Palīdzība, rūpējoties par tuvinieku. Kur to meklēt, un kāpēc tā ne vienmēr ir pieejama
Žurnāliste: Dita Vinovska
Video: Miks Siliņš, Patriks Pauls Briķis
Aprūpe ir viena no lietām, kas dzīvē vienmēr bijusi klātesoša. Vecāki rūpējas par maziem bērniem, bet jau pieauguši bērni velta rūpes saviem sirmajiem vecākiem. Tomēr netrūkst situāciju, kad cilvēkam nav tuvinieku, kas varētu atbalstīt, vai arī tuviniekiem aprūpes nodrošināšana prasa neizmērojamus resursus. Tad palīgā vajadzētu nākt valstij un pašvaldībai. Vai realitātē tas tā arī notiek?

Andris Bērziņš, Latvijas Samariešu apvienības direktors
To, kāda palīdzība ir pieejama, kāpēc tā dažādās pašvaldībās atšķiras un ko darīt, lai to saņemtu, lūkojām noskaidrot sarunā ar Latvijas Samariešu apvienības direktoru Andri Bērziņu. Tāpat sarunā skārām ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā aktuālo problēmu – aprūpētāju trūkumu.

"Vienkāršoti sakot, tā ir palīdzēšana cilvēkam, kuram kaut kādas spējas ir zudušas vai to trūkst," Bērziņš paskaidro, kas īsti ir aprūpe. Pastāv vairāki aprūpes veidi, no kuriem vislabāk zināmais ir kompensējošā aprūpe. Proti, pie aprūpējamā ierodas kāds cilvēks, lai palīdzētu paveikt to, ko aprūpējamais vairs nespēj. "Ja mēs skatāmies uz citām mērķa grupām, kas nav veci cilvēki, tad bērniem tā ir attīstošā aprūpe." Tas nozīmē, ka tiek attīstītas spējas, kuru vēl nav. Tiesa, bērni ar invaliditāti ne vienmēr visas šīs spējas apgūst pilnvērtīgi. Trešais veids ir rehabilitējošā aprūpe, kas ir vērsta uz zaudēto spēju atjaunošanu.

Praksē netrūkst gadījumu, kad tuvinieki aprūpi nespēj nodrošināt. Šādās situācijās palīdzību nodrošina pašvaldība, piesaistot cilvēku, kas sniedz aprūpes pakalpojumu.
"Ikdienā nevajag paturēt prātā nevajadzīgu informāciju, svarīgi ir atcerēties, ka ir sociālais dienests. Piezvanīt sociālajam dienestam, pastāstīt – man tagad ir tāda un tāda situācija, pavaicāt – kā man rīkoties? Pareizais algoritms būtu, ka pašvaldība atsūta darbinieku parunāties klātienē un sociālais dienests veic vajadzību izvērtēšanu, konstatē aprūpes deficītus vai pašaprūpes spēju trūkumus. Kad tas ir noskaidrots, seko saruna par to, kā to labāk praktiski realizēt, kā atrast cilvēku, kas varētu aprūpēt. Tad ir divi varianti – tas ir kāds no tuvumā esošajiem, piemēram, piederīgie vai kaimiņi, vai arī aprūpes dienests."
Andris Bērziņš
Diemžēl ne visās pašvaldībās aprūpes pakalpojums pieejams tādā līmenī, kā tas nepieciešams iedzīvotājiem. Lai arī Latvijā pēdējo gadu laikā situācija ir ievērojami uzlabojusies, joprojām ir pašvaldības, kurās šis pakalpojums nav pieejams vispār vai arī tā vietā ir pieejams pabalsts, kas parasti ir nepietiekams, lai apmaksātu aprūpētāja darbu. "Joprojām ir pašvaldības, kurās aprūpes mājās nav," atklāj Bērziņš. Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem pašlaik 106 pašvaldībās šis pakalpojums tiek nodrošināts. Tas, cik pieejams ir aprūpes pakalpojums, atkarīgs no pašvaldības, kurā cilvēks dzīvo.

Cilvēkiem, kas dzīvo pašvaldībās, kur aprūpes pakalpojums nav pieejams, Bērziņš iesaka uzrakstīt iesniegumu. "Rakstisks iesniegums prasa rakstisku atbildi." Pēc viņa pieredzes, šādā situācijā jautājumam sāk pievērst uzmanību un risinājumi tiek meklēti. No pašvaldības ir atkarīga arī aprūpētāju kvalifikācija un atalgojums, ne tikai pieejamība.

Bērziņš stāsta, ka ļoti izplatīta problēma ir arī aprūpētāju trūkums. Cilvēki nelabprāt dara šo darbu ne tikai nepietiekamā atalgojuma, bet arī emocionāli smagās nastas dēļ.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.