Antropoloģe: Vai mūsdienās būt vecākiem ir grūtāk?
Foto: Pexels.com

Vai mūsdienās būt vecākiem ir grūtāk, vai arī ir kādi aspekti, kuros tas ir grūtāk? Iespējams, to paaudze, kam pašiem bija jāmazgā autiņi, brīnītos, ja kāds uz šo jautājumu atbildētu ar "jā". Taču – runa jau nav tikai par autiņbiksītēm un citiem darbiem, kuru veikšanu ikdienā zinātnes un tehnoloģiju progress ir atvieglojis. Antropoloģe Ieva Puzo meklē atbildes, kāpēc daudzi vecāki tomēr uz šiem jautājumiem patiesi atbild: "Jā." Un kādi aspekti ir vieglāki. Kāda loma tajā ir digitalizācijai un kāda – citādām prasībām pret vecākiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Tele 2" un SKDS pētījumā aicināja pašus vecākus novērtēt sajūtu par sevi kā vecākiem. Aptaujā piedalījās 1001 vecāks, kuriem ir bērni vecumā no diviem līdz 17 gadiem. Gandrīz puse jeb 46 procenti šo Latvijas vecāku uzskata, ka bērnus digitālajā laikmetā audzināt ir grūtāk nekā laikā, kad auga viņi paši.

"Domājams, vecākiem tagad tas šķiet grūtāk, jo ir mainījusies izpratne par to, ko nozīmē būt labam vecākam un kas ir labi pavadīta bērnība. Rietumu pasaules, tostarp arī Latvijas, fenomens ir tāds, ka šobrīd uz vecākiem tiek izdarīts milzīgs sabiedrības spiediens. Antropologi un citi sociālie zinātnieki šo laiku mēdz saukt arī par neoliberālismu – tas nozīmē, ka tiek uzsvērta indivīda atbildība, viņš ir atbildīgs pats par sevi, viņam nav jāpaļaujas uz sociālo atbalstu un valsti kā potenciālu aprūpētāju dažādās dzīves sfērās. Tam likumsakarīgi seko princips – sevī visu laiku ir jāinvestē, jāapgūst kādas prasmes, tostarp jāiegulda personības attīstībā. Un kā tas attiecas uz bērniem? Tas nozīmē, ka vecākiem jārūpējas par paaudzi, kurā jāizveido darba tirgū konkurētspējīgs cilvēks. Lai viņš kā indivīds nepazustu pasaulē. Tas prasa no vecākiem rūpēties, lai bērns attīstītu dažādas prasmes, un ieaudzināt tās no bērna kājas, lai atvase būtu produktīva. Protams, visos laikos vecāki gribējuši izaudzināt labu cilvēku. Taču ir atšķirība starp labu cilvēku un produktīvu sabiedrības locekli," min antropoloģe.

Agrāk bērns bija darbaspēks, tagad – prieka avots


Atšķiras arī skatījums dažādos laikos, kādai jāizskatās bērnībai, kāda ir bērna loma ģimenē. "Vēl līdz nesenam laikam bērns ģimenē bija darbaspēks," atgādina Ieva Puzo, "laika gaitā pasaules vietās, ko vienkāršoti varam dēvēt par Rietumu pasauli, izpratne mainījās uz to, ka bērns ir prieka avots un ģimenes kā savstarpēji mīlošas vienības sastāvdaļa un turpinātājs."

Līdz ar to ir paplašinājusies izpratne par to, kādas attiecības ar bērnu veidot. "Laikā, kad vecākiem bija ļoti daudz jāstrādā un jāveic fiziskā bērna aprūpe, iespējams, nebija īsti laika kam citam. Teiksim, vēl astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados, kad vecākiem bija daudz jāstrādā, brīžos, kad bērns neatradās bērnudārzā vai skolā un nebija citu aprūpētāju, bērnam nekas cits neatlika, kā apgūt kādas mājsaimniecības prasmes. Domāju, arī mūsdienās ir bērni, kas apgūst šīs prasmes pieredzes ceļā, teiksim, kā parūpēties par sevi, lai būtu paēdis. Piemēram, tā varētu būt ģimenēs, kurās vecāki nevar bērniem veltīt daudz laika un nevar arī atļauties kāda cita aprūpētāja iesaisti, vai arī ģimenēs, kur bērni ir pamesti novārtā. Tajās ģimenēs, kur vecākiem ir iespējas investēt praktiskā, finansiālā ziņā, varbūt ir aukle vai cits aprūpētājs, kas parūpējas par bērna vajadzībām. Pat ja vecāki, tāpat kā viņu vecāki deviņdesmitajos, daudz strādā, ir organizēts, ko bērns darīs pēc skolas, un ir kāds veids, kā par atvasi parūpējas, – aukle uztaisa ēst, vai arī ēdiens tiek piegādāts uz mājām, bērnam iedota nauda.

