Foto: Shutterstock
Daudzi vecāki apzināti mēģina savus bērnus pasargāt no cietsirdīgās dzīves puses, kas saistīta ar ieročiem. Daļa no viņiem ir pārliecināti pacifisti. Viņi tic, ka pasauli tādā veidā padarīs labāku, ja bērnu rokās nenonāks rotaļu ieroči.

Citi, savukārt, ir pārliecināti, ka skaļās rotaļlietas bērnos provocē agresijas un cietsirdības attīstību. Bet vēl viena pieaugušo kategorija seko aizspriedumiem, kas balstīti uz neapzinātām bailēm no nāves. Viņiem ir nepatīkami no bērna dzirdēt vārdus "Es tevi nogalināju!", pat ja tie adresēti plīša zaķīša virzienā.

Tā vai citādi, pavisam bērnus pasargāt no kara un ieroču tēmas – uzdevums praktiski neizpildāms. Un, jā, vai tas vispār ir nepieciešams? Kā vecākiem attiekties pret rotaļu ieročiem, kā nepieļaut agresijas attīstīšanos bērnā un "karojošo" enerģiju novirzīt mierīgā gultnē, portālam "Detimail" skaidro bērnu psihologi. Atgādinām arī pašmāju psiholoģes skatījumu par spēļu ieročiem.

Spēļu ieroči mazina agresivitāti

Bērnu un ģimenes psiholoģe Marija Lapuškina skaidro, kādēļ šādas spēles nav kaitīgas, bet, tieši pretēji, ir bērniem noderīgas.

"Pretēji starp vecākiem visai izplatītajām domām, bērnu spēlēšanās ar rotaļu ieročiem neveicina agresivitāti, bet gluži pretēji – to samazina. Iespēja pašaudīties no spēļu ieroča (vai pavicināties ar zobenu) ļauj bērniem izrādīt savas dusmas un neapmierinātību nekaitīgā veidā apkārtējiem, simboliskā formā, atjaunot sirdsmieru un saņemt prieku no spēles.

Aizliegums spēlēt līdzīga veida spēles noved pie tā, ka neapmierinātība tikai pieaug, bērni biežāk "uzsprāgst", kaujas. Un dažreiz šo neizteikto negatīvo emociju fonā viņiem parādās psihosomatiskie simptomi.

Spēle noteiktā veidā atšķiras no realitātes, un bērni to zina. Kā arī to, ka sist un nodarīt cilvēkiem sāpes – ir slikti. Spēle kalpo kā vienots komunikācijas līdzeklis bērnu vecumā, un spēlējoties, tostarp kariņos, bērni mācās savstarpēji kontaktēties viens ar otru. Viņi mērojas spēkiem, pamēģina sevi dažādās lomās, izdomā stratēģijas un taktikas, kas, savukārt, veicina intelekta attīstību un prasmes orientēties dažādās situācijās."

Foto: Shutterstock

Tā piemēram, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas profesore, psiholoģe Lūcija Rutka atzīmē, – raugoties no kultūrvēsturiskā aspekta, vīriešiem vienmēr patikuši ieroči – fallistiskais simbols, tas ir vēsturiski un neviens to nevar noliegt. No senatnes pastāv instinkti, ka vīriešiem nepieciešami ieroči. Mūsu senči ar ieročiem rokās gāja medīt, aiztsāvēja savas dzimtas sievietes. Un kāpēc lai tas mainītos mūsdienās? Ieroči puikam ir kā vīrišķības apliecinājums. No vienas puses, protams, tas ir šausmīgi, jo ieroči nogalina, bet no otras puses – pastāv šis vēsturiskais aspekts. Vecākiem, kuriem aug puikas, ir jāvēro, kādas spēles ar tiem tiek spēlētas, jāpapēta, kas dominē – aizstāvja loma vai "sliktā" tēls.

Ja puiku audzina sievietes, piemēram, mamma un vecmāmiņa un pa vidu vēl kāda tante vai krustmāte, kuras pasaka, ka ieroču mājās nebūs, puika tāpat par tiem sapņo un viņā rodas vēl lielāka kāre pēc tiem. Šādā ģimenes modelī nereti aug sievišķīgs vīrietis, kuram iztop, viņu ļoti sargā, un kas par traci notiek, ja zēns atnāk mājās ar zilu aci! Noteikti puikām jāļauj spēlēties ar vīrišķības izpausmes mantām, taču šīs ir būtiskas spēles, kurās vecākiem jābūt netieši klāt, lai izdarītu nepieciešamos secinājumus, vai patiesi puika neizrāda pārāk lielu agresiju un nejūt baudu kādu "nogalinot", vecākus mudina aizdomāties profesore Lūcija Rutka, bet vēl plašāku viņas skatījumu par rotaļlietu izvēli lasi te.

Līdzīgās domās ir arī bērnu psihologs Matejs Berhins:

"Normāli, lai bērna rotaļlietu komplektiņā būtu kaut kas briesmīgs. Gan pistole, gan citi priekšmeti, ar kuru palīdzību var izteikt agresiju, bet ar šādu ideju: "Mēs dzīvus cilvēkus nesitam, un spēlē mēdz būt, ka kāds kādam uzbrūk." Tāpēc, ka – ja aizliegs agresiju spēlē, tad bērns, nerodot citu izeju, to var parādīt dzīvē."

Militāri sportiskā kluba vadītājs Vjačeslavs Skvorcovs uzskata, ka spēlēm ar ieročiem nevajadzētu kļūt par izklaides veidu. Ieroču pielietošanai, pat ja tie ir tikai spēļu, ir jābūt ar attaisnojošu mērķi, un tas ir jānodod bērniem. Tas esot vecāku uzdevums.

Foto: Shutterstock

"Bērnu spēlēšanās kariņos ir sociālas spēles, kurās tiek pārstrādāti uzvedības modeļi ekstremālos apstākļos. Šajās spēlēs bērni kopē tās darbības, kuras dažādās formās piedāvā mūsdienu sabiedrība (filmas, televīzija, datorspēles, apkārtējo pieaugušo piemērs utt.). Tā ir atbildība par jaunās paaudzes pareiziem uzstādījumiem.

Bērni spēlēsies ar rotaļlietām ieroču veidā tikmēr, kamēr pasaulē būs tāda nepieciešamība. Un pacifisms visbiežāk ir nevis aizsardzība no agresijas, bet veids, kā mēģināt aiziet no realitātes. Tā vietā, lai attīstītu personību, dotu tai papildu prasmes, kuras var kļūt par izšķirīgām konkrētos brīžos, lai sevi , savu tuviniekus, Tēvzemi aizsargātu, pacifisti ieņem strausa pozīciju," uzskata Skvorcovs.

Pērkot bērnam rotaļu pneimatiskos ieročus, uzmanīgi izlasi instrukciju par to lietošanu. Neignorē vecuma ierobežojumus. Atceries, ka populārās silikona patronas negarantē, ka nebūs traumu, un dod priekšroku tādiem rotaļu šauteņu veidiem, kuriem ir vājš, traumu drošs šāviens. Esi blakus bērnam, kamēr neesi pārliecinājies, ka viņš ir apguvis lietošanas pamācību, lai spēlētos ar rotaļu ieroci.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!