Par to, kā vecāki var pārliecināties, ka bērns ir gatavs palikt bez pieaugušo uzraudzības, stāsta "Rimi Bērniem" eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.
Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka bērns līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst palikt bez pieaugušo uzraudzības. Tomēr, lai arī bērns ir sasniedzis septiņu gadu vecumu, tas nenozīmē, ka viņš ir emocionāli gatavs palikt viens vai ka spēj par sevi parūpēties. Psiholoģe Iveta Aunīte norāda: "Atbildības vecums, kad bērns var atbildēt par savas rīcības sekām, sākas tikai no aptuveni deviņu gadu vecuma. Turklāt šajā vecumā izpratne par rīcības cēloņiem un sekām nebūs tāda, kāda tā ir pieaugušajiem. Bērniem līdz trešajai klasei nav ieteicams palikt mājās vieniem."
Bērnam jāzina, ka uz vecāku zvaniem ir obligāti jāatbild
Psiholoģe skaidro, ka līdz desmit gadu vecumam cilvēkam ir konkrētā domāšana. Kad vecāki bērnu sagatavo dažādām situācijām, viņš var sākt domāt, ka tās ir situācijas, kuras noteikti notiks, kad viņš paliks viens. Tas var radīt papildu baiļu sajūtu. Bērni līdz desmit gadu vecumam labāk jutīsies, ja viņus kāds pieskatīs. Savukārt nedaudz vecākiem bērniem ideja palikt mājās vieniem var šķist saistošāka.
Bērni šajā vecumā var vēlēties, lai pie viņiem ciemos nāk draugi. Vecāki nereti bērniem saka, lai domā ar savu galvu un nepakļaujas draugu spiedienam. Šādos gadījumos vecāki savu bērnu acīs sāk zaudēt autoritāti, bērni sāk kļūt atkarīgi no saviem draugiem – sāk izdomāt dažādas blēņas. Tomēr, lai bērns saviem draugiem spētu pateikt "nē", viņam ir jābūt uzticības pilnām attiecībām ar vecākiem, kā arī labai audzināšanai, lai būtu pietiekams priekšstats par to, ko ir labi darīt un ko nav. Tikai šādā gadījumā bērns spēs atturēt sevi un draugus no sliktas rīcības.
Aunīte skaidro: "Vecākiem nevajadzētu kritizēt bērna draugus. Tāpat arī bērnam nav jākritizē savi draugi. Kritizēt var ideju, sakot, ka tā ir muļķīga, taču tad jāpiedāvā vietā kāda cita nodarbe. Ja vecāki atļāvuši bērnam ar draugu palikt mājās vieniem, tad viņiem būtu jānodrošina arī kādas aktivitātes – galda spēles vai kas cits. Bieži vien tieši tas, ka bērni neprot konstruktīvi pavadīt savu brīvo laiku, noved pie blēņu darīšanas, kamēr vecāku nav mājās." Vecāku uzdevums ir stāstīt un runāt par to, kas bērniem ir jāzina, kad viņi paliek vieni. Piemēram, skatoties visiem zināmo filmu "Viens pats mājās", ir jāskaidro, ka tas, kas tiek rādīts, ir izdomāts stāsts, un jāizstāsta, kāda būtu pareizā rīcība šādā situācijā.
Kā sagatavoties
Ir bērni, kuri ļoti agri kļūst droši, patstāvīgi un par sevi pārliecināti. Tikmēr citi vēl baidās palikt vieni, jo līdz šim vienmēr visu darījuši kopā ar kādu pieaugušo. Šīs bailes nedrīkst ignorēt, un, ja bērns saka, ka nevēlas palikt viens, vecākiem savas atvases izjūtas ir jāņem vērā. Ja ir zināms, ka bērnam, sākoties vasarai vai uzsākot jauno mācību gadu, laiku pa laikam vajadzēs palikt vienam, tam ir laikus jāgatavojas. Tas ir jādara pamazām un jāsāk ļoti laicīgi.
