Par varavīksnes bērniem dēvē mazuļus, kas nākuši pasaulē pēc tam, kad ģimene spontānā aborta rezultātā zaudējusi iepriekšējo bērnu, mazulis dzimis nedzīvs vai miris neilgi pēc dzimšanas. Kā raksta varavīksnes bērniņa Kristena mamma: "Par to runāt vienmēr ir grūti un būs, taču liekas, ka par to ir jārunā." Piedāvājam ieskatīties divu māmiņu stāstā par to, kā caur viņu tumšajiem mākoņiem izspraucās saules stari.

Bērniņa zaudēšana ģimenē ienāk kā spēcīga vētra – negaidīti un atstājot neizdzēšamas pēdas. Taču, gluži kā dziesmā "Mana dziesma" skandina Renārs Kaupers – pēc negaisa vienmēr būs saule, pēc nakts – vienmēr rīts – tāpat arī Tomasa mammas Sintijas un Kristena mammas Sintas ikdienā ienāca saules stars – viņu varavīknes bērniņi. Tie spītīgi spraucas cauri tumšajiem mākoņiem, sniedzot viņām prieku, mieru un laimes sajūtu. Kā atklāj Sintija, Tomass nācis pasaulē īstajā brīdī un laikā, lai parādītu, ka, neskatoties uz visu, dzīve turpinās.

Pateicoties fotogrāfes un divu varavīksnes bērniņu mammas Līgas Kokorevičas-Borodinas fotoprojektam "Varavīksnes bērni", mums ir iespēja lasīt šo sieviešu stāstus, smelties no tiem spēku, mīlestību un cerību.

Katru mēnesi viņas fotoprojekta mājaslapā tiek publicēts viens stāsts. Portāls "Cālis" aktīvi sekojis līdzi katram no tiem, tāpēc, ja vēlies lasīt arī citu sieviešu stāstus par to, kā viņas tikušas pie saviem varavīksnes bērniņiem, ieskaties šeit, kur savā stāstā dalās pati Līga un Mateo mamma. Savukārt te lasi Kristīnes stāstu, kas piedzīvojusi četras grūtniecības un kļuvusi par divu bērnu māmiņu, kā arī mammas mazā puķuzirņa Adeles stāstu. Turpretim te lasi Amandas ģimenes ceļu līdz mazajai varavīksnītei un Ričarda mammas stāstu.

Tālāk piedāvājam tev ieskatīties arī Tomasa un Kristena mammu rūgtajos stāstos, kas beidzas ar prieku, mīlestību un pateicību.

Kā Tomasa mamma Sintija tika pie savas varavīksnītes


Projekta autore atklāj, ka Tomasa mammas stāsts viņu aizkustināja līdz asarām. "Kārtējo reizi gribējās jautāt to neatbildamo "Kāpēc?"," viņa piebilst.

Turpinājumā lasi, kā Tomasa mamma Sintija tika pie sava varavīksnes bērniņa.

"Sāksim ar to, ka mēs par vecākiem kļuvām jau ātri. Kad beidzu 12.klasi, izlaidumā mani jau sveica mana divus mēnešus jaunā meitiņa ar mīļoto. Man tad bija 19 gadi un mīļajam 18 gadi, bet ar to jau mūsu jaunība nebeidzās, mēs bijām laimīgi ar mūsu mazo princesi.

Kad meita paaugās, gribēja brālīti. Es pati vienmēr, jau pirms meitas piedzimšanas, sapņoju, ka man kādreiz būs dēliņš Ronijs. Laikam ejot, neilgi pēc mana tēva bērēm, es uzzināju, ka man zem sirsniņas maza sirsniņa pukst.

Grūtniecība noritēja visādi – divas reizes gulēju slimnīcā ar asiņošanu, tad vēl pāris reizes spiediena dēļ, jo man pašai ar to jau vairākus gadus ir problēmas. Tā gāja nedēļas, un 24. nedēļā mēs uzzinājām, ka būs mums dēliņš Ronijs. Tā skaistā rītā, 2015. gada 14. aprīlī, man negaidot, pulksten septiņos no rīta nogāja ūdeņi. Cēlām māsu, lai abi ar tēti ved mani uz dzemdību nodaļu. Visu ceļu es biju laimīga un smējos, vēl apzvanīju visus tuvākos, ka viss notiek. Visi, protams, laimīgi, vēl piebilst, ka tev tūlīt jādzemdē, bet tu visu laiku smejies.

