Vai bērnam viens vecāks var būt mīļāks par otru

Ja bērns kādā vecuma posmā izrāda lielāku pieķeršanos vienam no vecākiem, tas ir tikai normāli, portālā "Bundoo" mierina uzvedības un veselības speciāliste Rakele Andersone. Jaundzimušais līdz mazuļa vecumam visbiežāk priekšroku dod mammai, jo viņa ir tā, kas ir kopā ar bērnu 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Šī pieķeršanās var turpināties arī pēcāk, mazuļa vecumā un bērnudārzā.

Ir bērni, kas piedzīvo gluži pretēju situāciju – zīdaiņa vecumā viņi dabiski vairāk vēlas būt mātes tuvumā, taču paaugoties priekšroku dod tētim. Andersone atklāj, ka situācija, kad bērns, mainoties vecumam, maina "mīļākā vecāka" lomu nav retums. Var gadīties arī tā, ka bērns izvēlas priekšroku dot nevis vecākiem, bet vecvecākiem.

Neatkarīgi no tā, kuram – mammai, tētim, omai vai opim – bērns dod priekšroku, šāda atvases nosliece uz vienu no ģimenes locekļiem var radīt sarežģījumus, jo ķipars ar laiku var sākt nepieņemt atbalstu un palīdzību no otra vecāka. Tāpat tēvam vai mātei, atkarībā no tā, kuru bērns no savas ikdienas ir nedaudz nostūmis, šāda situācija var izraisīt nepatīkamas sajūtas, radīt pašpārmetumus un iedragāt pašvērtējumu – es neesmu laba mamma, mans bērns vairāk mīl savu tēti nekā mani. Ja arī tevi dažkārt pārņem šādas sajūtas, Andersone iesaka tām neļauties un atcerēties – viss ir pārejoši.

Tālāk lasi ieteikums, kas palīdzēs tikt galā ar bērna vēlmi vienu no vecākiem celt uz pjedestāla kā mīļāko.

Iespējams, tava meita grib, lai tikai tētis viņu baro, ģērbj, ved uz skolu un lasa viņai priekšā grāmatu. Taču vecākiem ir svarīgi izvirzīt nosacījumus, kad bērnam tiek dota izvēles brīvība, bet kad viņam jāsamierinās ar vecāku izvēli. Piemēram, atvase var izvēlēties, kurš no abiem vecākiem viņai lasīs vakara pasaciņu, taču mazajam ķiparam nav nekādu teikšanu par to, kurš viņu vedīs uz skolu.

Pat gadījumos, kad bērns izvēlas vienu no vecākiem, otram jācenšas būt klātesošam. Piemēram, meita vēlas, lai mamma uzliek brūcei plāksteri. Šajā gadījumā tētim ir jāļauj mammai pārņemt kontroli, taču jāpaliek istabā. Pēcāk mamma var pajautāt bērnam, vai arī tētis var palīdzēt. Taču nekādā gadījumā nevajadzētu uzspiest savu līdzdalību. Tu vēlies, lai bērns saprot – viņa iegribas tiek respektētas, bet tajā pašā laikā parādīt, ka vajadzības gadījumā esi blakus.

Paņem rotaļlietas, sāc ar tām spēlēties un aicini bērnu tev pievienoties. Tāpat tu vari pamazām pārņemt mammas vai tēta lomu bērna gulētiešanas rutīnā. Atrodi veidu, kā pēc iespējas vairāk iesaistīties bērna ikdienā, būt par palīgu, rotaļu biedru un atbalstu, necenšoties pārņemt mīļākā vecāka lomu. Vienkārši esi blakus.

Vislabākais veids, kā vienam otru iepazīt, satuvināties un veicināt bērna uzticību, ir, pavadot laiku divatā. Tai nav jābūt dienai vai divām bez mammas vai tēta, pietiks vien ar dažām stundām vai minūtēm, kuru laikā atvasei velti visu savu uzmanību. Šajā laikā ļauj bērnam būt tam, kurš vada rotaļas. Necenties izrādīt autoritāti vai pamācīt, ja vienīgi uz spēles nav likta ķipara drošība. Vienkārši izbaudi bērna klātbūtni un ļauj viņam darīt to pašu.

Andersone atgādina, ka bērns var mīlēt abus vecākus vienādi, bet tāpat uzstāt, lai tikai viens no viņiem lasa vakara pasaciņu. Tāpēc nevajadzētu pārdzīvot, ja bērns dod priekšroku otram vecākam, tas nebūt nenozīmē, ka viņš tevi mīl mazāk.