Ar Edvardu un viņa mammu Renāti sarunājamies "Zoom" platformā. Jāatzīst, ka Edvards ir visai mazrunīgs, toties ļoti darbīgs. Vairāk stāsta mamma, bet Edvards ik pa brīdim kaut ko papildina vai palabo mammas sacīto. Sarunājoties ar šo ģimeni, sirdī ielija neparasts siltums – mūsdienu pasaulē, kur valda digitālās tehnoloģijas un bērni daudz laika pavada, iebāzuši degunu ekrānā, Edvards un viņa darbošanās, aizraušanās, intereses šķita kaut kur ārpus tā visa. Un viņš pats atzīst, ka ir īsts lauku zēns, dabas bērns, kuru neinteresē apceļot un apskatīt pilsētas, bet daudz labprātāk viņš vēl un vēl atgriežas apciemot kādu Latvijas dižozolu.
Edvarda interese par kokapstrādi novērota jau deviņu gadu vecumā – pirmais zēna izgatavotais priekšmets – gulta
Mamma Renāte stāsta, ka Edvards allaž bijis blakus visiem un redzējis, ka laukos ir jāstrādā, citādi nemaz nevar izdzīvot. No nekā nekas nerodas. Dēls vienmēr redzējis pieaugušos rosāmies, arī kaimiņos dzīvojošo brālēnu, kurš esot ar "zelta rokām" – spēs izdarīt jebkuru darbu, lai gan īpašās skolās nav mācījies, tikai ir cilvēks ar ķērienu uz tādām lietām.
Edvardam toreiz bija deviņi gadi, bija vasara, un mamma dzird, ka kaut kur pagalmā atskan: "Klak, klak, klak..." Pašu puiku neredz. Iet skatīties – jā, aiz šķūņa rosās Edvards. Savācis vecus dēļus, dabūjis naglas, āmuru un meistaro gultu. Mamma smej, ka puikam, protams, bija gulta, taču viņš bija nolēmis uzmeistarot jaunu. Ar ķerru pievedis savu meistarojumu pie mājas un sacījis, ka nesīs istabā. Mamma sākumā nav gribējusi ļaut, taču kaimiņiene norādījusi, ka jāļauj vien ir, jo tādā veidā mamma varēs bērnam parādīt, ka novērtē viņa paveikto darbiņu. Nekas cits neatlika – gulta ienesta istabā. Dažas naktis Edvards uz tās pat gulējis, līdz, kā Renāte smej, pats acīmredzot sapratis, ka nekādas augstās kvalitātes jau tā nav. Toties tas, ka deviņus gadus vecs puika pats izdomā un nebaidās ķerties klāt tādam darbiņam, ir apsveicama lieta!
Pēc mammas domām, kokapstrāde Edvardu aizrāvusi tieši brālēna iespaidā, kā arī skolā bijusi iespēja gana daudz darboties. Edvardam tas viss tik ļoti iepaticies, viņš bijis tik aizrāvies, ka tētis apsolījis un solījumu arī turējis – nopircis zēnam pašam savu virpu. Tas bijis laikā, kad lielu popularitāti baudīja rotaļlieta "kendama". Skolotājs mudinājis zēnus pašiem pamēģināt to izvirpot, un tas patiesi izdevies. Tā pamazām, pamazām sācies Edvarda ceļš koka kā materiāla iepazīšanā, pārveidojot necilus dēļu galus par kaut ko acij baudāmu.
Darbnīca neizmantotajā kūts daļā
Mamma stāsta, ka dēls vienmēr bijis pieticīgs savās vēlmēs. Nekad viņš vecākiem nav lūdzis iegādāties kādas luksusa preces. Ja zēnam pavaicātu, ko viņš vēlas saņemt dāvanā, tā nebūtu kāda spēļu konsole vai jaunākā modeļa pazīstama zīmola kedas, bet gan instrumenti. Arī, kad puika bijis mazāks, dāvanās vienmēr viņam paticis saņemt praktiskas lietas.
Pēc Renātes teiktā, šovasar Edvards ir gana patērējies – no paša sapelnītā iegādājies motorzāģi, triecienskrūvgriezi, līmēšanas presi, kaltus. Tam aizgājusi smuka naudiņa, bet Edvards vēlas iegādāties tikai augstas kvalitātes instrumentus, lai tie kalpotu ilgāk.
Rudens pagarinātajā skolas brīvlaikā Edvards pats ķēries klāt lielākam darbiņam – darbnīcas iekārtošanai. Līdz šim viņam bija atvēlēta maza telpiņa, bet tagad vecāki ierādījuši vienu kūts daļu, kas vairs netiek izmantota, jo lopiņu skaits saimniecībā vairs nav tik liels. Edvards pats betonē grīdas, tīra, pucē telpu, lai tajā varētu iekārtoties un darboties.
Sākot apstrādāt koku, Edvards pats daudz mācās no paša un arī citu kļūdām. Neba viss, kas tiek veidots, izdodas tā, kā gribētos, taču puika nebaidās eksperimentēt, testēt. Piemēram, tikai pēc tam, kad daži trauki pēc laiciņa sākuši plaisāt, zēns sapratis, ka jāizmanto tikai sauss koks, mitru nedrīkst. Bet vecāki neiejaucas, ļaujot pašam nonākt pie secinājumiem. Vislabprātāk zēns strādā ar ozolu, osi, gobu, tie esot visskaistākie.
