Ikvienam no vecākiem agri vai vēlu nākas no saviem bērniem dzirdēt izdomājumus, stāstus, viltības, bet ar laiku arī atklātus melus. Bieži šāda it kā līdz šim paklausīgā bērna uzvedība pieaugušos noved strupceļā, piespiežot meklēt audzināšanā pieļautās kļūdas.
Psihologi apgalvo, ka bērnu meli – tas ir periods, kas jāpiedzīvo katram bērnam, tas savā veidā ir viens no attīstības etapiem. Un, lai gan vecākiem šķiet, ka bērns melo bez jebkāda iemesla, tā nemaz nav. Lūk, portāls Parents.ru piedāvā iepazīties ar trīs pamatiemesliem, kāpēc bērns melo un kā reaģēt šādās situācijās!
Pirmais iemesls: Meli – tas ir vienkāršs un drošs veids problēmu risināšanai
Bērnībā vēl tikai notiek aktīva galvas smadzeņu attīstīšanās, taču, protams, tā pamazām paver ceļu arī uz pieaugušo pasauli. Dažreiz bērni vienkārši nespēj aptvert cēloņsakarības starp vienu vai citu darbību. Brīdī, kad viņi saka nepatiesību, viņiem šķiet, ka melu izmantošana būtiski pārsniedz risku tikt atmaskotiem. Bet šādu gājienu sekas viņiem pat prātā neienāk: jo neviens taču nekad neuzzinās, ka viņi teikuši nepatiesību. Un tad, kad bērns saka, ka ir pabeidzis pildīt mājasdarbus, lai gan tajā laikā nemaz nav atvēris mācību grāmatu, viņam šķiet, ka šis ir vienkāršs veids, kā baudīt multfilmu skatīšanos, tā vietā, lai pildītu garlaicīgos skolas uzdevumus.
Otrais iemesls: Samelot, lai neiekristu ar seju dubļos
Nevienam nepatīk atzīties, ka viņam nav taisnība. Un bērni nav izņēmums. Patiesībā sakot, arī ne visiem pieaugušajiem izdodas būt godīgiem, kad lieta skar viņu plānu vai cerību izjukšanu. Pašapziņa bērniem ir ļoti svarīga. Īpaši tas skar bērnus, kuri izdarījuši lielākas kļūdas, nekā viņa vienaudži. Ja bērns apvaino savu jaunāko māsu tajā, ka viņa sasitusi šķīvi (un viņa, protams, to nav izdarījusi), visticamāk, viņš vienkārši mēģina izbēgt no vecāku izteiktiem pārmetumiem vai sarūgtinājuma izrādīšanas.
Trešais iemesls: Bērni patiesību izprot labāk nekā pieaugušie
Viss mūsu dzīvē ir atkarīgs no tā, kā mēs uztveram lietas. Nereti pat pieaugušie nonāk situācijās, kad domā, ka ir kaut ko izdarījuši, bet patiesībā – piemirsuši. Īpaši, ja lieta attiecas uz ikdienas rūpēm vai kādu ilgi plānotu darbu. Bērniem, kuriem īslaicīgā atmiņa vēl nav tik labi attīstīta, tāpat kā pieaugušiem, piemīt spēja bieži nonākt šādās situācijās. "Jā, mammu, es pabaroju suni," saka tavs bērns un skatās uz tevi godīgām acīm. Tādā brīdī bērna meli nav apzināti un tīši. Ja suņa barošana ietilpst bērna ikdienas pienākumos, viņš vienkārši varēja sajaukt šodienu ar kādu citu dienu.
Kā audzināt godīgu bērnu
Mudini būt godīgam. Vienmēr pateicies bērnam, ja viņš atzinies kādā nedarbā. Pat ja tas, ko viņš izdarījis, tevi ļoti sadusmo. Ir svarīgi bērnam parādīt, ka patiesība, kas dzirdēta no viņa mutes, vecākiem ir svarīga. Iespējams, mammai un tētim laiku pa laikam nāksies meklēt kādus kompromisus starp saviem principiem bērna audzināšanā un spēju piedot kļūdīšanos, apbalvojot bērnu par godīgumu. Protams, tas nav ceļvedis jebkurā situācijā. Taču, ja bērns, neraugoties ne uz ko, ir atzinies nodarītajā, pareizāk būtu viņam piedot, aizstājot sodu ar brīdinājumu par sekām turpmākajam laikam.
Esi labs piemērs! Bērni visu noskatās no vecākiem daudz biežāk, nekā pieaugušie to saprot. Ja nevēlies no bērna dzirdēt nepatiesību – nerunā tā arī pati. Vecāki bieži dod solījumus, kurus aizmirst vai nepagūst izpildīt. Un dažreiz saka arī nepatiesību, lai pasargātu, vai arī sacer pasaciņas, kad nespēj kaut ko paskaidrot. Vai ir vērts brīnīties, ka bieži bērns sāk pieņemt melus kā pašsaprotamus? Ļauj bērnam iemācīties būt godīgam, ņemot piemēru no vecākiem, tā vietā, lai saņemtu sodus par kādām lietām, kuras patiesībā arī pats varētu izdarīt.