Antropoloģe: Vai mūsdienās būt vecākiem ir grūtāk?
Foto: Pexels.com

Ļoti atšķiras tas, ko vispār var atļaut bērnam brīvajā laikā. Teiksim, pirms gadiem četrdesmit bērni nereti vasaras pavadīja pie vecvecākiem vai – ik dienu pagalmā gāja ar kaimiņiem, pārnāca vēlu, nosmulējušies, bet toties – pārnāca," pasmaida antropoloģe. Viņa turpina: "Šobrīd ir citas prasības pret bērnu fizisko drošību."

Turklāt arī ar rūpēm par fizisko drošību un pamatvajadzību apmierināšanu nepietiek – bērnā jāiegulda. "Vecāki ir norūpējušies par bērna nākotni, uz kādiem pulciņiem sūtīt, vai piesaistīt privātskolotājus. Tas prasa milzu emocionālo piepūli, ieguldījumu. Vecāki ir noguruši, jo katrs solis prasa investīcijas, ne tikai finansiālās, bet arī mentālās. Lai atvases izaugtu kā laipni, veiksmīgi, patīkami darbinieki – būtu konkurētspējīgi. Un lielāks spiediens nekā agrāk ir uz emocionālās inteliģences veidošanu. Vecāki uztraucas, "ka tikai bērnu psiholoģiski netraumē"... Tas, kā audzinām bērnus, ir atšķirīgs laikā un vietā, to ietekmē gan etniskā, gan reliģiskā piederība, vērtības, kas pastāv kopienā. Parunājoties ar sievietēm, kurām ir bērni atšķirīgā vecumā, pat ne ar lielu gadu starpību, atklājas, ka pirms pāris gadiem vecākiem profesionāļi deva vienu vēstījumu, kā rūpēties par bērnu, kā turēt, ko dot ēst, tagad – jau citu. Ir zināma informācijas pārpilnība, kas jau kļūst nomācoša.

Protams, vērtīgi, ka esam pamanījuši – jārūpējas par atvašu emocionālajām vajadzībām. Vienlaikus, jā, vērojams, ka no vecākiem tiek prasīta liela mentālā kapacitāte. Un informācijas daudzums jau kļūst mulsinošs, to kļūst grūti strukturēt. Kā labāk: gulēt ar zīdaini vienā gultā vai atsevišķā istabā? Kā un ar ko zīdaini sākt piebarot? Atbildes ir dažādas. Un jāspēj saprast informāciju, analizēt, piemērot savai situācijai. Tas prasa laiku, ieguldījumu, mentālo darbu," stāsta antropoloģe.

Antropoloģe: Vai mūsdienās būt vecākiem ir grūtāk?
Foto: Pexels.com

Pandēmijas laikā vecāki izjuta vēl lielāku emocionālo spiedienu: "Bija gan pienācīgi jādara savs darbs, gan jārūpējas par bērniem, gan vēl jāspēj jaunā veidā palīdzēt bērniem mācīties un palīdzēt viņiem emocionāli labi justies. Paralēli bija divi milzīgi pienākumi – jāstrādā pašam un jāpalīdz bērnam. Beigās varbūt vakarā nebija spēka, vecāks spēlēja spēles datorā vai citādi atslābinājās. Un, iespējams, vēl pārmeta sev, ka, teiksim, tikmēr ļauj bērnam "sēdēt datorā"," Ieva Puzo iezīmē spriedzes apstākļus.