Ronijs nāca pasaulē ar lielu smaidu manā sejā. Pulksten 13.21 viņš sāka savu dzīvi ārpus mana punča. Kādu brīdi viņam bija jāelpo skābeklis, jo nabassaite bija cieši ap kaklu. Tikmēr ārsti cīnījās ar mani pāris stundas, jo nevarēja apturēt asiņošanu. Kad beidzot viss bija labi, mēs sākām dzīvi nu jau četratā.

Dēliņš katru dienu ienesa neizsakāmi daudz laimes un prieka mūsu dzīvē. Augām un attīstījāmies kā pēc grāmatas. Sākām rāpot, sēdēt un celties kājiņās, visi kopā sagaidījām 2016. gadu, un te pēkšņi, 8.janvārī, viss sākās. Naktī Ronijam sākās vemšana, pazuda apetīte, visu laiku miegains un vārgs. Nolēmām nākamajā dienā braukt uz Bērnu slimnīcu Rīgā. Slimnīcā mūs ievietoja infekciju nodaļā, jo domāja, ka vemšanu izraisa kāds vīruss. Sāka laist mums sistēmas. Mums bija tikai nepilni deviņi mēnesīši tai brīdī.

10. janvāra vakarā, svētdienā, palaidām tēti pie radiem turpat Rīgā, bet tālu viņš netika. Zvanīju viņam raudādama, lai brauc atpakaļ, jo Ronijam sākās drausmīgi krampji. Visu nakti sēdējām un vērojām, uz maiņām gulējām, jo bija bailes.

Pirmdienas rītā mūs aizsūtīja pārbaudīt galviņu, un ar to viss sākās. Dēliņam atklāja audzēju uz smadzeņu stumbra. Pat nezinām, vai tas bija jau piedzimstot, vai kaut kad vēlāk. Audzējs bija ļoti, ļoti rets, agresīvs un tādā vietā, kur bīstami operēt.

Operācija pēc operācijas, sākām ķīmiju, bet kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Pilnīgi nekas nelīdzēja! Pēc biopsijas labā ķermeņa pusīte tika paralizēta, audzējs strauji auga un spieda uz punktiem, kas atbild par ķermeņa galvenajām funkcijām – sirsniņu, elpošanu, ķermeņa temperatūru. Barojām viņu caur zondi, visu laiku vemšana, krampji utt. Tā mēs cīnījāmies nepilnus četrus mēnešus. Sēdēju caurām dienām un naktīm pie gultiņas, dziedāju, runāju un mīļoju viņu, lai zina, ka esam blakus un ļoti mīlam viņu.

Vienā dienā sanāca konsīlijs, un mums atlika tikai būt blakus un gaidīt to dienu. Nosvinējām viņa pirmo dzimšanas dieniņu, bet viņš, guļot komā, nemaz nevarēja nogaršot savu pirmo torti, nopūst savu pirmo svecīti, apskatīt savas dāvanas. Sagaidījām māsas sesto dzimšanas dienu, un 25. aprīļa rīts iesākās uz sliktas nots, jau agri no rīta es jutu, ka kaut kas nav labi – elpošana bija kļuvusi ļoti lēna, un sirsniņa drausmīgi skrēja. Abi ar vīru nespējām vairs pagulēt un sēdējām, vērojām monitorus. Pulksten 13.51 mūsu dēliņa mokas beidzās, viņš tām padevās.

Joprojām atceros tos drausmīgos, pēdējos elpas vilcienus, aparātu pīkstoņas un to histēriju mūsu abu sejās, kā ausis aizspiedusi staigāju šurpu turpu. Visu laiku asaras un domas, ka viņš nekad neteiks "mamma", nespers savus patstāvīgos pirmos solīšu, nekad kopā nedejosim, nekā tāda nebūs. Visgrūtākais brīdis bija, kad aizveda mūs ar vīru mājās un kad izkāpām no mašīnas, meita prasīja: "Mammu, kur ir brālītis?" Pamats zem kājām pazuda.

