trokšņu. Audzinātājas pastāvēja uz to, ka bērns ir kurls, jo viņš vienkārši klaji ignorēja viņas. To, ka kurls viņš nav, es zināju labi. Kāds tur kurls, kad cauri divām istabām, no kurām vienā ir televizors, dzird, ka es virtuvē atveru saldumu iepakojumu? Bet aizgājām pie ārsta pēc izziņas, ka kurls viņš nav, un tur sākās. Viens ārsts, otrs, trešais, un mums ir diagnoze. Pateicu par diagnozi bērnudārzā ar domu, lai pievēršas viņam nedaudz citādi. Pretī dabūju to, ka ar manu bērnu vairs nenodarbojās vispār, no manis sāka pieprasīt, lai es uz pastaigas laiku eju palīdzēt ar savu bērnu, jo viņi netiekot galā. Interesanti, ka, pirms uzzināja par diagnozi, šādas problēmas nebija. Teica, lai kārtojot pedagoģiski medicīnisko komisiju un vedot bērnu uz speciālo dārziņu.

Tomēr augstā neieinteresētība nogalina. Mēs tiekam uztverti kā apgrūtinājums Mamma Elizabete

Tas bija totāls terors. Nebija tādas dienas, kad man nepajautātu, kad tad būs komisija. Kad tikām galā ar komisiju, sākās nākamais – kad būs speciālais dārziņš? Kur es jums mācību gada vidū vietu speciālajā dārziņā dabūšu? Tie vietas izdala vasarā. Pa to laiku regulāri tika lūgts bērnu nevest uz bērnudārzu dienās, kad tur notiek kādi pasākumi – Ziemassvētku vai kādi citi koncerti, sporta spēles, teātra izrādes utt. Visuzkrītošāk nevēlēšanās tādu bērnu turēt savā bērnudārzā parādījās tad, kad viņiem brauca kaut kāda komisija, kas vērtēja bērnudārza piemērotību jaunajai mācību metodikai. Man tika "stingri rekomendēts" paturēt Jānīti mājās tās divas dienas, jo "nevienam nebūšot tik daudz laika viņam pievērsties, kā vajadzētu". Tāds mājiens ar slotas kātu, ka viņiem būs lielas problēmas ar komisiju, ja Jānītis tur būs, jo Jānītim tur nebija piemērotas mācību metodikas, bet, ja vedīšu, tas pēcāk atspēlēsies uz pašu bērnu. Tieši tā nepateica, precīzu frāzi neatceros, bet bija kaut kas par to, ka Jānītim jau tā ir apgrūtināts mācību process un man esot tomēr jācenšas darīt visu, lai viņam nekļūtu vēl grūtāk, kā varētu būt tajās dienās, kad viņš būs dārziņā. Aptuveni tā. Uz tiesu ar to neaiziesi, bet mājiens skaidrs. Viņiem vispār būtu jāizstrādā speciāls attīstības plāns šādam bērnam, taču viņi to nedarīja. To es uzzināju tikai tad, kad tam jau vairs nebija nozīmes. Kad uzzināja, ka Jānītis ir izgājis pedagoģiski medicīnisko komisiju, prasīja atzinuma kopiju ar pamatojumu, ka tas nepieciešams šī attīstības plāna izstrādei. Iedevu. Attīstības plānu tā arī neuztaisīja.

Faktiski viss parastajā bērnudārzā pavadītais laiks viņam nedeva pilnīgi neko, bet man tas bija terorisms – par to, kad tad es to bērnu aizvākšu prom. Tādi, lūk, mūsu piedzīvojumi parastajā bērnudārzā!"

Labā pieredze, stāsta mamma Ilze:

"Esmu mamma bērnam, kuram ir bērnības autisms. Pirms tikām specializētajā grupiņā, gadu gājām parastajā bērnudārzā, toreiz bērnam bija trīs gadi. No vadītājas puses viss tiešām bija cilvēciski. Kad bērnudārzā ierados nokārtot dokumentus, uzreiz teicu, ka bērns ir ar īpašām vajadzībām. No bērnudārza vadības saņēmām asistentu. Laikā, kamēr gaidījām rindā uz specializēto dārziņu, vadītāja noorganizēja arī speciāli aprīkotu istabu, kur bērns varēja atpūsties. Vienīgā problēma, ar kuru sastapāmies, – pati grupiņa, jo bērnam ir problēmas atrasties lielā cilvēku kolektīvā. Ja ir vairāk nekā 10 bērnu, dēls sāk uztraukties, turklāt, ja vēl telpa nav pārāk liela... Līdz ar to viņš bija pie mazulīšiem – grupiņā no pusotra līdz trīs gadu vecumam, bet katru dienu ar asistentu. Un, kad pienāca laiks doties uz bērnudārzu, kur īsteno speciālo izglītības programmu, vadītāja mums teica tā: "Ja nu kas atgadīsies, zvaniet, mēs jūs gaidīsim atpakaļ." Piebildīšu, ka šī labā pieredze ir Rīgā."

"Augstā neieinteresētība nogalina" – mammas Elizabetes pieredze

"Man ir septiņus gadus vecs dēls ar salīdzinoši nelieliem AST. Nav agresīvs, apmeklē papildu nodarbības (logopēdu, dejošanu), un līdz diagnozei (robežstāvoklis) nonācām jau bērnudārza laikā. Ar to devāmies pie bērnudārza vadības izrunāt, kā viņam labāk apgūt izglītību, mācīties labāk komunicēt – kā, kopīgi visiem sadarbojoties, viņam labāk palīdzēt.

Tika sasaukta sapulce, kurā piedalījās bērnudārza vadītāja, vietniece mācību darbā, bērnudārza psiholoģe, viena no audzinātājām, es un mana bērna psiholoģe.

Bērnudārza vadītāja pieklājīgi, bet nostājās aizsardzības pozīcijā, turklāt vēl radot iespaidu, ka bērnudārzs jau zina labāk, kas manam bērnam vajadzīgs. Netieši un tomēr – tika apšaubīta arī diagnoze (nevienu oficiālu papīru neiedevu un neatstāju, tikai pēc ADOS testa psihologa rakstītos ieteikumus).

Kad runāju par asistentu, man tika norādīts, ka tā ir vecāku atbildība, lai gan tā nav patiesība. Pēc laika gan grupiņā parādījās pilna laika auklīte. Kopumā puikam nevajag asistentu, tikai papildu uzmanību no pedagoga puses, ko viņš arī saņēma, jo audzinātājas ir lieliskas.

Faktiski viss parastajā bērnudārzā pavadītais laiks viņam nedeva pilnīgi neko, bet man tas bija terorisms – par to, kad tad es to bērnu aizvākšu prom Tētis Eduards

Sarunas beigās, kad palikām trīs – es, mana bērna psiholoģe un vadītāja –, man tika pieklājīgi norādīts, ka es, iespējams, esmu "auksta mamma". Tas ir citāts. Bērna psihologa klātbūtnē. Ar pašapziņu man viss ir kārtībā, un man sen vairs nav 20 gadu, tomēr pēc sarunas biju pateicīga, ka tur bija mana bērna psiholoģe, jo tieši viņa mani nomierināja un pateica, ka tā ir aizstāvības pozīcijas izraisīta norāde.

Tā nu palika, ka kaut ko formāli pedagogi sāka darīt saskaņā ar psihologa ieteikumiem. Laba sadarbība izvērtās ar bērnudārza psiholoģi, arī ar audzinātājām individuāli vienojāmies par to, kas manam puikam vajadzīgs vairāk. Un viss turpinājās labi, līdz puika bērnudārzu absolvēja.

Tomēr augstā neieinteresētība nogalina. Mēs tiekam uztverti kā apgrūtinājums. Kā kāds, kurš pats nezina, kas viņa bērnam vairāk vajadzīgs. Bērnudārzam ir vajadzīgi tikai labie bērni. Dārziņā vienu gadu bija meitenīte ar Dauna sindromu – viņai bija asistents. Bet viņa nebija ilgi, var tikai minēt iemeslus.

Es labi apzinos, ka mana pieredze vēl ir diezgan pozitīva. Tomēr mēs esam izvēlējušies nenoteikt oficiālas diagnozes, kodus utt., lai nebojātu puisim dzīvi. Ar pedagogiem apspriežam, dokumentus neatstājam – tie mums zināšanai. Papildu nodarbības meklējam un apmaksājam paši, un ir labi rezultāti.