Vispirms vecākiem ir jāizvērtē sava bērna prasmes. Paliekot mājās vienam, bērnam jāprot pagatavot sev ātru un vieglu maltīti, piezvanīt un atbildēt uz telefona zvaniem, kā arī jāprot piezvanīt glābšanas dienestam, ja krīzes situācijā vecāki uz telefona zvanu neatbild. Psiholoģe stāsta, kā sagatavoties tam, ka bērns jau drīzumā uz īsāku vai garāku laika periodu mājās paliks viens: "Pirmajā reizē bērns viens jāatstāj uz pavisam neilgu laiku. Pēc vairākām reizēm, kad visi pie šā laika posma pieraduši, to var pagarināt. Vecāki var aiziet līdz veikalam, vēl pēc kāda laika – uz kino vai koncertu. Pēc katras reizes, kad bērns palicis viens, vecākiem vajadzētu apjautāties, kā bērnam gāja, kā viņš jutās un ko darīja vecāku prombūtnes laikā."
Pusaudžu vecumposms ir sarežģīts, un bērni šajā vecumā grib būt neatkarīgi. Viņiem var nepatikt, ka vecāki bieži zvana un viņus kontrolē. Šādiem kontroles zvaniem jābūt, bet tiem nevajadzētu būt pārāk biežiem. Ja vecāki jūt, ka viņu bērns jūtas labi, pietiks ar vienu zvanu divu stundu laikā. Ar bērnu nevajadzētu vienoties par konkrētu sazvanīšanās laiku. Labāk, lai šie zvani ir negaidīti, taču jāvienojas, ka bērnam uz zvaniem obligāti ir jāatbild.
Psiholoģe arī skaidro, ka reizēm vecāki savu jaunāko atvašu pieskatīšanā iesaista vecākos bērnus. Pirms tas tiek darīts, vecākiem jāapzinās un jāizvērtē iespējamie riski. "Ja 13 gadu vecam bērnam ir jāpieskata sešus gadus vecs brālis vai māsa, vecākajam bērnam tiek uzlikta ļoti liela atbildība un slodze. Vecāki reizēm paļaujas uz saviem vecākajiem bērniem, bet nepainteresējas, kā bērns ar šiem grūtajiem pienākumiem tiek galā. Diemžēl liela daļa pusaudžu izvēlas laiku pavadīt pie datora vai telefona, un to nevar saukt par mazākā bērna pieskatīšanu. Ja brīdī, kad vecākais bērns pieskata jaunāko, notiek kāds negadījums, kurā tiek gūtas traumas, pēc tam emocionāla palīdzība būs vajadzīga abiem bērniem, jo vecākais sevi var sākt vainot notikušajā. Uzskatu, ka pusaudžiem nav jāpieskata mazāki bērni. Tie var būt ārkārtēji un reti gadījumi, kad nav citu iespēju," pārliecināta ir Aunīte.
Kas jāievēro, ja bērns mājās paliek viens:
- Jābūt uzlādētam mobilajam telefonam;
- Bērnam jāzina, ka uz vecāku zvaniem ir obligāti jāatbild;
- Lai arī kas notiktu un ko teiktu cilvēks aiz durvīm, nedrīkst vērt vaļā durvis svešiniekam. Bērni daudzus lēmumus pieņem emocionāli un, svešinieks aiz durvīm var censties bērnu iežēlināt vai viņam draudēt. Vecākiem jārēķinās: lai arī cik ļoti instruēti būtu bērni, emociju iespaidā viss teiktais var tikt aizmirsts;
- Bērnam jāzina, ka viņš nedrīkst nevienam atzīties, ka mājās atrodas viens. Bērnam jāiemācās teikt, ka mamma vai tētis šobrīd nevar pienākt pie durvīm.
Vecākiem jāzina:
- Vecāku pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez kāda pieaugušā uzraudzības;
- Vecākie brāļi un māsas mazākos bērnus drīkst pieskatīt, ja paši nav jaunāki par 13 gadiem;
- Bērni no septiņu līdz 16 gadu vecumam bez vecāku vai citu pilngadīgu personu klātbūtnes var uzturēties publiskās vietās no plkst. 6 līdz 22;
- Policija drīkst aizturēt personas, kuras sasniegušas 16 gadu vecumu, ja tās nakts laikā atrodas publiskā vietā bez pilngadīga pavadoņa.
