Janvārī stāstījām par dzīvespriecīgo Undīni – meiteni ar diagnozi "kaķa brēciena sindroms", kura par spīti savai diagnozei ir smaidīga meitene un piemērs tam, ka ar stipru ģimeni pārvarēt var daudzas grūtības. Februārī "Cālis" viesojās "Ziedot.lv" rehabilitācijas centrā "Poga" un lasītājiem stāstīja par to, cik daudz bērniem iespējams palīdzēt, kā arī to, cik nozīmīga loma rehabilitācijā ir arī vecāku iesaistei. Bet martā vēstījām par nu jau pieaugušām māsām, kas sastapušās daudzus gadus pēc tam, kad viņas pametusi māte.
To, ka lielās ģimenēs ir spēks, apliecināja kā stāsts par trīnīšu vecākiem Viktoru un Svetlanu, tā arī piecu bērnu mammas Elīnas Sondares pieredze. Bet savu adoptēšanas stāstu un ceļu pie harmoniskas ģimenes atklāja Gežu ģimene. Stereotipu par to, ka ar mazu bērnu bariņu nav iespējams tālu aizceļot, šogad lauza Kitija Balcare, kura ar ģimeni ceļo pa pasauli, sasēžoties kemperī.
Turpinājumā lasi 12 stāstus, kas šogad bijuši nozīmīgi!
Kas ir kaķa brēciena sindroms. Stāsts par mazo Undīni
Kad pirms 10 gadiem pasaulē nāca Undīne, viņas vecāki – tētis Juris un mamma Marina – nespēja pat iedomāties, kā liktenis ar viņiem ir paspēlējies. Tieši tā, jo mamma faktu, ka ģimenē piedzimusi meita, kurai aptuveni gada vecumā noteica diagnozi – kaķa brēciena sindroms (Cri-du-chat), pieņem kā savu likteni, par kuru nežēlojas. Undīne, tāpat kā viņas vecāki, ir ļoti dzīvespriecīga, taču slimības dēļ viņa tomēr nedaudz atšķiras no saviem veselajiem vienaudžiem, arī ģimenes dzīve jau 10 gadus pakārtota tikai un vienīgi meitiņai.
Neārstēt diagnozi, bet bērnu. Kā attīstās rehabilitācijas nozare Latvijā
Gan funkcionālā, gan psihosociālā rehabilitācija Latvijā pēdējos gados uzlabojas, bet vēl ir gana tālu no ideālā modeļa. Iespējami mājīgāku vidi, katram bērnam individuālu attieksmi un rehabilitācijas pasākumu kopumu no visas sirds cenšas piedāvāt labdarības organizācijas "Ziedot.lv" pirms trīs gadiem izveidotais rehabilitācijas centrs "Poga".
Piederību meklējot jeb Kā viens otru meklē un atrod mammas pamesti bērni
"Labdien! Vai Sigita? Esmu tava māsa Anna!" Šāda mulsinoša saruna starp divām māsām norisinājās pērn augustā, dienu pirms Annas 22. dzimšanas dienas, viņai nupat tikai uzzinot, kas ir viņas vecākā māsa. Tā kā Sigita, kuru mamma kopā ar viņas dažus gadus jaunāko brāli bija pametusi 13 gadu vecumā, jau iepriekš bija meklējusi pārējos brāļus un māsas, viņa par šādu tālruņa zvanu tik pārsteigta nemaz nebija – iespējams, zemapziņā zināja, ka tāda diena pienāks. Annai gan no satraukuma skudriņas pār muguru skrēja, nedaudz baiļojoties, kāda būs saruna ar māsu.
Palikt bez matiem nav trakākais: mammas stāsts par dēla cīņu ar vēzi
Mīnus pieci kilogrami no ķermeņa svara, intereses zudums par apkārt notiekošajiem procesiem un bālums – tas bija septiņus gadus vecā Niklāva pazīmju kopums, ko vecāki uzskatīja par psiholoģiska rakstura pārejošām problēmām, kas, iespējams, jāsaista ar dzīvesvietas maiņu, mazās māsas piedzimšanu un skolas gaitu sākumu. Tomēr visai ātri noskaidrojās, ka ar emocionālo labsajūtu tam nav nekāda sakara, jo pirmklasnieks ir nopietni saslimis. Viņam noteica diagnozi – neiroblastoma kreisajā virsnierē.
'Ar trim ir vieglāk nekā ar vienu.' Trīnīšu vecāku – Svetlanas un Viktora pieredzes stāsts
"Kad man draudzenes vaicā, kā tieku galā, bet es savukārt raugos, kā viņām veicas ar vienu bērnu, saprotu, ka patiesībā ar trim ir pat vieglāk," saka Svetlana Marimonova, trīnīšu mamma. Kādam gan jau acis plaši iepletīsies, dzirdot šādus vārdus, bet Polīnas, Arinas un Savēlija mamma to saka pilnā nopietnībā, jo viņas bērni kopš dzimšanas ir pieraduši būt pacietīgāki, mierīgāki, saprotot, ka mamma visiem vienlaikus nevar pievērsties. Ir jāpagaida, un to viņi prot.