Taču pašvaldības bērnudārzos mēs esam tikai apgrūtinājums un pedagogi vispār netiek apmācīti ar šiem bērniem strādāt, lai gan tādas iespējas ir. Daudzi vecāki ir gatavi finansēt pedagogu konsultācijas autisma apvienībā vai jebkur citur. Ir konferences, uz kurām daudzi atnāk tikai ķeksīša pēc. Es domāju, ka tiem ir jābūt obligātiem priekšnosacījumiem – ka pedagogi to apgūst, lai mēs varētu runāt par iekļaujošu un cieņpilnu izglītību cilvēkiem ar AST, funkcionālajiem traucējumiem utt., jo tas nav par intelektu, tas ir par veidu, kā bērni mācās un uztver informāciju, kas ir atšķirīgi no neirotipiskajiem bērniem."

Ko par bērnu ar autismu iekļaušanu parastos dārziņos saka neirotipisko bērnu mammas?


Trīs bērnu mamma Elīza:

"Lielā mērā manu viedokli ietekmētu tas, cik ļoti es uzticos audzinātāju kompetencei. Šajā ziņā man ir bijusi ļoti dažāda pieredze, vidējai meitai pat trīs dārziņus nomainīju. Ja audzinātājas ir atvērtas, pozitīvas un progresīvi domājošas, tad man nebūtu ne mazāko šaubu un jautājumu, jo bērni šajā vecumā ir ļoti iejūtīgi, atbalstoši un pieņemoši. Pieaugušie ir tie, kas ar saviem aizspriedumiem un reakcijām iepotē mazajiem savas bailes un šaubas. Ir jātiek pāri tam padomju laiku štampam, ka viss, kas nav formātā, ir fui, nenormāls un slēpjams aiz trejdeviņām atslēgām. Mēs ar jaunāko meitiņu nesen televīzijā skatījāmies sižetu par "mūžīgajiem bērniem", kur Anete Bendika stāstīja par savu dēliņu, un meitiņa ļoti pārdzīvoja un prasīja, kāpēc tas puisītis ir slims, vai viņam kaut kā nevar palīdzēt un kāpēc viņš ir viens mājās un nespēlējas ar citiem bērniem."

Bērndārznieces mamma Sibilla:

"Smags jautājums. Viss atkarīgs no tā, cik smaga autisma izpausme ir bērnam un kā viņš uzvedas. Bet, ja godīgi, man absolūti nebūtu iebildumu, ja trīsgadīgo bērnu grupā būtu arī AST bērniņš, jo arī viņam jāmācās komunicēt ar citiem bērniem. Kamēr vien vide ir droša, viņam nedara pāri citi bērni un viņš nav agresīvs, es neredzu apdraudējumu savam neirotipiskajam bērnam."

Daudzbērnu mamma Līna:

"Manam vidējam bērnam savulaik grupiņā bija meitene ar ļoti izteiktiem autiskā spektra traucējumiem. Vecākā dēla klasē arī bija puika ar autismu, viņam bija asistents. Ar skolas puiku bija drusku trakāk, viņš uz kādu brīdi bija paņemts ārā, jo laikam bija uzbrucis jaunākam bērnam... Cik atceros, stāsts bija tāds, ka gājuši garām jaunāko klašu bērnu bariņam, kur viņi skaļi smējušies, bet bērnam ar AST tajā brīdī šķitis, ka par viņu smejas. Par meiteni no bērnudārza – tur tie traucējumi bija smagāki, laikam aizgāja uz speciālo skolu. Man gan šķiet, ka lielākā problēma bija nevis bērni vai pat audzinātājas, bet gan grupas auklīte. Viņa mēdza uz meiteni pacelt balsi, es rakstīju sūdzību vadītājai, ka tā nevar. Tāpēc es saku – atbalstu, ka bērni ar AST iekļaujas vispārizglītojošās izglītības programmās. Vienīgi pirmsskolas izglītības iestādēs mazliet vairāk uzmanības vajadzētu pievērst personāla sagatavošanai/apmācībai, sevišķi auklīšu, kam jāatbild par tīrību, ēdienreizēm."

Tags

Bērnudārzi Lasāmgabali Autisms Bērndārznieka aktivitātes Bērndārznieka attīstība Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieka veselība Bērndārznieks
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form