Redzot Roniju baltā zārciņā, likās, ka viņš tikai saldi čuč. Nodzīvojis tikai vienu gadiņu un 11 dienas, tā īsti nemaz neuzzināja, kā tas ir dzīvot. Es biju gatava atdot visu, lai tikai viņš dzīvotu!

Visi atsāka savas gaitas – vīrs darbā un meita bērnu dārzā. Es caurām dienām gulēju un raudāju, dzīvoju uz nervu zālēm un miega zālēm, teicu man nekad vairs nebūs bērnu. Te pavisam negaidīti, pus gadu pēc Ronija nāves, es uzzināju, ka atkal zem manas sirsniņas kāda maza sirsniņa pukst. Aizgāju pie ārsta, un viss apstiprinājās.

Man atkal sākās histērijas, teicu, ka negribu bērnu, neesmu gatava, bailes ir stiprākas par mani. Daktere aizsūtīja mājās un lika atnākt pēc divām nedēļām. Vīrs visu laiku uzstāja, ka mums vajag mēģināt, ka grib šo bērniņu, un tā es pēc divām nedēļām, aizejot pie ārsta, teicu – lai notiek! Būs mums bērniņš!

13. nedēļā mēs uzzinājām, ka atkal būs puisītis un ka daktere saskata patoloģiju smadzenītēs, bet lika nesatraukties un uzreiz nākamajā dienā sarunāja vizīti Rīgā, ģenētikas centrā, kur daktere apstiprināja, ka viss tomēr ir labi. Ar atvieglojuma asarām es paliku mierīga, un arī mīļotais jutās līdzīgi.

Spiediena un migrēnas dēļ mums sanāca dažas reizes atpūsties slimnīcā, bieži bija jābrauc uz ģenētikas centru pārbaudīties, lai novērstu visas iespējas un bailes, ka viss var atkārtoties. Viss noritēja labi un 31. jūlijā 2017. gadā ļoti strauji pulksten 7.43 4.224 kilogramus svarīgs un 57 centimetrus garš pasaulē nāca Tomass. Māsa ar tēti to visu sagaidīja turpat slimnīcā aiz durvīm, un pēc divām stundām jau atkal visi bijām kopā četratā.

Nu jau mūsu varavīksnes dēliņam ir divi gadiņi, un es nespēju vārdos izteikt, cik ļoti esmu lepna par viņu. Viņš nāca īstajā laikā un vietā, lai pierādītu man, ka dzīve turpinās, neskatoties uz visu, kas piedzīvots. Lieki piebilst, ka Tomass mūs katru dienu piepilda ar laimi un neizsakāmu prieku.
Aizmirst to visu nekad nebūs iespējams, katru dienu atceros par savu eņģelīti, kurš nu jau trīs gadus sēž uz mākoņa maliņas un sargā mūs. Dzīvē nekas nav viegli, bet padoties nevar, ir jāsaņemas un jāiet uz priekšu!"

Trīs grūtniecības un viens bērniņš. Kristena mammas stāsts


Turpinājumā lasi Kristena mammas Sintas stāstu par viņu ģimenes ceļu līdz mazajam priekšlaikus dzimušajam varavīksnes bērniņam.

"Par to runāt vienmēr ir grūti un būs, taču liekas, ka par to ir jārunā.

Kopā man bija trīs grūtniecības, bet tikai viens bērniņš – mans dēliņš, kurš piedzima šogad 4. maijā. Pirmā grūtniecība atnāca negaidot, īsti nebiju tam gatava, taču, lai vai kā, nolēmu, ka ir pienācis laiks būt mammai. Nebija ne rīta nelabumu, ne arī kādi sarežģījumi. Gāju pie ārsta un katru reizi mājās nācu priecīga, jo viss bija labi. Arī toreiz man būtu bijis puisītis, precīzāk sakot, bija puisītis.

