Sievietes žēlojas, ka no pasaules izzuduši bruņinieki, bet vīrieši meklē to, kura iekritīs sirdī no pirmā acu skatiena. Par un ap mīlestību ir pārāk daudz mītu, kuri atsitas kā pret klinti mūsu parastajā, esošajā dzīvē. Un ir vērts pateikt, ka savu artavu iluzioros priekšstatos par mīlestību un attiecībām starp vīrieti un sievieti radījušas tieši romantiskās melodrāmas, kurās to varoņi pārvar jebkuras grūtības, jo viņus vieno mīlestība.
Psiholoģe Irina Mlodika portālam "Ihappymama" stāsta, ka no melodrāmām baidīties nevajadzētu, bet vecākiem tomēr līdz bērniem vajadzētu nodot vēstījumu par to, kā tās var ietekmēt pasaules uztveres veidošanos pusaudžiem.
Nereālā mīlestība
Par mīlestību ir sarakstītas daudzas grāmatas un uzņemtas simtiem filmas, bet katru gadu tiek radīti vēl desmitiem izdevumi par šīm burvīgajām jūtām – mīlestības tēma sevi nekad nespēs izsmelt. Miljoniem cilvēku ir nepieciešama šī tabletīte no slimīgās realitātes un dzīves piedzīvojumu pārbagātības. Viņiem nepieciešama cerība būt laimīgiem.
Ja viņi nespēj radīt savu, tad pārdzīvot svešu laimi kopā ar stāsta varoņiem – tas ir gandrīz tas pats, kā pašam to piedzīvot. Un nav svarīgi, ka tas līdzinās svešas kleitas piemērīšanai, kurā tu tāpat nekur nevarēsi iziet. Toties pasapņosi.
Viss sākas ar pasakām
Atsaucoties uz arhetipiem, pasakas rada tēlus un metaforas, uz kuru pamata bērns mācās iepazīt pasaules iekārtojumu. Pasakas bērniem ir burtiski paralizējošas. Tajās tiek atklāti sliktie varoņi, kuri labajam varonim rada daudz nemiera un pat apdraud viņa dzīvību. Pastāv, protams, viennozīmīgi pozitīvie varoņi, dažnedažādi. Gandrīz ikvienas pasakas morāle ir – labais uzvar ļauno.
Bērnam ir grūti uztvert cilvēka garīgās organizācijas neatbilstību, garīgo procesu sarežģītību, daudzslāņu un daudzlīmeņu attiecības. Tādēļ viņiem ir tik saprotams un tuvs vienkāršs dalījums "labajos" un sliktajos".
Pieaugušais jau ir spējīgs raganās, piemēram, ieraudzīt raksturojošās iezīmes, ļaujot potenciālajiem varoņiem cīnīties ar savām bailēm, inerci, iegūt pieredzi, uzņemt spēku, drosmi, pārbaudīt savas jūtas un finālā pārvērsties reālos varoņos.
Bērni aug
Labi būtu, ja arī viņu psihe attīstītos. Tas notiks tikai tajā gadījumā, ja šajā procesā palīdzēs vecāki. Sākumā mamma un tētis paskaidro vai palīdz izdzīvot jūtas, dzīves notikumus, notiekošo: draudzeņu nodevību, noraidījumu, nepatiku pret kādu, pašatteikšanos (mani mīl, bet es viņu nē), sarežģītu izvēli (kā būt, ja man abi patīk), nepārliecību un nenoteiktību (vai mums kas izdosies?).
Viņi palīdz tikt galā ar bailēm neiepatikties, šķiršanās sāpēm, negaidītām attiecību saišu saraušanām (mēs vairs neesam kopā), cerību, konkurenci, iemīlēšanos. Jo vecāks bērns, jo tuvāk pusaudžu vecumam, jo mazāk viņš vēlas šo visu apspriest ar vecākiem, jo rodas izteiktāka vēlme kaut kādai intimitātei, kas ir atdalīta no vecāku dzīves. Un, ja pusaudzim ir draugi, tad šajā komandā notiek izskaidrošanās par visiem sarežģījumiem, jo visus jau vieno līdzīgas grūtības. Šāda iespēja pusaudzim ir ļoti atbalstoša un ļauj neieslīgt depresijā vientulības vai sevī noslēgšanā dēļ.
Ja līdz tam bērnam bijusi pieredze, kas iegūta no vecākiem, refleksijas un pārdzīvojumiem, ja viņa sociālais intelekts ir pietiekami attīstīts, tad visas pusaudžu grūtības, pat tās, kas radušās hormonālo izmaiņu fonā, bērns spēs normāli pārdzīvot. Ja šādas pieredzes nav, bet pastāv iespēja skatīties filmas, tad "paiešana zem sapņu fabrikas paspārnes" ir visai pieņemams variants. Lūk, tikai šajā gadījumā vēlamo psihes attīstību diemžēl nesaņemt, atzīmē psiholoģe. Tādēļ, ka šāda aizsapņojusies meitene izvēlēsies filmas ar populāriem aktieriem, ar ļoti vienkāršām sižetiskajām līnijām un labām beigām.