Mainās arī ieskati par to, kāda loma ir mātei un tēvam. "Par to interesantus pētījumus veikusi RSU Sociālās antropoloģijas maģistra studiju programmas studente Anete Kiseļeva savā maģistra darbā. Viens no secinājumiem bija, ka tēvus vairāk uztver kā atbalsta personālu mātei. Vīrieši, jā, vairāk iesaistās bērnu aprūpē, tomēr pašiem tēviem un apkārtējiem līdz galam nav skaidrs, kāda ir viņu jaunā loma. Tēvi mēģina radīt jaunu izpratni, taču nav vēl vienota skatījuma, kādam jābūt tēvam mūsdienās, parādās kādi priekšstati, bet kopīgā vēl nav," norāda antropoloģe.

Ir dzirdēts, ka vidējā un vecākā paaudze norāda: cik gan ilgi bērni un pusaudži "sēž" datorā, bet vecāki neliekas ne zinis. Te var rast paralēles ar senākiem laikiem: agrāk bērni skrēja pagalmā un tieši tāpat vecāki, iespējams, "nelikās ne zinis". "Ja paklausās dažus stāstus, ko tikai bērni nav agrāk darījuši pagalmos, kas viņiem šķitis pašsaprotams, ar mūsdienu acīm raugoties, tas patiesi var sirdij likt apgriezties otrādi! Būtībā daudz nedrošas rīcības," secina Ieva Puzo.

Arī viedierīcēs apgūst prasmes


Antropoloģe klāsta, ka pētījumā atšķiras novērtējums par to, vai laiks, ko bērni pavada datoros, ir vērtīgi vai bezjēdzīgi pavadīts. Tajā 59 procenti vecāku minējuši, ka bērns laiku internetā pavada bezjēdzīgi, skatoties video saturu "YouTube" vai kādā citā platformā. Savukārt 46 procenti vecāku atzīst, ka bērni bezjēdzīgi pavada laiku internetā, spēlējot datorspēles. Tikai astoņi procenti vecāku uzskata, ka viņu bērns internetā bezjēdzīgi laiku netērē. Vienlaikus jānorāda, ka tikai aptuveni puse no aptaujātajiem vecākiem pēdējā gada laikā atlicināja ilgāku brīdi tam, lai sēdētu bērnam līdzās un pavērotu, ko viņš/viņa dara internetā.

"Taču paši pusaudži nebūt neuzskata, ka viņi datorā un citās elektroniskajās ierīcēs laiku pavada bez jēgas. Mūslaiku jaunieši saskata jēgu iespējās, ko paver digitālās tehnoloģijas. Vecākās paaudzes skatās uz digitālajām aplikācijām telefonos un dažādās vietnēs – "YouTube", "Instagram" u. c. – kā uz izklaidi. Jaunieši tur saskata sevi arī kā satura radītāju. Vai – redz potenciālu nākotnē ar to gūt peļņu. Vai – iespēju attīstīt domāšanu stratēģiskās spēlēs. Virtuālais saturs var būt atšķirīgs – gan jēgpilns, gan bezjēdzīgs. Atšķiras tikai, kā kura paaudze pēc šiem kritērijiem katru saturu vērtē," norāda antropoloģe.

Antropoloģe: Vai mūsdienās būt vecākiem ir grūtāk?
Foto: Shutterstock

Viņa arī norāda, ka ir maldinoši domāt, ka mūsdienu jaunieši vienmēr viegli apgūst digitālās prasmes. Ir svarīgi, lai vecāki šo prasmju apgūšanā atbalstītu. "Lai gan jaunieši tiek uzskatīti par digitālo drošības tehnoloģiju sapratējiem, zinātājiem un lietotājiem, realitātē arī viņi cīnās ar dažādu soļu apgūšanu tehnoloģijās." Vēl pētījums atklāj pretrunu – no vienas puses, telefons bērnam ir vajadzīgs, lai vecāki varētu pārliecināties, ka atvase ir drošībā, sasniedzama, un tādējādi viņi tiktu uzlūkoti kā labi vecāki, kas rūpējas par bērniem (to īpaši atzīmē vecāki, kuru bērni uzsāk skolas gaitas). No otras puses, vecāki līdz galam neuztver laika pavadīšanu viedierīcē kā "leģitīmu nodarbošanos" – apšauba tās lietderību. Iespējams, viņi to saista ar savu kā vecāku sliktu vērtējumu, jo šajā laikā viņi nevar nodrošināt bērnam "pareizu" bērnību – svaigā gaisā, laukos ar vecvecākiem u. tml.

