Vecāki, bērni un lomas – kur slēpjas neirožu cēloņi
Foto: Shutterstock

Bērnu psihiatrijas jomā strādāju kopš 2005. gada, un pagāja vairāki gadi, līdz man kļuva skaidrs, ka psihotropie medikamenti darbojas galvenokārt simptomātiski vai patoģenētiski, mazākā mērā etioloģiski. Ar medikamentiem var mazināt trauksmi, bet nevar likvidēt trauksmes cēloni. Tāpēc vienlaikus sāku apgūt sistēmisko ģimenes psihoterapiju, psihodinamisko psihoterapiju un smilšu terapiju.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nāk prātā saruna ar nu jau viņsaulē esošo kolēģi Āriju Lāci, kad uzzināju, ka viena pusaudža mamma konsultācijā mani nosauca par jocīgu.

Strādājot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas "Gaiļezers" ambulatorajā psihiatrijas nodaļā, pie manis atnāca kāda māte un vecāmāte ar desmit gadus vecu zēnu. Kā pirmās minu māti un vecomāti, jo viņas, viena otru ik pa laikam pārtaucot, visai satraukti stāstīja, cik gan viņu mīļais puisītis ir pārvērties līdz nepazīšanai. "Mīļais puisītis" sēdēja uz krēsla saspringts un, galvu nodūris, skatījās grīdā. Stāsts bija par šķirtu ģimeni, kurā tēvs ar māti izšķīrās, kad zēnam bija četri gadi. Tēvs tika nodēvēts par neiejūtīgu briesmoni, kaut viņš bija vienīgais ģimenes apgādnieks. Māte nestrādāja, jo kādam taču dēls bija jāaudzina. Tagad zēns pavisam noteikti ejot tēva pēdās un labu galu neņemšot. Brīžos, kad tēvs nāca savu dēlu apciemot, māte un vecāmāte izturējās pret zēna tēvu pazemojoši, vainoja un kaunināja. Tēvs nāca retāk un visbeidzot pavisam pārstāja savu dēlu apciemot, jo aizbrauca strādāt uz Angliju. Turpmākā saziņa aptuveni reizi mēnesī notika caur skaipu. Pēc šķiršanās zēna uzvedība un emocionālais stāvoklis izmainījās. Sākumā zēns kļuvis noslēgts, sācis spēlēt datorspēles. Pēc pāris gadiem zēnam parādījās mācīšanās grūtības, pēdējo mēnešu laikā bija sācis kavēt skolu, smēķēt, un bija uzradušies slikti draugi. Māte un vecāmāte pieprasīja izrakstīt "kaut kādas tabletes", jo "šitais vairs nav izturams – zēns iet laukā no visiem iespējamiem rāmjiem".

Sāku stāstīt par tēva un mātes lomu dēla audzināšanā. Ieteicu psiholoģisko izmeklēšanu, lai izvērtētu zēna pašreizējo psihisko stāvokli, un apmeklēt ģimenes psihoterapiju. Medikamentus neizrakstīju. Tā arī bija pirmā un pēdējā tikšanās reize, jo viņām biju kļuvis par slikto ārstu. Interesanti, ka māte manis teikto uztvēra burtiski. Konsultācijā pie kolēģes māte bija teikusi: "Tas Trimda jums te ir pavisam jocīgs. Atvedot zēnu ar uzvedības traucējumiem, viņš man iesaka meklēt vīrieti."

Ļoti parasts dzīvesstāsts par to, kā vīrietis tiek no ģimenes izstumts un dēls protestē pret notiekošo, kā nu prot un var, jo māte un vecāmāte "bezatbildīgā tēva" īpašības saskata arī zēnā.

Bērnu un vecāku savstarpējās attiecības – neapzinīgi uzliktas lomas tikai kaitē

Strādājot sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā, var secināt, ka bērnu neirožu cēlonis galvenokārt ir meklējams vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās. Protams, savu lomu spēlē arī iedzimtība, gēni, dažāda rakstura organiskas izmaiņas, tomēr videi, kurā nokļūst bērns, ir vislielākā nozīme.