Tuvojās kārtējā pārbaude, taču divas dienas pirms man sāka vilkt vēderu un parādījās izdalījumi. Tā kā tā bija brīvdiena, braucu uz dzemdību namu apskatīties, kas notiek. Ārsti teica – viss esot labi, un tā varot būt, kad dzemde paplešas, sūtīja mājās ar noteikumu, ja sākas asiņošana, lai saucu ātros.

Nakti nomocījos ar sāpēm un no rīta braucu uz Stradiņiem. Protams, tur man teica, ka vairs nekas neesot darāms un būs jādzemdē. Man tad bija tuvu 22. nedēļai. Dzemdēju... bērniņš piedzima, taču viņš nesāka raudāt... Man jautāja, vai vēlos paturēt bērniņu un atvadīties, protams, tā arī darīju. Raudāju likās, ka mūžību.

Esot atpakaļ mājās, raudāju bieži, negribēju ne ēst, ne smaidīt, neko. Likās neviens mani nesaprot. Tajā dienā, šķiet, es iekšēji nomiru! Bija jātiek galā ar visu vienai, jāsakārto viss ar krematoriju utt. Pēc tā visa es vienkārši eksistēju, dzīvoju dienu pēc dienas, taču dzīves prieks man bija pazudis. Bērniņa pelnus vēl, liekas, gadu noturēju mājās uz plauktiņa. Es vienkārši nezināju, kur tos likt, un kā gan es varu tos kaut kur izkaisīt, tas taču ir mans bērniņš, viņam būs auksti ārā...

Pēc pāris mēnešiem uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī. Likās, ka parādījās jauna iespēja. Zelta maliņa manam skumju mākonim. Nomainīju ginekoloģi, arī tad sākumā viss bija labi, taču katru dienu dzīvoju iekšējās bailēs un skaitīju dienas, lai tiktu pāri 22 nedēļām. Diemžēl nesanāca. Pēc kārtējās apskates 15/16 nedēļā atkal bija dzemdes kakla saīsināšanās draudi. Braucu uz Gaiļezeru, kur uzņemšanā mani apskatīja ārsts, un es paliku pa nakti slimnīcā. Teica, ka no rīta skatīsies, ja kakls nebūs vairāk pavēries, tad rīkosies atbilstoši situācijai. Protams, nakti negulēju un jutu, ka arī šoreiz man nekas nesanāks. Nākošajā dienā mani apskatīja četri ārsti, un visi kā viens apgalvoja, ka tur nekā nebūs, ir jādzemdē. Iedeva pāris tabletes, lai izraisītu dzemdības, un sākām...

Operāciju zālē nebija vietas, tāpēc sākām dzemdēt palātā. Atceros tikai, ka ārsts un māsiņas saskatījās uz mani un steidzami aizveda uz operāciju zāli. Tur jau bija anesteziologs, pārjautāja ierastos jautājumus, un tālāk vairs neko neatceros. Viss notika tik ātri... kā uzzināju pēc tam, esot placenta iznākusi, bet bērniņš palicis iekšā. Sākusies spēcīga asiņošana vēderā.

Pāris dienas pēc tam staigāju kā pa miglu. Nevarēju saprast savas izjūtas. Tukšums, smagums krūtīs...skumjas. Zinu tikai to, ka šī reize bija mazliet vieglāka, jo bērniņu pat neredzēju, taču ik reizi, kad iedomājos, kā viņu vilka ārā, kur pēc tam lika utt, nevaru noturēt asaras. Es nezinu otrā bērniņa dzimumu, taču sirds man saka, ka tā bija meitiņa.

Pēc tā visa centos atkal atgūties. Gāju pie savas dakterītes, mēģinājām saprast, kas ar mani nav tā, kā vajag. Visi rādītāji – ģenētikas, pataloģijas utt... nekas no tā man neapstiprinājās. Bija jānodod analīzes katru mēnesi, pēc ikmēneša cikla. Tuvojās pēdējā reize, kad jānodod analīzes, taču ar draugu mazliet "paslīdēja" kāja. Nenoturējāmies. Uzreiz pēc tam izdzēru SOS tableti, jo man bija svarīgi noskaidrot, vai tiešām man nekas nekait.

