“Ir taču tik daudz pāru, kuri uzsākuši attiecības, aiz muguras atstājot iepriekšējo ģimeni. Tas nozīmē, ka ir iespējams veidot jaunu ģimeni, bet kā?...” tā pavasarī mums vēstulē jautāja kāda lasītāja. Sarežģīto situāciju analizē dr. Anita Plūme.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Lasītājas vēstule Dr. Plūmei:

Pār Rīgu lejas īsta, silta pavasara saule, viss apkārt sācis zaļot, dzīvot, līksmot, cilvēku sirdīs rosās jaukais pavasara prieks un gaišums, ejot rokrokā ar mīļoto, arī manējā, ja vien… šeit ir vieta manam stāstam, kurš īsti neatbilst vispārējam priecīgajam noskaņojumam. Diemžēl Jūs esat vienīgie, no kuriem šobrīd ceru saņemt profesionālu, objektīvu ieteikumu kā rīkoties tālāk. Mans stāsts ir šāds. Pirms 8 mēnešiem iepazinos ar Viņu. Man - 25, Viņam - 40. Līdz tam man nebija bijušas nopietnas ilgstošas attiecības ar vīriešiem. Beidzot esmu Viņu satikusi - Viņā es esmu atradusi to, ko sauc par dvēseļu tuvību - mēs saprotam un pieņemam viens otru, kādi nu esam. Četrus mēnešus draudzējāmies un tagad jau 4 mēnešus dzīvojam kopā. Kopā esam pavadījuši daudz jauku brīžu. Visus strīdus un nesaprašanās līdz šim esam spējuši atrisināt tos mazliet atdzesējot un runājot, runājot, runājot. Bet ir kaut kas, kā dēļ mūsu attiecību veidošana un uzturēšana ir sagādājusi ne mazums grūtību mums abiem. Un man ir sajūta, ka šobrīd mēs tuvojamies kritiskajam punktam. Viņam ir ģimene, bērni (jaunākajam 8, vecākajam 16 gadi). Ar sievu tuvas attiecības Viņam nav jau vairākus gadus, bet no ģimenes Viņš aizgāja tikai, kad mēs sākām dzīvot kopā. Ar bērniem Viņam ir ļoti labas attiecības, viņi regulāri sazvanās, izrunājas, reizēm Viņš aizbrauc ciemos. Ģimenei Viņš ir teicis, ka viņam tagad ir savs dzīvoklis. Par manu esamību Viņš ir ieminējies tikai sievai, bērni neko nezina.

Līdz šim mēs ļoti labi esam tikuši galā ar šo situāciju - pie bērniem ciemos Viņš brauca viens pats uz dažām stundām, uz pusdienu. BET… Viņam ir vasarnīca, kurā katru vasaru gan viņš, gan bērni, gan arī, protams, bērnu māte ir pavadījuši laiku, atpūtušies, strādājuši. Un es nevaru nepiekrist vai iebilst, kad Viņš saka, ka vasarnīcu bērniem Viņš nevar atņemt un arī Viņam tā ir ļoti vajadzīga. Taču - tur nav vietas man. Jo bērni par mani nezina. Un Viņš nezina, vai viņiem to tā drīkst teikt. Un nezina, kā viņi uztvertu manu parādīšanos.

Viņam šķiet, ka to šobrīd vienkārši NEDRĪKST. Bet man tas nozīmē, ka jaukās pavasara un vasaras dienas svaigā gaisā es NEDRĪKSTĒŠU būt kopā ar Viņu. Man pašai šķiet, ka es pilnībā izprotu situācijas sarežģītību, bet tai pašā laikā es nespēju samierināties ar domu, ka man jāsēž dzīvoklī vai jābrauc pie mammas, vai jāmeklē citi atpūtas veidi tikai tāpēc, ka es tajā laikā NEDRĪKSTU būt kopā ar Viņu. Tas mani aizvaino, sāpina, sarūgtina, jūtos atstumta.

Šī situācija man šķiet kā drauds mūsu attiecībām, kā upe, kas krājas aiz aizsprosta, un ir pilnīgi skaidrs, ka pienāks brīdis, kad ūdens būs par daudz un tas pārraus aizsprostu (mūsu attiecības) un aizskalos mūs katru uz savu pusi. Tas, ko es gribu panākt, ir - kaut mēs spētu jau laicīgi atrast ceļu caur aizsprostu, kur satrakotajai upei mierīgi aizplūst. Kamēr nav par vēlu… Diemžēl Viņa taktika ir nogaidīt. Kaut ko mērķtiecīgi uzsākt, tas, Viņaprāt, ir vardarbīgi ielauzties lietu dabiskajā gaitā un var beigties tikai slikti.