Bērns augot ļoti jūtīgi uztver vecāku emocionālo noskaņojumu, bailes un savstarpējos slēptos konfliktus. Kā viens no biežākiem bērnu neirožu iemesliem ir tas, ka vecāki, savu emocionālo vajadzību un iekšējo konfliktu vadīti, bērnam piešķir noteiktu lomu. Jo vairāk vecāki cieš no savu neatrisināto konfliktu smaguma, jo biežāk, kaut arī neapzināti, viņi uzliek bērnam noteiktas lomas, ar kuru palīdzību neveiksmīgi cenšas atrisināt paši savus iekšējos konfliktus. Izveidojot genogrammu, šīs lomas var izsekot vairākās paaudzēs. To var saukt arī par ģimenes musturu. Ir saistība starp vecāku gaidām, vēlmēm, bailēm un bērna atbildes reakcijām. Bērnam rodas apjukums un izmisuma sajūta, līdzīgi kā kukainim, kurš cenšas tikt laukā no zirnekļa tīkla pītajiem valgiem.

Izmantojot Zigmunda Freida izveidoto partnera savstarpējo attiecību (t. s. objekta izvēles) klasifikāciju, var izdalīt šādas bērnam piešķirtās lomas:

  1. aizvietojošā vecāka loma;
  2. aizvietojošā partnera loma;
  3. aizvietojošā vecāku – brāļa vai māsas – loma;
  4. loma, kas atbilst pašai vecāku personībai;
  5. loma, kas atbilst vecāku personības ideālai daļai;
  6. loma, kas atbilst vecāku personības daļai, kas tiek noliegta;
  7. šaubīgā sabiedrotā loma.

Kas vecākiem liek savam bērnam piešķirt aizvietojošā partnera vai kādu no savas noliegtās patības daļas lomu? Un kā bērnā rodas ideja, ka viņam būtu jāaizvieto citi cilvēki vai sava vecāka kāda no personības daļām?

Te jāpiemin tādi psihiskie mehānismi kā pārnese un narcistiskā projekcija.

Par pārnesi sākumā Z. Freids uzskatīja psihoanalītiķa un neirotiskā pacienta emocionālās attiecības. Pārnese kā pacienta spēja izveidot draudzīgas vai naidīgas attiecības, kas ir balstītas nevis reālajā situācijā, bet gan pacienta attiecībās ar saviem vecākiem. Tā psihoanalīzes vai psihoterapijas laikā pacients pret psihoterapeitu vērš tās vēlmes, noliegtos impulsus, bailes, kuras sākotnēji bija saistītas ar tēvu, māti, brāļiem un māsām.

Vecāki bieži vien neapzināti ar bērna palīdzību "atdzīvina" kādu senu sevi traumējošu situāciju. Tāpēc pret bērnu tiek izrādītas tās sajūtas, emocijas, kuras ir saistītas nevis ar pašu bērnu, bet gan ar kādu sev tuvu cilvēku pagātnē. Rezultātā bērns kļūst par kāda no vecāku biogrāfijā esošā tuvā cilvēka aizvietotāju.

Pārnesei vienmēr raksturīgi neapzināti "uzmācīgi atkārtoties", t. i., atjaunot iepriekšējās vilšanās situācijas ar jaunu partneri – t. s. uzkāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem. Protams, ka ir vēlme sāpīgās pagātnes situācijas, attiecības pārveidot par harmoniskākām, veselīgākām, bet pacients nezina, kā to izdarīt, jo izmanto savus vecos psihes aizsargmehānismus, kurus visu laiku bija izmantojis.

Šeit atkal var atzīmēt psihoterapijas nozīmi, kad kabinetā pie psihoterapeita var "atnest" uzvedības modeli, emocijas, uztveri, piedzīvoto un to no malas ieraudzīt, pārveidot, sajust un izdzīvot no jauna, bet jau citā veidā. Man patīk psihoanalītiķa Jāņa Gaiļa metafora, ka pacients atnes uz kabinetu savu lego mājiņu, kopā ar speciālistu to izjauc un pēc tam saliek pats no jauna tā, kā to vēlas. Protams, psihoterapeits "būvniecības laikā" prasa: "Vai te mājai būs logs?", uz ko pacients atbild, ka nebūs, bet pēc tam padomā, ka tur tiešām varētu būt logs, un iebūvē to.

Pārnese rodas arī starp laulātajiem, vecākiem un bērniem, draugiem un citiem, ar kuriem veidojas ciešas attiecības.

Vecāki bieži vien neapzināti ar bērna palīdzību "atdzīvina" kādu senu sevi traumējošu situāciju. Tāpēc pret bērnu tiek izrādītas tās sajūtas, emocijas, kuras ir saistītas nevis ar pašu bērnu, bet gan ar kādu sev tuvu cilvēku pagātnē. Rezultātā bērns kļūst par kāda no vecāku biogrāfijā esošā tuvā cilvēka aizvietotāju. Bērnam tiek piešķirta šī attiecīgā loma. Pakāpeniski bērnā arī izveidojas attiecīgas rakstura, personības iezīmes, kuras ir tieši tādas vai līdzīgas cilvēkiem, ar kuriem vecāki neapzināti cenšas saistīt savu bērnu.