Aizgāju pie ārsta, un nu viņa saka, ka esmu stāvoklī. Neticu savām acīm. Nezinu, ko iesākt, vai gribu kārtējās sāpes. Galvā domas par abortu, par to, kas un kā būs. Taču daktere saka, nekādā gadījumā nedrīkstu taisīt abortu, jo, iespējams, tad nekad nebūšu mamma. Abas izlēmām, kā būs, tā būs.

Gāja dienas, un es sākumā pat nedomāju par to, cik daudz laiks pagājis, taču smadzenes pašas reizi pa reizei atgādināja, ka vajag tikt pāri konkrētam termiņam, tikmēr nevar atslābt.

13. nedēļa un kakls atkal saīsinās, saņemu nosūtījumu uz kakla nošūšanu. Dodos uz Gaiļezeru, un tur mani sagaida nepatīkama uzņemšana. Pāris vārdos sakot, mani noveda līdz histērijai. Man nevarot palīdzēt, ir taču piektdiena, un ko es te iedomājos. Tādas procedūras taisīja tikai PSRS laikos utt. Protams, raudāju un nezināju, ko iesākt. Zvanīju dakterei, mammai, draugam. Es nezināju, kur likties.

Pēc dakteres ieteikuma devos uz Stradiņiem. Uzņemšanā mani uzņēma, taču teica, ka tas neesot akūts gadījums. Beigu beigās uzveda uz ginekoloģijas nodaļu, paskatījās un sūtīja mājās. Uz pirmdienu bija sarunāta operācija kakla nošūšanai. Operācija tika veikta janvāra beigās, un no tās dienas es gulēju mājas uz gultas. Nekur daudz nekustējos, darīju visu, kas jādara, lai saglabātu savu bērniņu.

Biju jau garām 22 nedēļām, sirds palika nedaudz vieglāka. Pati paliku mierīgāka, runājos ar bērniņu, jutu, kā spārdās manā puncī, līdz vienu rītu bija jokainas sajūtas. It kā vajag uz labierīcībām, taču nekas tur īsti nav. Sazvanījos ar dakteri un braucu uz Stradiņiem ar iespējamiem augļūdeņu noplūdes draudiem. Draudi apstiprinājās. Mani atstāja slimnīcā. Kā es smejos – likteņa ironija, ka mani ielika tajā pat pirmsdzemdību palātā, kur biju ar pirmo bērniņu – tālu nostūrī, pie intensīvās terapijas. Tikai šoreiz sirds bija satraukta, bet reizē mierīga. Nogulēju ar tekošiem ūdeņiem trīs nedēļas.

Bija jau 28 nedēļas un pāris dienas. Visi sāni sāpēja, jo nogulēti. Mazkustīgi gulēju no janvāra tomēr. 2. maija naktī sākās sāpes. Atvērums jau bija trīs centimetri. Dzemdību zālē ar sāpēm nogulēju līdz rītam. Pēc tam arī visu dienu ar neregulārām kontrakcijām.

Diena bija interesanta. Saule, lietus, krusa, sniegs. Tajā dienā bija viss. Tomēr tā nebija diena, kad dēls gribēja nākt šajā pasaulē. Uz nakti aizgāju uz palātu, tur mīkstāka gulta, un te jau pienāca 4. maija pusdienlaiks. Sākās spēcīgas kontrakcijas, atkal jau biju dzemdību zālē, un te nu viņš bija – pulksten 20.00 vakarā man piedzima dēls. Sākumā neraudāja, es lūdzu Dievu, un tad ar pāris pliķiem pa dupsi viņš sāka raudāt. Uz īsu mirkli man ļāva uz viņu paskatīties, jo bija jānes uz intensīvo terapiju uz inkubatoru. Ticiet vai nē, šādu skatu es redzēju sapnī, kad biju otrajā mēnesī, ka man parāda manu tumšmataino puisīti un aiznes. Arī viņa vārdiņu es nosapņoju.

Nu tā sākās mūsu ceļš ar manu tumšmataino puisīti. Priekšlaikus dzimušo varavīksnes bērniņu. Protams tālāk ir ne mazāk sāpīgs stāsts par intensīvo terapiju, Bērnu klīnisko slimnīcu, manu gandrīz nervu sabrukumu, taču tas jau ir cits stāsts."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!