Foto: Shutterstock
Mazuļa pirmie soļi, pirmais vārds un smaids ir notikumi, kas vecāku atmiņās paliks mūžīgi, taču no tavējās ir pazuduši uz visiem laikiem. Psihologi, neirozinātnes speciālisti un pētnieki gadsimtiem ilgi mēģinājuši saprast, kāpēc daļa mūsu bērnības atmiņu ir pagaisušas, līdz aptuveni 100 gadus atpakaļ viens no psihoterapijas "tēviem" Zigmunds Freids nāca klajā ar jēdzienu "zīdaiņa amnēzija".

Bērna smadzenes pirmajos gados nereti tiek pielīdzinātas sūklim, jo šajā laikā mazais visu apkārt esošo informāciju "uzsūc" sevī. BBC vēsta, ka mūsu smadzenes šajā vecuma posmā ik sekundi veido 700 jaunus neironu savienojumus, ļaujot mums ātri vien apgūt valodas, kustību un citas izdzīvošanai nepieciešamās prasmes. Taču, neskatoties uz to, cik daudz informācijas pirmajos dzīves gados tavas smadzenes spējušas uztvert, lielākā daļa atmiņu par šo bērnības laiku ir kā melna bilde.

Viens no iemesliem, kāpēc daudzas bērnības atmiņas ir izgaisušas no mūsu prāta, ir skaidrojams ar pavisam dabisku procesu, kas saistās ar atmiņu zudumu. Pat no pieaugušo atmiņas var izgaist kādi senāki un pat nesenāki notikumi. Šķiet, ik viens no mums ir piedzīvojis brīdis, kad draugs, tuvinieks vai mīļotais atminas kādu nesen kopā piedzīvotu atgadījumu, kuru klausoties, tev rodas sajūta, ka tas nekad nav noticis.

Mūsu smadzenēs par ilgtermiņa un īstermiņa atmiņu ir atbildīgs hipokamps. Tā ir smadzeņu struktūra, kas atrodas deniņu daivas mediālajā daļā, minēts Rīgas Stradiņu universitātes zinātniskajā rakstā "Galvas smadzeņu normālās un patoloģiskās novecošanās izpausmes". Portālā "Parents" kognitīvās neirozinātnes un atmiņas speciāliste Reičela Elvarda atklāj, ka, bērnam piedzimstot, hipokamps vēl nav pilnībā attīstījies.

Atmiņas pētnieks Džefrijs Fagens BBC skaidro, ka gan cilvēku, gan mērkaķu un pat žurku mazuļu smadzenes pirmajos dzīves gados hipokampam pievieno jaunus neironus, un tikai tad, kad tie vairs netiek ražoti, tiek izveidota ilgtermiņa atmiņa. "Tai pilnībā vajadzētu attīstīties aptuveni četru gadu vecumā," skaidro Elvarda. Ne velti daudziem pirmās bērnības atmiņas ir tieši šajā vecumā.

Foto: Shutterstock

Ir arī psihologi, kas uzskata – atmiņa nostabilizējas tad, kad bērns ir apguvis valodu un iemācījies izteikties. "Valoda palīdz strukturēt un organizēt mūsu atmiņas," BBC atklāj Emorija univeristētes, ASV, psihologs Robins Fivušs. "Ar valodas palīdzību mēs veidojam stāstu, kas palīdz smadzenēm sastrukturizēt piedzīvoto un veidot atmiņas." Taču ir arī psihologi, kas uzskata – valoda nespēlē lielu lomu atmiņu veidošanā. Viņi uzsver, ka bērniem, kuri jau piedzimst mēmi vai kurli, atmiņa nostabilizējas tajā pašā vecumā kā tiem, kam nav nekādu uztveres problēmu.

Taču tas nenozīmē, ka bērni agrā vecumā neatminas, kas ar viņiem notika iepriekš. Gluži otrādi, viņi to atceras, taču šīs atmiņas ātri vien pazūd," skaidro Elvarda.

Patrīcijas Baueres un Marinas Larkinas 2013. gadā veiktajā pētījumā par bērnības atmiņām ("The onset of childhood amnesia in childhood: a prospective investigation of the course and determinants of forgetting of early-life events") trīs gadus veciem bērniem bija lūgts ar savām mātēm apspriest sešus viņu dzīves notikumus, kurus pēc vairākiem gadiem pētījuma autores mazajiem atkārtoti atprasīja. Pētnieces atklāja, ka piecu līdz septiņu gadu vecumā šie bērni atcerējās aptuveni 60 procentus no šiem notikumiem, bet astoņu, deviņu gadu vecumā tikai 40 procentus.

Neiro fizioloģiskās psiholoģijas centra Anglijā vadītāja un vairāku grāmatu autore Salija Godarda Blīta portālam "Parents" skaidro, ka tiek uzskatīts – ilgtermiņa atmiņas sāk attīsties no trīs gadu vecuma. Pirms tam virsroku ņem sensoriāli emocionālā pieredze, kas, atkārtojoties pēcāk dzīvē, var atsaukt atmiņā kādu notikumu vai cilvēku. Piemēram, cilvēks atminas kādu specifisku smaržu, kuru pēcāk sajūtot viņš spēj atmiņā uzburt mātes tēlu vai pat sajust viņas klātbūtni.

Taču tas, ka vēlāk tavs bērns neatminēsies lielāko daļu no dzīves pirmajos gados piedzīvotā, nenozīmē, ka vari izlaist viņa dzimšanas dienas ballītes un nedoties atmiņas vērtos piedzīvojumos ar mazuli. Portāls "Parents" uzsver, ka neatkarīgi no tā, vai bērns šīs lietas atcerēsies vai nē, kopīgi piedzīvojumi ir ļoti svarīgi. "Tie palīdz bērnam labāk iepazīt pasauli un satuvināties ar vecākiem," skaidro Elvarda. "Mazulis var neatminēties konkrēto braucienu uz zooloģisko dārzu, taču tas viņam veidos izpratni par to, kas zoo ir un kā sauc tur mītošos dzīvniekus."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!