Toties vecāki novērtē, ka bērniem ir labas svešvalodu zināšanas un prasmes apgūt jaunas lietas, ko patiesībā arī veicina viedierīču lietošana.

Labāk skaties televizoru, nevis lieto telefonu


Antropoloģe: Vai mūsdienās būt vecākiem ir grūtāk?
Foto: Pixabay/Vidmir Raic

Varbūt vidējās paaudzes lasītāji vēl atceras, kā bērnībā vecāki vai vecvecāki aizrādījuši, cik ilgi var skatīties televizoru, un ar ko draudējuši – sabojāsi acis, ko dirni utt. Interesanti, ka mūsdienu vecākiem vismazāk iebildumu ir tieši pret bērna laika pavadīšanu, skatoties televizoru, salīdzinot ar iebildumiem pret laiku, ko veltī videospēlēm vai viedtālrunim, pret tiem iebildumi ir vislielākie.
"Televizors kā tehnoloģija vismaz šķietami rada iespaidu, ka tur nav interakciju un skatītāji pasīvi saņem vēstījumu (pētnieki gan noskaidrojuši, ka tā gluži nav). Savukārt digitālās tehnoloģijas ir interaktīvākas, tajās veidojas attiecības. Un tas vecākiem var radīt draudu sajūtu, nedrošību par bērnu. Ja atvase tikai skatās televizoru, šķiet, ka ietekmi uz viņu var vieglāk kontrolēt," skaidro antropoloģe.

Nemainīgs gan palicis arī "burkāna un žagara princips". Ja "televizoru laikmetā" vecāki draudēja samazināt skatīšanās laiku, ja bērns neizpildīs mājasdarbu vai kādu pienākumu, tad tas pats notiek attiecībā uz digitālajām tehnoloģijām.

Pētījumā gandrīz 70 procenti vecāku, kuru bērni lieto viedierīces, norāda, ka tās izmanto kā motivāciju vai sodu, lai panāktu, ka bērns izpilda noteiktas prasības. Šādi biežāk rīkojas tie vecāki, kuriem pašiem bērnībā tika ierobežots televizora skatīšanās laiks vai kā sodu izmantoja aizliegumu skatīties televizoru. Lielākā daļa vecāku apgalvo, ka viņu bērns uztver situāciju mierīgi, ja tiek ierobežots viņa viedierīcēs un internetā pavadītais laiks. Tomēr aptuveni trešdaļa vecāku atzīst, ka bērns mēdz būt sadusmots, apbēdināts, aizkaitināts un garlaikots. Interesanti, ka vecākiem visvairāk pretenziju ir par to, ka bērni lieto viedtālruni un spēlē videospēles, bet vismazāk iebildumu pret to, ka laiks tiek pavadīts pie televizora ekrāna.

Citi pētījuma secinājumi:

  • Latvijā bērns pie personīgās viedierīces parasti tiek septiņu gadu vecumā, un vidēji dienā viens bērns viedierīces izmanto trīs stundas un 46 minūtes.
  • Pētījuma dati liecina, ka 50 procenti bērnu divu līdz četru gadu vecumā jau lieto viedierīces. Taču, kā norāda vecāki, gados jaunākajiem bērniem pašiem savu viedierīču nav.
  • Kopumā 77 procentiem bērnu jau ir sava viedierīce – visbiežāk tas ir viedtālrunis vai dators.
  • Latvijā vidēji vienā mājsaimniecībā ir 7 viedierīces, kurām var pieslēgt internetu.
  • Lai arī vairāk nekā pusē Latvijas ģimeņu ir izveidoti viedierīču lietošanas noteikumi, 65 procentiem šādu ģimeņu šie noteikumi bērniem un vecākiem ir atšķirīgi.

Tags

Antropoloģija Tētis Attiecības Attiecības ģimenē Bērni Internets SKDS Tele2
0
Pētījumi
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form