Visiem kož kā suns. Ja tas ir par tavu divgadnieku, ielāgo piecas svarīgas lietas
Foto: Shutterstock

"Mans bērns kož," sev var atzīties gana daudz vecāku. Parasti šīs izpausmes novērojamas ap divu gadu vecumu. Kāpēc? Ko darīt, kā pareizi reaģēt, atbildi kādai vecmāmiņai, kuras pārdomu vēstuli saņēma portāls Cālis.lv, sniedz klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa.

- "Bērnam (puika) viens gads un seši mēneši. Spēlējoties viņš bieži kož gan mammai, gan tētim, gan vecmāmiņai. Paskaidrojumi un rāšana nedod nekādus rezultātus. Es nezinu, ko darīt, kā atradināt viņu no tā. Divos gadiņos ies uz bērnudārzu, un tur tad būs problēmas ar košanu. Pasakiet, lūdzu, kāpēc bērns kož? Ko man ar to darīt un kā viņu atradināt no tā? Paldies."

- "Labdien! Gribu padalīties pārdomās: divus gadus veca meitenīte iekož mazajai māsiņai rociņā, mamma dusmās iesit mazajai pa rociņu. Vaininiece skrien pie vecmāmiņas un ieraušas klepī, vecmamma samīļo, sabučo sāpīgo rociņu un stāsta, ka arī māsiņai sāp, kā nedrīkst kost, iesim samīļosim māsiņu, pati parāda, kā mīļot, abas samīļo. Vecāki mazliet neizpratnē, šādi taču bērns nesaprata, ka ir otram nodarījis sāpes. Vecmamma jūtas slikti. Ko darīt? Paldies, noraizējusies vecmāmiņa."

Vecmāmiņai atbild klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa:

"Vēlējos pateikties vecmāmiņai par jautājumu. Varbūt tas šķiet vienkāršs, taču tas slēpj dažus zemūdens akmeņus, kas var visu ļoti sarežģīt. Mēģināšu izskaidrot procesus, kas slēpjas aiz košanas un ko tā nozīmē.

1. Kāpēc divgadnieks kož? Jo viņš pēta pasauli, viņam niez, radušās spēcīgas emocijas (piemēram, prieks vai greizsirdība). Divgadnieks nekož speciāli. Un pat, ja tev šķiet, ka viņai vai viņam ir viltīga sejas izteiksme, tas nav speciāli, tā, kā mēs to pieaugušie iedomājamies. Tā ir rotaļa. Vecāki vienmēr redz savus bērnus kā jau pietiekami gudrus. Tā ir, bet atbilstoši vecumam. Bērns divos gados neplāno un neveic mērķtiecīgas košanas darbības! Tātad, ja mēs redzam kādu, kas nesaprot, ko viņš dara, ko mums pašiem darīt? Kādas mums rodas emocijas? Bezspēcība? Dusmas? Vai miers un izpratne, ka nu nevar bērns divos gados iepazīt visas dzīves likumsakarības un attīstīt savas smadzenes līdz 30 gadus veca cilvēka līmenim.

Ja mēs mēģinām divgadniekam kaut ko iemācīt sitot un kliedzot, tas ir totāls fiasko. Marija Ābeltiņa

2. Divgadīgs bērns ir mazs bērns, pat, ja uz zīdaiņa fona viņš izskatās gana paliels. To ir viegli atcerēties, skatoties uz svešiem bērniem un grūti, skatoties uz saviem. Bet tas ir izšķiroši! Divus gadus vecs bērns nesaprot, ka otram sāp, kad kož. Reāli nesaprot. Viņam nav, ar ko saprast. Smadzeņu struktūras, kas ir atbildīgas par cēloņsakarībām, par empātiju - "iejušanos otra kurpēs" vēl nav izveidojušās. Ja divgadīgam iesit, viņš turpina nesaprast par kodienu un nesaprot par sitienu. Viņam "tikai sāp". Sitot divgadnieku vai kliedzot uz viņu, viņu var lieliski iebiedēt, tikai viņš vai viņa neko, reāli neko nesapratīs, par ko tas ir. Nekad nesapratīs, jo par atmiņu atbildīgās struktūras arī vēl tikai veidojas! Līdz trīs gadu vecumam, mēs atceramies tikai emocijas un spilgtus tēlus, kurus nointerpretējam vēlāk. Tātad, ja mēs mēģinām divgadniekam kaut ko iemācīt sitot un kliedzot, tas ir totāls fiasko.

Mēs varam iebiedēt, bērns neko neaiztiks, nerunās, sēdēs kaktā klusi - ļoti ērti, bet kas no viņa izaugs, tu jau vari pati iztēloties:

  • pirmais variants: ar zemu pašapziņu, bailīgs, trauksmains cilvēks;
  • otrais variants: dusmīgs uz visu pasauli aizkaitināts, nevienam neticošs. Tātad bērni (līdz aptuveni 17-18 gadu vecumam) nav mazie pieaugušie. Veidojas ne tikai viņu ķermeņi, bet arī psihe. Bērni reāli nesaprot to, ko un kā saprot pieaugušie.

3. Kost mazai māsai nedrīkst. Kā to iemācīt? Ja visa ģimene skrien un lec apkārt bērniem, kad kādam iekož - cik lielisks signāls abiem bērniem: "Ja gribi vecāku uzmanību, ir jākož". Veidojas vienkāršs reflekss, bez nekādas apzināšanās. Kožu, jo tad uz mani skatās. Tātad, liela uzmanība tikai kaitē. Ko lai dara? Ko lai dara pieaugušais, ja viņš nedrīkst kliegt, sist un pievērst pastiprinātu uzmanību? Kā tad lai dzīvo, ja nav viena lieliskā kliedziena, pēc kura bērni ir izaudzināti un sirds mierīga, ka esmu lieliska māte? Kā lai dzīvo, ja izrādās tā ir norma, ka divgadnieki kož un nevienam nekas nav jāpierāda ne vecmāmiņu, ne citu mammu priekšā? Kā, lai sev atzīstas, ka ar mani kā ar vecāku viss ir kārtībā, ja mans divgadīgais bērns iekož zīdainim, ka nav iestājies pasaules gals, ka tā ir tikai viena vienkārša ikdienas situācija, tieši tāda pati, ka bērns paklūp un nokrīt. Ko darīt?

Bērni (līdz aptuveni 17-18 gadu vecumam) nav mazie pieaugušie. Veidojas ne tikai viņu ķermeņi, bet arī psihe. Bērni reāli nesaprot to, ko un kā saprot pieaugušie. Marija Ābeltiņa

4. Divgadniekam jāparāda, kā "jālieto" māsa: kā ir jāpaijā, kā jāpieskaras. Divgadnieks to nezina. Viņš reāli nezina, kā rotaļāties ar māsu, viņu neievainojot. "Jāparāda" - nozīmē aptuveni 100 reizes, nevis vienu, kā daudzi iedomājas. Un, ja divgadnieks ir aizrāvies ar spēli un kost ir spēles daļa, jāpiedāvā cita spēle, vienkārši mazulis "jāpārslēdz" un ar savu uzmanību jāapbalvo labā uzvedība.

5. Un, ir svarīgi visiem ģimenes pieaugušajiem kaut kā censties savā starpā vienoties par reakcijām uz šīm tipveida situācijām, lai tad, kad tās pienāk, nebūtu krasi pretējās darbības. Ja mēs, pieaugušie, nevaram vienoties, ko tad mēs gaidām no divgadīgas meitenes un viņas jaunākās māsas?

Tags

Bērna audzināšana Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa audzināšana Mazulis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form