"Labdien! Jūs stāvat? Apsēdieties, lūdzu, un tikai neuztraucieties!", telefona klausulē todien atskanēja svešas sievietes balss. Andri (vārds mainīts) sasniedza šokējoša ziņa. "Gribu jums pastāstīt par divām lielām, skaistām meitenēm. Starp citu, tās ir jūsu meitas," klausulē klāstīja sieviete, kas stādījās priekšā kā kāda Rīgas bērnu nama darbiniece. Tajā dienā Andris uzzināja, ka ir divu meiteņu – dvīņu tēvs. Par šādu bērnu eksistenci vīrietim nebija nekādas informācijas. Šodien tēvs un meitas lēnām būvē jaunas attiecības, kas viņiem bija liegtas 18 gadus.

Kā tēvs norādīta neeksistējoša persona

"Man ir arī dēls. Viņš bija izveidojis man profilu Draugiem.lv. Es tur nekad negāju, bet viņš tur kādreiz iemeta aci. Un reiz viņš saka, ka man tur kaut kāds skuķis rakstot. Kaut ko gribot teikt un satikties. Es atbildēju, lai liekas mierā, ko ākstās!", atceras Andris. Tā pagājuši vēl vairāki mēneši. Kad meitene uzradusies atkal, nolemts tomēr iedot telefona numuru, varbūt ir kas tiešām svarīgs sakāms.

Tūlīt pēc tam atskanējis zvans, kurā Andrim lūgts piesēst un neuztraukties. 47 gadu vecumā Andris uzzināja, ka viņam ir 18 gadus vecas meitas. Dvīnes. Asaras bira un prāts kalkulēja pagātnes notikumus. Otrā galā meitenes nestāvēja audzinātājai blakus, bet klausījās no blakus istabas. Nervi bija pārāk uzvilkti, lai piedalītos sarunā. "Pašas nezvanījām - bail bija, ka atkal nenoticēs. Domās - kas tās tādas?? Tūlīt pēc sarunas sarakstījāmies "Draugos" un sarunājām pirmo tikšanos," atceras meita Jana (vārds mainīts). Jana par pagātni runā bez rūgtuma. Viņa plivina spilgtos matus un atstāj enerģiska un mērķtiecīga cilvēka iespaidu. Galu galā tā bija viņa, kas "ievārīja" visu šo "tēva atrašanas putru".

Jana un Ilze (vārds arī mainīts) pa bērnunamiem dzīvojušas no četru gadu vecuma. No narkotikām atkarīgā mamma meitenēm bija pazīstama, jo ik pa laikam uzradās, lai bērnus apciemotu. Kas bija tēvs - nebija nekādas nojausmas. "Dzimšanas un kristību apliecībās tēva aile nav tukša. Taču tur ir ierakstīts neeksistējoša cilvēka vārds. Māte to bija izdomājusi. 1990.gadā tas laikam bija iespējams," stāsta Jana. Bērnunama sociālie darbinieki vēlāk mēģinājuši sadzīt tēvam pēdas un iestādēs secināts, ka šāda persona neeksistē.

16 gadu vecumā Jana uzrakstīja mātei vēstuli, kurā stingri norādīja, ka viņai ir tiesības zināt, kas ir viņas tēvs. Māte atbildējusi. Īsā grēksūdzē viņa atzinusies, ka nekad nav devusi meiteņu tēvam ziņu par bērnu esamību. Klāt bijis arī tēva īstais vārds un uzvārds. Tad arī meitene atradusi vīrieti "Draugiem.lv", taču līdz pirmajai tikšanās reizei vēl pagājis krietns laiciņš, pilns pārpratumu un šaubu.

Zoodārzs, bildinājums un .... nekā

"Tā bija liela mīlestība, vismaz no manas puses. Satikāmies un iepazināmies Zoodārzā. Viņa bija tāda hipiju meitene, citādāk izskatījās, citādāk uzvedās. Brīvību ļoti mīlēja. Kopā bijām pusotru gadu, bet viņai patika tā "pa gaisiem". Visādi tur gāja. Es viņu bildināju, viņa mani atraidīja. Viņa pati bija uzaugusi bērnunamā un nesaprata, ko nozīmē ģimene, atbildība. Mani atraidīja un tā es aizgāju, sapratu, ka nekas nopietnāks tur nesanāks," pagātnes notikumus atminas Andris. Drīz pēc tam vīrietis pārcēlies uz citu Latvijas nostūri, apprecējies, viņam piedzimis dēls. Jaunības laika mīlestību viņš nekad vairs nav saticis.

Nevienam nav skaidrs, kāpēc sieviete nepaziņoja vīrietim par gaidāmajiem bērniem. "Nezinu, kāpēc viņa tā rīkojās. It kā drīz pēc tam viņa bija vienreiz zvanījusi uz manas mātes māju un vaicājusi mani. Bet māte pateica, ka esmu prom un man ir jauna dzīve. Arī es necentos noskaidrot, ko īsti viņa toreiz gribējusi. Laikam domāju, ka varbūt gribēs atkal būt kopā. Bet man tad jau bija cita dzīve," atminas Andris.

