"Vienos Jāņos izdomājām, ka jālaiž gaisā laternas," savu stāstu iesāk Zita. "Viss jau būtu bijis labi, tikai laternas izrādījās kaut kādas "kreisās". Visi mēģinām palaist gaisā, bet tās ne par kādu naudu negribēja celties augšā – kā palaiž, tā krīt zemē. Viss šis pasākums izvērtās par stundu garu, neatlaidīgu skriešanu pakaļ laternām pa visu sētu, ar spēku tās reāli stumjot gaisā. Skats bija pa rubli, visi pārsmējāmies līki, līdz metām plinti krūmos un gājām atpakaļ pie ugunskura."
Kārlis sevi nepieskaita lielo "jāņotāju" pulkam, jo nekad nav saskatījis vajadzību sēdēt mitrā zālē un kauties ar odiem līdz rītausmai. Bet bija gads, kad viņu paņēma līdzi uz Jāņu pasākumu Cēsīs, kuru organizēja kāds dāņu uzņēmējs savā viesnīcā. Tika teikts, ka ļaužu vidū būs ārzemnieki, kuriem vajadzēs tulkošanu. "Izrādījās, ārzemnieku nebija, tāpēc varēju nodoties lustēm. Ar laiku mēs viena grupiņa pamanījām, ka netālu no mums bija govs. Visi centāmies atcerēties visu, ko mācījāmies kultūras klasē trimdas latviešu pamatskolā par jēdzienu "Jāņi un govs." Govs tika pie vainadziņa un tapa apdejota, un apdziedāta. Visticamāk, govs joprojām iet pie psihoterapeita ārstniecības vajadzībām."
Lindas pūrā ir stāsts par lustīgu svinēšanu, kas ietvēra arī klavieru "satraumēšanu": "Biju Jāņos, kuros klavieres tika aizstieptas līdz ugunskuram, kur tās arī palika līdz rītam – salijušas, aprasojušas un apkvēpušas..." Taču, kā izrādās, dejot var tik brangi, ka dažiem izdodas pat izkrist cauri grīdai! Māra stāsta: "Nu, iegāzties ciema estrādes grīdā bija nejaušība dancojot. Kas nu tas par nedarbu, ja dēļi aizpuvuši."
Daudzās ģimenēs Jāņos tiek izspēlētas ainiņas no "Skroderdienām Silmačos". Zane stāsta, ka viņas līgotāju pulkā šī jau ir kļuvusi par tradīciju, taču tā nebūt nav vienīgā. "23. jūnijs mūsu saimē vienmēr sākas ar došanos pēc meijām, mājas pucēšanu un plātsmaizīšu cepšanu. Tad seko braukšana uz pļavu, vainagu pīšana, iešana pirtī, svinīgs ugunskura iedegšanas rituāls un pāris tradicionālo dziesmu nodziedāšana. Un, protams, vēl pa vidu jānobauda aliņš! Ar šādu sarakstu tumsa pienāk ātrāk nekā cerēts, līdz ar to "Skroderdienas Silmačos" bieži vien pārtop ļoti savdabīgā teātra izrādē – ar lukturīšiem uz pieres un ļoti lielu devu improvizācijas, jo pareizi salasīt tekstu kļūst ļoti sarežģīti. Šī iemesla dēļ esmu redzējusi daudzas jo daudzas versijas par slaveno lugu!"
Kā teic Inguna, Jāņu "nerātnība" savu statusu saglabā līdz brīdim, kad tā atklājas, jo pēc tam tā pārtop blēņā. Un ir viņai tāda gan līgošanai, gan arī Ziemassvētkiem. "Ir gadi, kad atklājas un kad izdodas, bet reizēm viss "pa parasto", kad neatklājas vai neizdodas… Man laikam lielāko adrenalīna vitamīnu devu sagādā nerātnības nešana caur pūli, kad acu mirdzumā, lūpu kaktiņos un zodiņa leņķī it kā ir, bet pierādījies nav. Un tad, izplunčājusies ziņkārīgo klaču šļakatās, tikai pati pieņem lēmumu, dziedot un smejot saņemt sukas, vai rātni tējot ar sprediķotājiem."
Protams, atsevišķa amizanto Jāņu pieredzes stāstu sleja ir par notikumiem, tuvojoties gulētiešanas laikam. "Aizmigu gultā, kuru, kā no rīta izrādījās, kaķenīte bija izvēlējusies par apbērnošanās vietu," atceras kāda cita Inguna. "Pamodos no jocīgiem pīkstieniem. Paldies Dievam, tās nebija peles."
Un kurš gan var likt roku uz sirds un godīgi teikt, ka nekad nav sajaucis vietiņas, kur atpūsties pēc kārtīgas svinēšanas?! Dārta stāsta, ka reiz Jāņu dienā, nobaudot pārāk daudz grādīgās dziras, sajaukusi teltis. Sākumā viss šķitis pat ļoti pareizi – vieta pēc izskata bijusi līdzīga, arī vīrietis iekšā jau gulējis – tad jau būs īstā telts! Kā Jāņu naktī pienākas, abi pustumsu ātri vien vēlējušies izmantot papardes zieda meklējumiem, taču liels bija Dārtas pārsteigums, kad vīrietis pavaicājis, vai prezervatīvu nevajagot uzvilkt. Kāpēc tas Dārtu pārsteidza? Jo viņa tajā laikā lietoja kontracepcijas tabletes, un viņas sirdsāķītis to ļoti labi zinājis. Šajā brīdī visiem iesaistītajiem tapa skaidrs, ka sieviete, reibuma vadīta, iemaldījusies nepareizajā teltī, un arī jau pusaizmigušais un alkohola apdullinātais svinētājs īsti nesaprata, kas ar viņu vēlas mesties mīlas priekos.
Ja tā labi padomā, visa Jāņu nakts ir vienas sīkas nerātnības, uzskata Ausma, uzsverot, ka līdz rītausmai nekādā gadījumā nevar būt runa par sēdēšanu istabā. Arī tad, ja līst – uzvelc hidrotērpu un skrien pa āru! "Līdz saulrietam godīgi, bet, kad saulīte pavadīta, aizdegta Jāņuguns, pērnie vainagi sadedzināti un kāda sena Līgo dziesma nodziedāta, tad uznāk tāds dullums, sākas nerātnais repertuārs, rotaļas, kur visiem šā vai tā nākas sadoties rokās un apgrābstīties, un līgojas katrs, kā grib un var."
Taču, ja reiz runājam par vasaras saulgriežiem, kāpēc gan neatklāt traģikomisku stāstu par notikumiem Ziemassvētkos? Kā nekā, arī tie vairs nav aiz kalniem! Kristīne stāsta: "Nesu melnu kaķi ap baznīcu. Visa ģimene sastājās stafetē un padeva kaķi, es biju stafetes beigās un tiku sakosta un saskrāpēta. Braucu šūt – ļoti neveikls brīdis, kad sāc stāstīt, ka kaķis nebija traks... Vienkārši mēs viņu... Jā, mēs nesām ap baznīcu, lai ir nauda. Tā ideja bija tēvam."
Lai lustīgi svētki un izdodas savākt vēl daudz stāstu turpmākiem gadiem!