Šobrīd vēl nesaprotu, kādi ir iespējamie problēmas risinājumi. Un ko varu darīt es? Ir sajūta, ka man gandrīz nav varas pār šo situāciju un bēdīgākais, ka Viņam šķiet tāpat, lai gan tieši Viņš ir tas, kura spēkos ir kaut ko mainīt.

Pieļauju, ka šāda veida problēma nenodarbina mani vienīgo. Ir taču tik daudz pāru, kuri uzsākuši attiecības, aiz muguras atstājot iepriekšējo ģimeni. Tas nozīmē, ka ir iespējams veidot jaunu ģimeni, bet kā, kā, kā???

Ar cieņu,
Viktorija

Dr. Anita Plūme, Latvijas Ģimenes Centra psihoterapeite:

Mīļā Viktorija,
Lasīju Tavu vēstuli un domāju par to, cik sarežģīta brīžiem ir dzīve un cik grūti atrast pareizo atbildi. Katram pašam sāp un katram pašam savas sāpes ir jāizsāp līdz atnāk atbilde, kura visu laiku bija zināma, tikai tajā brīdī pietrūkst drosmes sev noticēt un rīkoties saskaņā ar sevi un savām vēlmēm. Saprotams, es nevaru dot Tev padomu, bet varu mēģināt situāciju analizēt, iedomājoties, ka esmu Tu vai Tevi labi pazīstu.

Visupirms es apsvērtu, kas attiecībās ir pats galvenais, ja mēs abi varam labi saprasties, kā Tu raksti. Man šķiet, ka tā ir uzticēšanas un godīgums. Katras attiecības var pastāvēt praktiski mūžīgi, ja cilvēki ir iespējami atklāti un godīgi viens pret otru, arī tad, ja runa ir par nepatīkamām lietām. Tikai darot otram zināmu, ko jūtam un domājam, mēs varam cerēt uz iespēju tikt saprastam, pieņemtam vai arī atstātam. Sevišķi, ja mūsu rīcība dara sāpes otram partnerim. Izklausās, ka situācija Tev ir sāpīga un pilnīgi saprotams, kāpēc - kaut kas nav pateikts, kaut kas nav tā, kā vajag, kaut kas nav līdz galam skaidrs.

Neziņa vienmēr ir uztraucoša, šoreiz negatīvā nozīmē. Tā vien šķiet, ka Tu gribi jautāt, vai viņš rēķinās ar Tevi un Tavām jūtām pietiekoši un vai argumenti ir īsti. Protams, īstenība zināma tikai Tavam draugam, bet mēģināsim apsvērt notiekošo... Katram cilvēkam dzīvē var neveikties un tad, kad nāk otra iespēja neveiksmi labot, no tā, protams, nevajag atteikties. Manuprāt, tas nereti ir par iemeslu daudzām šķirtām laulībām. Pieaugušie ar savu dzīvi var darīt, ko paši vēlas, darot sava lēmuma motivāciju zināmu partnerim, bet lielā daļā laulību šādos gadījumos ir bērni, kas neviļus kļūst par situācijas ķīlniekiem.

Visbiežāk arī partnerim ir sāpīgi un grūti uzklausīt otra cilvēka atzīšanos, ka vairs nemīl, mīl citu un tādēļ nevar turpināt dzīvot kopā, melojot visiem, bet pirmkārt sev. Vēl grūtāk saprast to ir bērniem, jo viens no vecākiem aizies prom un attiecības ar viņu mainīsies, visa dzīve būtība mainīsies. Tomēr ir dažas patiesības, kuras der zināt.

Visbiežāk bērni ļoti pārdzīvo neskaidras un sliktas vecāku attiecības, ja tajās trūkst patiesa siltuma un mīlestības vienam pret otru, jo tas liek bērniem fantazēt, ka arī viņus nemīl, vispār cilvēki neprot mīlēt un tuvībai nav nozīmes. Ir pētījumi, kas saka, ka skumja noteiktība ir mazāk traumējoša, nekā neitrāla nenoteiktība.

Bērnu dēļ savstarpējās attiecībās ir vajadzīga skaidrība un godīgums, jo bērni vairāk jūt nekā saprot. Piemēram, ja viens no vecākiem iet prom, jābūt pietiekoši drosmīgam un jāmēģina bērniem to paskaidrot, atbilstoši viņu vecumam, atgādinot miljons reižu, ka tēvs un māte būs vienmēr un vienmēr viņus mīlēs visvairāk kā savus bērnus.