Kopā ar "Titāniku" viņa ticēs, ka kaut kur staigā drosmīgais Džeks ar eņģeļa seju un Leonardo Dikaprio veidolā, kurš spējīgs viņu paglābt no katastrofas. Ko var sagaidīt no Patrika Sveizi, kurš tev iemācīs "netīrās dejas" un nesāpīgi, bet uzstājīgi atklās tavu seksualitāti. Ka pat bojā gājušais mīļotais no tās pasaules atgriezīsies pie tevis spoka veidolā, lai aizsargātu no briesmām. Galējā gadījumā atnāks vēstule no Toma Henksa ar prasību – tikai palikt kopā ar viņu šajā sarakstē, bet pēc tam viņu satikt un būt gatavai uz visu kopā ar viņu. Bet varbūt vienkārši uzticēties zīmēm, kā "Intuīcijas" varonēm? Un tad jūs, neraugoties uz to, ka izšķīrāties muļķības dēļ, noteikti atradīsiet viens otru – aiz trejdeviņām zemēm un pēc daudziem gadiem, bet pats galvenais – saglabāt savu mīlestību.
Kā melodrāmas palīdz
Tās mums sniedz mierinājumu un ļauj noticēt, – lai cik nebūtu sarežģīti, daudz ko var pārdzīvot, kā to paveica stāsta varoņi.
Viņi novērš mūsu uzmanību no realitātes: no grūtas dienas, sarežģītiem uzdevumiem, pastāvošām problēmām.
Mēs pārslēdzamies uz citu pasauli, kurā visas šīs vai pat lielākas problēmas ir citiem cilvēkiem, un viņi tās risina, kamēr mēs paši vāļājamies dīvānā.
Viņi palīdz mums pārdzīvot, izdzīvot jūtas: raudāt, baidīties, dusmoties kopā ar varoņiem un, raudot par viņiem, vienlaikus paraudāt arī par sevi. Dažreiz bez šī svešā stāsta sākt pārdzīvot savu ir visai grūti. Cita stāsts šķiet it kā saprotamāks, acīmredzamāks, izsauc vairāk jūtu.
Tie mums ļauj pasapņot par to dzīvi, kādu mēs vēlētos dzīvot. Sapņot – tas nav slikti, tas ir savu vēlmju kontakts, kaut kāda daļa, kura var būt paslēpta no mums, un mēs to varam izdzīvot caur filmām, skaidro psiholoģe.
Kā un vai melodrāmas kaitē
Jā, tās var kaitēt un traucēt, ja mēs ar tām aizstājam savu personīgo dzīvi. Ja tavai pusaugu vecuma meitai nav draugu un kaut kādu savu, reālu attiecību, bet dzīvi viņa iepazīst tikai caur filmām, tad tava meita atiet no realitātes iluzorajā.
Viņa var iemācīties jaukt reālus cilvēkus, jauniešus, ar vīriešiem no filmām. Varonis – tas ir samiksēts veidols, kurā apkopotas kaut kādas iezīmes, bet dažas no tām filmas laikā netiek atspoguļotas. Reālajā dzīvē šis varonis, kurš filmā varbūt ir ļoti mīļš, labs, var būt pilnīgi psihopātisks, infantils memmītis, narciss vai neizturams histēriķis.
Jā, filmas var kaitēt, ja tu neesi sarunājies ar savu bērnu par attiecībām, sākot jau no bērnudārza vecuma, kur viss ir tik nopietni un izteikti. Ja viņam nebūs citu skolotāju, bērns mācīsies no melodrāmām, bet šis nav labākais avots šāda veida izglītošanai. Tādēļ meita attiecību tēmā izvēlēsies "bērndārznieka" līmeņa sarežģītību, uz ko balstītas un veidotas daudzas melodrāmas.
Vēl viens iespējamais kaitējums, psiholoģes skatījumā, ir tas, ka melodrāmas it kā aizved mūs pašus prom no sevis, piedāvājot tēlus vai apstākļus, kuriem nav nekāda sakara ar mūsu dzīvi. Kad meitene vēlas būt tāda, kā Džūlijas Robertsas vai Odrijas Hepbernas stāsta varones, tajā it kā nekā slikta nav. Tomēr tālākā nākotnē šai meitenei nebūs viegli nokopēt svešu, nereālu dzīvi, "atgrūsties" no šī tēla un caur to labāk izprast sevi. Veikt šādu analītisku darbu nepavisam nav viegli bez palīdzības no malas jeb ieinteresētu pieaugušo iesaistes. Bet, ja pusaudze Holivudas dzīves stilu uzskatīs kā savas dzīves apveidu, pieņemot, ka pie kaut kādiem burvju apstākļiem viņa spētu dzīvot Manhetenā un ar Demiju Mūru dalīties noslēpumos…, tad viņas reālā dzīve būs pilna sarūgtinājumu, vilšanos.
Skatīties melodrāmas ir tik bīstami?
Melodrāmas nevienam nekaitē, ja apzinās savu iluzoros, nomierinošos, pasakainos priekšstatus. Bet, ja paši pieaugušie veido savas attiecības, cenšoties paļauties uz ilūzijām, nelasa grāmatas, neattīsta savu sociālo intelektu, netiek skaidrībā ar attiecībām, tad viņu bērniem būs tikpat grūti dot prettriecienu vecāku psihei, viņu pieredzei, zināšanām, viņu spējā ieklausīties, atbalstīt, mierināt.
Šajā gadījumā meitenes ieiešana sapņos par brīnišķīgu kinematogrāfijas principu būs vienīgais veids pafantazēt par pasaku ar laimīgām beigām, kura nepavisam nelīdzinās reālajai dzīvei. Un tad sapņi un vilšanās būs šīs meitenes vienīgie pavadoņi. Tad jau labāk iemīlēties reālos zēnos, mācoties pārdzīvot visu, ko sniedz reāla mīlestība. Īpaši, ja ir tie, ar kuriem par to ir iespējams parunāt, iesaka psiholoģe.