Tā kādā dienā 18 gadus vēlāk Andrim bija norunāta pirmā tikšanās ar vienu no jauniegūtajām meitām. Viņš tās dienas emocijas īpaši neatceroties - pārāk uztraucies laikam esot bijis. Jana gan atminas: "Stāvēju viena nelielā dzelzceļa stacijā. Māsa todien nevarēja tikt. Viņš kavēja. Skatījos un smaidīju visiem apmēram tāda vecuma vīriešiem sejā un domāju - šitais? Šitais?" Meitene gaidījusi 20 minūtes un jau sākusi pētīt vilcienu sarakstu braucienam atpakaļ. Un tad tētis nācis. "Uzreiz pazinu! Viņš ir tik līdzīgs man! Bet biju dusmīga, ka viņš kavē un uzšņācu: "Kur tu biji tik ilgi??" atminas meita.

Tēva meiteņu dzīvē tiešām nebija ilgi. Taču te nu viņš bija un veda uz savu māju, kur gaidījusi arī jauniegūtā vecmāmiņa - tēva mamma, biezi un veci ģimenes albumi ar nepazīstamām sejām un daži ļoti neskaidri jautājumi, kas gaidījuši atbildes.

Kritiens no 5.stāva loga

"Nu ko varu teikt? Nu lepoties man te īpaši nav ar ko, jo izrādās man ir bērni, kas ir uzauguši bērnu namā. Man ir liela vainas apziņa par notikušo, kaut saprotu, ka varbūt arī īsti nav iemesla, jo neko par viņām nezināju," tagad saka Andris.

Meiteņu agrīnā bērnība bijusi, maigi izsakoties, paskarba. Janai atmiņā palicis bērnunama dokumentos lasītais, ka bērnu namā māsas nokļuvušas pēc tam, kad četru gadu vecumā atrastas spēlējoties uz ielas "laikapstākļiem neatbilstošā apģērbā". Par dzīvi līdz tam viņai ir visai miglainas atmiņas.

Toties viņai par sevi ir zināms fakts, ka trīs gadu vecumā viņa izkritusi pa mājas piektā stāva logu. Un palikusi dzīva. "Mums patika spēlēties uz palodzes. Māte laikam bija aizgājusi uz vannas istabu uzsmēķēt un es tikmēr izkritu. Nu nekas. Izmežģīju gūžu. Es esot pati piecēlusies un klibojusi pretī mātei. Jā, laikam jau kāds eņģelis uz pleca sēdēja," Jana mierīgi runā par pagātni un pat pasmaida.

Tēvam šis notikums izraisa pilnīgi citas jūtas. "Es to ļoti labi atceros - to gadījumu rādīja ziņās, visur par to runāja. Es vēl atceros, kā toreiz saucu sievu pie televizora un teicu, lai paskatās, kādas šausmas pasaulē notiek. Ja es būtu zinājis, ka tur izkrita mans bērns!" Andris ietur pauzi. Nav viegli runāt par pagātni.

Kopš tikšanās mirkļa pagājuši vairāki gadi un pamazām visi ar visiem ir apraduši un situāciju pieņēmuši. Meiteņu mamma joprojām lieto narkotikas un sen kā neesot redzēta, jo nedzīvo Rīgā. Viena no dvīnēm ar savu ģimeni dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Jana studē un strādā, un ir laimīga kopā ar savu draugu. Meitām izdevies mācīties no pagātnē redzētājām pieaugušo cilvēku kļūdām.

Tēvs jau ir pieradis, ka viņam ir meitas. Meitas iemācījušās saprast, kā tas ir, kad ir tēvs. "Agrāk tikāmies biežāk. Tagad ne tik ļoti, jo ir tik daudz kur skriet. Viņš pukst uz mani, ka es tagad reti zvanu. Es atkal to pašu pārmetu viņam. Bet man jau nav tā refleksa - atcerēties svarīgus datumus, zvanīt, čubināt. Es priecājos, ka viņš mums ir. Tas vienkārši bija jānoskaidro. Bet viegli jau arī nav. Esam jau lieli cilvēki, katram sava dzīve. Un tomēr tajā ir vieta arī viņam," Jana ir pragmatiska.

"Šausmas, kā viņa man ārēji atgādina viņas māti. Kā tāda mātes fotogrāfija - tie mati, acis, arī brilles," spriež tēvs, "bet par laimi viņai ir pilnīgi cits raksturs". Otra māsa neesot tik ārēji līdzīga, toties viņai mati uz pieres un pakausī augot nepareizos virzienos tāpat kā daudziem tēva dzimtā, smejas Andris. "Es esmu laimīgs, ka viņas man ir! Un nelaimīgs, ka nebiju klāt visā tajā svarīgajā pusaudžu dzīves laikā. Un atkal laimīgs, ka viņas man šitā nokrita no debesīm un ir izaugušas lielas, skaistas, gudras un nedusmojas uz mani!"