Bet dzīvē ir iznācis tā, ka mēs mīlam citu cilvēku, ar kuru gribam dzīvot kopā. Jāsaka, ka ir bezgala naivi un pat nedaudz vientiesīgi iedomāties, ka mūsu bērniem vajag privātmājas, vasarnīcas vai automašīnas vairāk nekā mūs pašus. Pats galvenais bērnam ir vecāku mīlestība un gādība. Materiālās lietas ieņem vadošo vietu tikai tad, kad īstās vērtības ir pazudušas.

Ja vecāki ir sen kā atvēsuši viens pret otru, bet turpina dzīvot kopā, viens otru klusi nicinot, bērni mācās cietsirdību un nievājošu attieksmi, kas vēlāk dzīvē var darīt viņus nelaimīgus, sirgstošus ar nepiepildītības un tukšuma sajūtu, kas rada stipras garīgas ciešanas. Protams, materiālā puse ir svarīga mūsu dzīves ērtībai un labsajūtai, bet bērnam tas samērā ilgi nav līdz galam saprotams. Es pat teiktu vairāk, šobrīd tas tiek pārspīlēts un lietots kā soda mērs starp vienaudžiem, bet par to citreiz.

Īstenībā paliek spēkā tas, ka bērnam esam vajadzīgi mēs un mūsu mīlestība pret viņiem, kuras sastāvdaļa ir godīgums, kā jebkuras citas attiecības. Ja tas ir, cits mūsu partneris tiks ātrāk vai vēlāk pieņemts, bet šīs pieņemšanas veiksme nereti ir atkarīga no šī cilvēka paša.

Zināms, tas viss nav viegli un skaisti, bet prasīs iecietību, sapratni, drosmi un spēju izšķirties par to, ko es tiešām vēlos. Puspatiesības nereti šķiet vieglākas un dažreiz cilvēki ilgi moka visus apkārtējos, ieskaitot sevi pašu, jo nevar spert izšķirošo soli, gribas būt labam visiem. Visbiežāk tas beidzas ar pilnīgu sakāvi, ko pēc tam gadiem nožēlo.

Tomēr, no sava viedokļa, es šādu virspusēju mazdūšību un mānīšanos uzskatītu par personisku problēmu, kas drīzāk ir cilvēka raksturs nekā morāls trūkums. Nav izslēgts, ka šī lieta izpaužas arī citās dzīves jomās. No šī viedokļa raugoties, skaidrība un noteikta, bet iejūtīga attieksme būtu sagaidāma ātri, bet vilcināšanās liek uzdot jautājumus, uz kuriem jāsaņem skaidras atbildes.

Vēlu izturību,
cieņā Tava Anita Plūme

Iepriekšējās aktuālās tēmas atradīsiet blakus, Resursu sadaļā "Tēmu arhīvs".

DELFI pateicas par sadarbību Latvijas Ģimenes centra ārstiem. Kādi jautājumi par sievietes vai visas ģimenes veselību Tevi satrauc? Raksti uz e-pasta adresi sieviete@delfi.lv, un mēģināsim rast atbildi kopā. Lai gūtu atbildes uz steidzamiem jautājumiem, lūdzu griezties pie sava ģimenes ārsta vai konsultēties ar LĢC ārstiem personīgi.

Latvijas Ģimenes Centra adrese: Rīga, Kaņiera ielā 10a. Tālruņi reģistratūrā: 7132165 un 7132164.

Ja Tevi pārņēmis ilgstošs, nepatīkams satraukums, Tu kļūsti nervoza sīkumu dēļ, esi viegli aizkaitināma, mokies ar bezmiegu, esi zaudējusi interesi par partneri, dzīvi vai darbu, Tev varētu palīdzēt viens no LĢC psihoterapeitiem: Lūcija Rutka – psiholoģijas zinātņu doktore, Juris Blumbergs – psihologs, sertificēts psihoterapeits, Ināra Novikova – ārste psihoterapeite.

Ja Tevi uztrauc Tava bērna uzvedība (jebkurā vecumā) bērnudārzā, mājās vai skolā, problēmas individuāli palīdzēs risināt Anita Plūme – sertificēta ārste-psihoterapeite, un visu ģimeni konsultēs Aina Poiša vai Arnolds Cerbulis – ģimenes psihoterapeiti. Ja Tu vēlies uzlabot attiecības ģimenē, iemācīties risināt konfliktus, labāk justies intīmajās attiecībās vai arī ja esi nogurusi no uzmācīgām domām, griezies pie psihoanalītiskās psihoterapeites Anitas Plūmes.

Tālrunis: 7132240.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form