"Tagad es zinu, ka man nebija taisnība un gribu padalīties ar savām zināšanām," raksta mamma, kura nosauc septiņas frāzes, kuras labāk paturēt pie sevis, nevis uzbāzties ar tām jaunajām mammām.
Tagad jādzemdē nākamais. Ticiet, ikviena mamma pati ir spējīga tikt galā ar jautājumu, kad viņai dzemdēt nākamo bērnu. Iespējams, viņa vispār vairs nekad negribēs tam visam iet cauri, bet padomus un "vērtīgos" norādījumus par to, kādai būtu jābūt vecuma starpībai, lai sev atvieglotu dzīvi, vienkārši paturi pie sevis. Tieši tas pats attiecas uz komentāriem no sērijas "kur tad jums vēl vienu bērnu dzemdēt" vai "nu, jums divi pietiek, vairāk arī nevajag". Šis nav tas jautājums, kuru tev būtu jāizlemj citas sievietes vietā, pat, ja viņa ir tava māsa vai draudzene. Tā vienkārši nav tava darīšana.
Bērns ir jāzīda. Te ir milzum daudz variantu: barot līdz gada vecumam, bet tad krasi pārtraukt krūts barošanu, jautājumi par to, kāpēc bērns ēd piena maisījumu nevis krūts pienu, kāpēc baro tik maz vai daudz un vēl 1001 jautājums no "eksperta" par bērnu barošanu. Katrai mammai ir savi iemesli, kāpēc bērnu barot vai nebarot ar krūti un, cik ilgi to darīt vai nedarīt, šim jautājumam nevajadzētu skart svešus cilvēkus, ja vien sieviete pati neprasa pēc padoma. Iegaumē šo principu un iespējami biežāk to izmanto, kad vien tev gribas sniegt padomu par sveša bērna barošanas lietām.
Bērnam jāguļ atsevišķi. Kad radinieki uzzināja, ka mēs ar dēlu praktizējam kopā gulēšanu, man nācās noklausīties veselu lekciju sēriju par kopīgās gulēšanas kaitīgumu un bīstamību. Pati populārākā frāze, ko dzirdēju: "Tā arī kopā ar tevi armijā ies". Esmu pateicīga tuviniekiem par rūpēm, bet, kāda velna pēc, man būtu jāinteresējas par svešām domām attiecībā uz tādu jautājumu, kā miegs? Man ir ērti, kad mazulis guļ pie sāniem, man patīk labi pagulēt, bet mūsu situācijā tas tiek nodrošināts tikai kopāgulēšanā. Bet es arī saprotu tās mammas, kuras ar bērnu guļ atsevišķās istabās. Mēs visi darām tā, kā uzskatām par pareizu un ērtu veidu sev un mūsu bērniem. Tā ir mūsu izvēle, un tā negaida citu ļaužu atbalstu.
Viņš vēl ir pārāk maziņš, lai ietu bērnudārzā (vai arī – viņam jau ir laiks iet bērnudārzā). Kad dēlam palika pusotrs gads, es atsāku strādāt, kur man bieži vaicāja, ar ko esmu atstājusi bērnu, šūpoja galvas, izelpoja un piebilda, ka viņš vēl ir pavisam maziņš, viņam nepieciešama mamma. Pagaidiet, pirmkārt, mamma viņam bija un palika, es nekur no viņa neesmu pazudusi. Bet, otrkārt, man ir tiesības izvēlēties – visu laiku audzināt bērnu vai turpināt būvēt karjeru, pelnīt naudu, un tas automātiski nenozīmē, ka esmu dēlu pametusi likteņa varā.
Daudzām mammām finansiālu apsvērumu dēļ ir jāiet strādāt, viņas pārdzīvo un uztraucas par saviem bērniem, un nav nepieciešams līst citu cilvēku dvēselē ar jautājumiem, kāpēc viņa ir atsākusi strādāt. Ja reiz mamma izlems bērnus audzināt, iztiekot bez bērnudārza un skolas, arī tad viņai nav obligāti jāklausās komentāri par socializēšanos un skolas dzīvi, tici, viņa pati tiks galā, un izlems, kas ir labākais pašai un bērniem.
Tev jānotievē, jāsaved sevi formā. Mūsdienu skaistuma standarti diktē, kā jāizskatās jaunizceptajai mammai, proti, - tā, it kā viņa nekad nebūtu dzemdējusi. Slaidums, nekādu rētu pēc ķeizargrieziena operācijas. Knapi esam atguvušās pēc dzemdībām, kā tūliņ sākam domāt par to, kā atgriezties "dobermaņa formā".
Bet sabiedrība noklusē faktu, ka grūtniecība un dzemdības ir nopietns pārbaudījums sievietes organismam, un kādai šis process nepaiet bez sekām, bet tas nenozīmē, ka mums par to jākaunas. Katra strija, rētiņa mums atgādina par to, cik es patiesībā esmu stipra, tā ir manas un bērna dzīves unikālā vēsture. Nesaki sievietēm, kā viņām jāizskatās, par to jau tā kliedz žurnālu lapaspuses, televīzijas ekrāni un arī internets.
Bet, lūk, manai māsai meita šajā vecumā… (runāja, skaitīja dzejoļus, rakstīja romānus). Mani absolūti neinteresē klausīties šādā stāstā par to, ko prata citi bērni, kad viņi bija tajā vecumā, cik ir manējam. Visi bērni attīstās atšķirīgi, katram ir savs temps, temperaments, savas intereses un raksturs. Nepastāv divu vienādu cilvēku, tas attiecas arī uz maziem bērniem. Nesalīdzini viņus, necenties visus pielīdzināt pēc viena šablona. Un vēl jo vairāk nevajag sievietei teikt, ka viņas bērns kaut kur atpaliek no cita bērna. Vienkārši norādi, ko bērns jau prot, atbalsti mammu – viņa nenoliedzami to novērtēs, pat, ja neizrādīs atklāti.
Kāpēc bērnu nosaucāt tādā vārdā? Mūsdienās ir tik daudz vārdu – katrai gaumei, tādēļ nevienu vairs nevar pārsteigt ar kādu senu vai eksotisku vārdu. Tad kāpēc vēl joprojām daži cilvēki bola acis un aizskarošā tonī vaicā, kāpēc bērnu nosaucāt tādā "dīvainā" vārdā? Vieniem tie ir reti un dīvaini, citiem – plaši pielietoti un populāri. Bet nevienam neienāk prātā, ka vecāki, izrādās, paši ir spējīgi izvēlēties, kādu vārdu bērnam dot, bez apkārtējo padomdevēju palīdzības.