Piemēram, ja kādam no vecākiem, teiksim, mātei, ir māsa, ar kuru viņa juta konkurenci, tad, piedzimstot meitai, šī neatrisinātā konkurences situācija var aktualizēties. Tad bērns ieņem vecāka brāļa vai māsas lomu. Kā piemēru var minēt māti, kura cieš no mazvērtības sajūtas, kas saistīta ar viņas izskatu. Māte bērnībā dzīvojusi greizsirdības mokās, jo viņas māsa bija ļoti skaista.

Mātei piedzimst meita, kura ir ļoti skaista un viņai atgādina savas pašas māsu. Meita saņem pastiprinātu uzmanību ne tikai no tēva, bet arī no visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem. Māte redz, ka vīrs velta skaistajai meitai katru savu brīvo brīdi, un pamazām mātes jūtas pret savu meitu mainās. Māte sāk just greizsirdību un apdraudējumu laulāto laimei. Gluži tāpat kā bērnībā, kad māsa viņai atņēma visu tēva mīlestību. Un māte sāk dzīvot nedrošībā, sāk justies izstumta, ar aizdomām uzlūko savu meitu, uztver viņu gluži kā viltīgu mazu zagli, kura nozog viņas pašas vīru, izraisot mātē Pelnrušķītes tipa sajūtas. Bērnībā piedzīvotais pārneses ietekmē traucē mātei ieraudzīt pavisam nevainīgu tagadnes situāciju. Māte pārspīlē savas meitas kā konkurentes bīstamību, vairs nespēj tikt galā ar neadekvātām sajūtām, jo pārnese neapzinātā līmenī jau ir notikusi. Un tagad kaut ko mainīt ar loģiskiem argumentiem tikpat kā nav iespējams.

Vai arī, ja mātei ar savu brāli ir neatrisināts vīrišķības komplekss, tad, piedzimstot dēlam, māte var viņā ieraudzīt brāļa kopiju un just skaudību. Tādējādi, ja vecākiem viņu brāļi vai māsas bijuši kaut kādā mērā pārāki, – gudrāki, skaistāki, pārliecinātāki par sevi, tad šis konflikts nereti tiek no jauna izspēlēts, bet nu jau attiecībās ar savu bērnu. Turklāt bērns arī var neizrādīt ne mazākās pazīmes, pret kurām vecāks varētu just konkurenci. Bērns atrodas sava veida preventīvā ieslodzījumā.

Tādējādi pārnese vecāku un bērnu attiecībās var novest pie tā, ka tēvs vai māte neapzināti vedina savu bērnu pildīt svešu lomu un vērš pret bērnu savas gaidas, bailes, dusmas un citas emocijas. Vecāks centīsies ar bērna palīdzību precīzi "atdzīvināt" savu agrāk notikušo konfliktsituāciju, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma, ko radījusi šī neatrisinātā situācija.

Savukārt narcistiskās projekcijas gadījumā vecāki it kā bērnu "redz cauri", atrod tās rakstura īpašības vai darbības, kuras rodas no pašu iekšējiem konfliktiem. Tikai šajā gadījumā atšķirībā no pārneses vecāki nevis jauc bērnu ar citu cilvēku, bet gan ar sevi pašu. Neapzināti bērnā tiek ielikts kaut kas no sevis. Zūd robeža starp vecāku un bērnu.

Piemēram, vecāki ļoti vēlas, lai bērns izmantotu viņu pašu garām palaistās iespējas. Bērns tiek uztverts kā sevis turpinājums, labāka kopija, un ar bērna sasniegumiem viņi vēlas kompensēt savas neveiksmes. Vecāku konfliktu radusī spriedze ir tik liela, ka rodas spēcīga nepieciešamība kontrolēt visu bērna dzīvi. Bērns, kas atrodas šādā situācijā, var vai nu pakļauties lomai, vai protestēt.

Vecāki narcistiskās projekcijas gadījumā uz bērnu var projicēt:

  • precīzu savu kopiju;
  • kādu pozitīvu savu personības daļu;
  • negatīvu savas personības daļu.

Tags

Attiecības ģimenē Bērna audzināšana Bērnu audzināšana Psihoemocionālā veselība Bērndārznieka audzināšana Mazuļa audzināšana Skolēna emocionālā attīstība un mācības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form