Trīs bērni nav šķērslis – kā Kitija Balcare ar ģimeni ceļo kemperī
Kitijas Balcares ģimene ir piemērs tam, ka noķert ārzemju ceļojuma sajūtu var arī tad, ja ceļā jādodas ar mazu bērnu bariņu. Jau vairākus gadus Kitija ar vīru un bērniem sēžas savā kemperī, lai dotos tuvākos un tālākos izbraucienos pie dabas. Turklāt nakšņojot nevis glaunā viesnīcā, bet gan tur, kur visērtāk apstāties ar viņu mājiņu uz riteņiem. Un, kā norāda Kitija pati, kemperu iemītnieki ir sava veida ceļotāju kopiena, kurai šādi izbraucieni kļūst par mazu atkarību – būt ceļā un būt mājās vienlaikus.
Nākamie fiziķi, mediķi vai skolotāji? Trīs vidusskolēni, kas šogad ieguva Simtgades stipendiju
Nupat aizvadīti vidusskolas klašu izlaidumi daudzās Latvijas mācību iestādēs, un teju katrā no skolām, kas īsteno vispārējās vidējās izglītības programmu, kāds no vidusskolas absolventu vidus saņēma Simtgades stipendiju par izciliem sasniegumiem – projektu īstenoja Finanšu ministrija. Šogad stipendijas piešķirtas 355 spožākajiem skolu absolventiem, kas 2018./2019. mācību gadā parādījuši izcilus sasniegumus ne tikai mācībās, bet arī ārpusskolas aktivitātēs, sportā, savas skolas attīstībā vai vienkārši sabiedrības labā, portālu "Cālis" informēja Finanšu ministrijas pārstāve Lelde Grīnvalde.
Tā nav cīņa ar pretinieku, bet pašam ar sevi. Bērns, divcīņas sports un ieguvumi no tā
Kopš Mairis Briedis ir parādījis lielisku sniegumu boksā un kļuvis par pasaules čempionu, aizvien vairāk bērnu vēlas līdzināties savam elkam. Taču, pirms vest bērnu uz divcīņas sporta treniņiem, ir svarīgi zināt, ko mazais tajos iegūs, ar ko jārēķinās un kas jāņem vērā gan vecākiem, gan bērnam. Vairāk par to stāsta kikboksa un boksa skolas "Rīga" dibinātāja, divkārtēja pasaules čempione kikboksā un divu bērnu māmiņa Linda Ābele.
Vīram pie kapa apsolīju – meita staigās. Kristīnes spēka un cerību stāsts
Kristīne Spirģe dzīvo Jaunpiebalgā un viena audzina trīs bērnus, no kuriem viens ir ar īpašām vajadzībām. Pirms četriem gadiem 33 gadu vecumā savās mājās ar sirdstrieku mira Kristīnes vīrs Kaspars, sagāžot ģimenes pasauli kājām gaisā. Bet, kā saka pati Kristīne, ja Dievs kaut ko atņem, viņš noteikti arī kaut ko iedod – šajā gadījumā tas bija spēcīgs grūdiens, lai sieviete sāktu rīkoties un savu īpašo meitiņu Kristu celtu kājās vārda vistiešākajā nozīmē.
Paši gribēja, paši lai tiek galā: piecu bērnu mamma par sabiedrības attieksmi
Elīna Sondare ir piecu bērnu māmiņa, kura pati mājās šuj auduma autiņbiksītes. Viņa reiz domāja – dzīve ir izdevusies tad, ja tev ir divi bērni, skaists dzīvoklis Rīgas centrā un prestižs darbs. "Man likās, ka tad es būšu laimīga un man būs viss," Elīna piebilst. Taču tagad sieviete saprot, ka laimīgu viņu dara tā dzīve, kuru viņa dzīvo šobrīd, esot mamma pieciem bērniem.
Uzaudzēt biezu ādu un meklēt padomu, ne mierinājumu. Stāsti par diagnozes 'autisms' atklāšanu
Ir tik sāpīgi, kad saproti – tava bērna psihoemocionālā attīstība neievietojas rāmjos, bet vēl sāpīgāk ir tad, kad, meklējot palīdzību pie speciālistiem, liela daļa rausta vien plecus vai norāda, ka bērns vienkārši netiek audzināts. Un šādi patiesības meklējumi nereti velkas gadiem, tiesa, ir jau arī pozitīvie piemēri, tomēr uz nepietiekamām zināšanām traucējumu atklāšanā norāda arī paši mediķi.
Adopcija nav nekāds varoņdarbs. Gežu ģimenes stāsts
Lilija Geža ir mamma diviem adoptētiem bērniem – sešus gadus vecajiem Aleksandram un Anastasijai. Bērni viens otru sauc par brāli un māsu, Lilija ar vīru Vadimu viņus sauc par meitu un dēlu, bet mazie viņus – par mammu un tēti. Kā ģimene nonāca pie lēmuma kļūt par adoptētājiem un kāds bijis viņu kopīgais ceļš līdz harmoniskai kopā būšanai, stāsta Lilija.