Šajā mācību gadā Edvards sarūpēja skaistas dāvanas savai pirmajai audzinātājai Limbažu vidusskolā. Viņa atkal sāka audzināt maziņos, pirmklasnieciņus, un Edvards visai klasei savirpoja ozolzīles.
Radot traukus un citus sadzīves priekšmetus, Edvards nedomā, kam un par kādu naudu tos varētu pārdot. Tos viņš rada prieka pēc, bet nu jau šo zēna nodarbošanos pamanījuši un novērtējuši citi. Renāte stāsta, ka pirmie preces "noņēmēji" bijuši radi. Edvards gan bijis gatavs viņiem dāvināt traukus, taču radi atteikuši, ka par baltu velti gan nevarot tos pieņemt, un samaksājuši. Toties pēc "Eņģeļu sirds" vēstījuma "Facebook" atsaucās daudz ieinteresēto, kuri izteikuši vēlmi iegādāties Edvarda traukus. Bet zēnam primārais ir mācības. Mamma atgādina, ka izglītība mūsdienās ir ļoti svarīga lieta, tāpēc allaž pieskata zēnu, lai mācībās nebūtu robu.
Vaicāts par nākotnes plāniem, jo nākamgad jāpabeidz 9. klase, kad būs jāizlemj, ko darīt tālāk, zēns atbild īsi: "Vēl nezinu." Noprotams, ka ģimenē diskusijas par to ir bijušas, mamma vēlētos, lai zēns iegūst labu izglītību, bet Edvards savukārt ir praktiskas ievirzes cilvēks. Vēl jau laika diezgan – vairāk nekā gads, lai izdomātu!
Edvards – dižozolu pētnieks un mūziķis
Mamma atzīst, ka dēls ir ļoti aizņemts – skola, mūzikas skola un pēcāk vēl koks. "Man jau viņa žēl ir, Edvards tik daudz strādā, bet viņš citādi neprot. Vienkārši atpūsties neprot, un kaimiņos arī nav viņa vecuma jauniešu, lai kopā kaut ko darītu," saka mamma.
Dažreiz vecāki piedāvā pabraukāt kaut kur pa Latviju, bet Edvards uzreiz norāda, ka viņu neinteresē pilsētu apmeklējumi. Viņš izvēlas izstaigāt dabas takas, apskatīt dižozolus. Pie dažiem īpašākiem ozoliem zēns atgriežas vēlreiz, sak, aizbrauksim paraudzīties, kā klājas ozolam, vai nav nokaltis, vai vēl stalti stāv.
Edvardam patīk daba un viss, kas ar to saistīts, un vēl viņam patīk mūzika un muzicēt. Mūzikas skolā viņš apgūst eifoniju (pūšamais mūzikas instruments – aut.), folkloras kopā Edvards spēlē akordeonu, bet kopš deviņu gadu vecuma muzicē arī Pociema pūtēju orķestrī, ar kuru pabijis Somijā un Vācijā.
Mamma smej, ka viņai ar Edvardu nekad nekādu disciplīnas problēmu neesot bijis. Renāte nezinot nevienu palaidnību, ko viņš jebkad būtu pastrādājis. Tieši otrādi, vecāki patiesi var lepoties ar zēnu, kurš nebaidās neviena lauku darba. Vēl pavisam mazs zēns būdams, piedalījies arī pļaušanas ar izkapti sacensībās, labprāt skalda malku. Edvards iet arī palīgos tētim iemērīt mežus,un par palīdzēšanu arī puikam atlec kāda naudiņa.
Edvards ir savdabīgs zēns, piemēram, viņu neinteresējot mūzika, ko klausās lielākā daļa vienaudžu. Viņam vairāk pie sirds iet mūzika, kas domāta pūtēju orķestrim, patīk dziesmas kora izpildījumā. Mamma pieļauj: tas tādēļ, ka dēls ar orķestri piedalījies arī Dziesmu un deju svētkos. No Latvijas mūziķiem zēns kā vienīgo, kas izpelnījies viņa atzinību, nosauc Intaru Busuli.
Mamma, kura ir ļoti runātīga, pati nesaprot, kurā brīdī zēns kļuvis tik nopietns, atbildīgs. Ja viņa skatās fotogrāfijas līdz 5. klases vecumam, Edvards visās izskatoties gluži kā atsperīte, burtiski ar dzirkstelītēm acīs, bet jau vēlākajās klasēs – pavisam citāds – nopietns un domīgs.
Lai gan lielu, tālejošu mērķu Edvardam pagaidām nav, tuvākie – izveidot darbnīcu un iegūt īpašumā arī kombinēto ēveli, kura ar biedrības "Eņģeļa sirds" ziedotāju atbalstu tiks sarūpēta tuvākajā laikā. Un laikam jau Edvards nolēmis arī uztaisīt traukus, ko kāds savukārt varētu iegādāties kā dāvanu Ziemassvētkos.
Viens ir skaidrs – Edvards ar savām "zelta rokām" paliks Latvijā, visticamāk, savos laukos, darinās skaistas un noderīgas lietas, jo viņu nevilina tik daudzu jauniešu bravūrīgie izteicieni, ka Latvijā nav ko darīt, tādēļ laime jāmeklē ārzemēs. Nē! Edvards nekur nebrauks, jo tepat taču paliek viņa ozoli, kas jāuzpasē, tepat ir viņa meži, lauki, laime ir jāmeklē un jāatrod sevī!
Foto galerijā lūko vēl, kā rit Edvarda ikdiena laukos, – gan darot lauku darbus, gan apstrādājot koku!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
