Portāla "Delfi" redakcijā vērsās Tatjana – māte 35 gadus vecam vīrietim, kuram noteikta diagnoze "šizofrēnija". Ilgi gaidītā dēla nākšana pasaulē viņai izvērtās par traģēdiju mūža garumā. Izeju no šīs situācijas šodienas apstākļos Tatjana neredz: Latvijas demokrātiskie likumi nereti gandrīz neatstāj iespēju slima cilvēka radiniekiem panākt, lai viņš ārstētos. Savukārt – ja neārstējas, no šāda cilvēka var gaidīt visu ko. Tostarp arī traģēdiju...
"Pilnīgi viennozīmīgi – Latvijā psihiski slimu cilvēku ārstēšana ir brīvprātīga," uzstāj Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas slimnīcas ambulatorā centra "Pārdaugava" vadītājs Elmārs Tērauds. "Diez vai ir iespējams atgriezties pie prakses, kāda pastāvēja līdz 1991. gadam, kad lēmumu par pacienta ārstēšanu varēja pieņemt kāds cits, par ko psihiatri vēl aizvien saņem daudz pārmetumu par cilvēka brīvību un tiesību ierobežošanu." Pēc viņa domām, likumdošana ies arvien lielākas demokratizācijas procesa virzienā, taču, no otras puses, – situācijas uzlabošanas iespējas pastāv...
Tērauds pastāstīja par "zelta vidusceļa" meklēšanu starp pacienta tiesībām un, iespējams, smagu iznākumu, ja slimība būs ielaista, kā arī atbildēja uz jautājumiem:
- Vai ir iespējams panākt, ka slimnieks tiek hospitalizēts, kad tas ir nepieciešams?
- Vai ir iespējams, ka ārsts pacienta dzīvē piedalās aktīvāk?
- Kas tiek piedāvāts un kā trūkst ambulatorajā ārstēšanā?
- Kā pierādīt, ka cilvēks ir bezpalīdzīgs un viņam nepieciešams aizbildnis?
- Kas notiks ar slimnieku, ja viņam nebūs aizbildņa?
- Kādu palīdzību var saņemt no valsts?
- Kā situāciju ietekmēja Covid-19?
- Vai ir iespējama brīnumaina izārstēšanās?
- Kas Latvijā jāmaina psihiatrijā?
Savukārt psiholoģijas doktore Aļona Jakuba izanalizēja situāciju no tuvinieku puses, kuri ir līdzatkarīgi.
- Kā tuviniekiem rīkoties, un vai viņiem iespējams kā palīdzēt?
“Sākšu ar to, ka 1985. gadā pasaulē nāca mans ilgi gaidītais un gribētais dēls. Par pārtikušu un laimīgu mūsu ģimeni nosaukt nevarēja, bet tolaik tā vēl bija pilnā skaitā."
