Ar garšīgām kotletēm un tīru grīdu mīlestību nenopelnīsi jeb Cīņa ar perfekcionismu
Foto: PantherMedia/Scanpix

Perfekcionists - cilvēks, kuram visu gribas izdarīt izcili, šim cilvēkam ir grūti atslābt, jo pārāk jāuztraucas par to, vai viņš būs pietiekami labs vai laba citu acīs. Alternatīva perfekcionismam ir dzīve, kuras kvalitāte tiek mērīta ne tikai sasniegtajos rezultātos, bet arī spējā izbaudīt procesu. Vieglums ļauj mīlēt sevi un dzīvi arī starpposmā, kad aizelsušies skrienam no punkta A uz punktu B. Atceries, ka ar garšīgām kotletēm un tīri izmazgātu grīdu mīlestību nenopelnīsi, tā uzsver trīs bērnu - septiņus gadus vecās Elizabetes, piecus gadus vecā Kristofera un divus gadus vecās Katrīnas mamma, sieva, filozofe un geištaltterapeite Elīna Zelčāne, kura nupat lasītājiem dāvājusi savu pirmo grāmatu "No perfekcionisma uz mīlestību".

Ideāls ir tikai māns, kurš realitātē nav sasniedzams. Pat ja uz īsu mirkli šķiet, ka esam sasnieguši virsotni, tajā nav iespējams noturēties. Tiecoties pēc ideāla, mēs zaudējam kontakta kvalitāti ar otru, jo esam pārāk aizņemti ar sevi un savu uzstādījumu. Savukārt, ja mums neizdodas sasniegt savus iedomātos standartus, mēs slīgstam vainas apziņā un arī šajā gadījumā esam vairāk koncentrēti uz sevis sodīšanu, nevis patiesu kontaktu ar otru.

Elīna savā grāmatā atklāti stāsta par sevi, par to, ka arī viņa ilgu laiku centusies būt ideāla mamma un sieva. Bet tikai pēc trešā bērna piedzimšanas pār viņu nākusi atklāsme, ka jādzīvo nedaudz citādi - vieglāk. Tagad viņa uzskata, ka "nevis zināšanas mūs padara par labākām mammām un sievām, bet gan mīlestība. Necentieties visu izdarīt perfekti, bet esiet paši. Mīliet savus tuvākos un esiet patiesāki. Visa bērnu audzināšana ir otršķirīga, primārā ir mīlestība. Protams, bērniem ir nepieciešamas robežas un noteikumi, taču galvenais ir mīlestība," tā grāmatas atvēršanas svētkos sacīja Elīna.

Perfekcionists un apkārtējā vide

Perfekcionista prieks ir tiešā veidā atkarīgs no tā, vai viņa sasniegumus novērtēs un atzīs apkārtējie. Turklāt, perfekcionists, uzklausot vērtējumu, to izlaiž caur īpašu filtru, sadzirdot tikai kritiku, nevis komplimentus. Perfekcionists vēlas būt ideāls citu acīs un bieži vien dzīvo pēc principa "visu vai neko". Šī iemesla dēļ perfekcionisti bieži iekrīt galējībās.

Vecāki, kuri ļoti daudz kritizē bērnu un neļauj viņam kļūdīties, var sekmēt to, ka bērns kļūs perfekcionists. Šāds cilvēks mēra savu vērtību produktivitātē un sasniegumos, nespējot baudīt procesu. Viņš ir atkarīgs no apkārtējo vērtējuma, tāpēc bieži vien nedzīvo autentisku dzīvi, bet dara to, kas citiem šķiet labs un pareizs.

Ja bērns nespēj attaisnot uz viņu liktās cerības, viņam rodas mazvērtības kompleksi. Grūti ir gan bērniem, kuru vecāki izvirza pārlieku augstus standartus un neļauj noslīdēt līdz viduvējībai, gan tiem, kuru spējām kaut ko sasniegt neviens netic. Abos gadījumos bērns tiecas būt ideāls, lai kādam kaut ko pierādītu. Viņam svarīgāk par būšanu pašam ir būt atbilstošam citu gaidām vai kādam iedomātam standartam.

Vēlme visiem izpatikt rada pastāvīgu spriedzi. Dzīve nav viegla nedz pašam perfekcionistam, nedz viņa tuviniekiem, jo perfekcionists vēlas ne tikai pats būt ideāls, bet padarīt ideālu arī pasauli ap sevi. Viņš ļoti viegli ierauga savas un citu kļūdas, bet, koncentrējoties uz trūkumiem, var nepamanīt un noniecināt labo, ko uztver kā pašu par sevi saprotamu.

Ar laiku šāds uzvedības modelis var kļūt tik pierasts, ka mēs no tā nespējam atbrīvoties pat tad, kad saprotam - apkārtējie no mums nemaz negaida, lai esam ideāli. Mēs neuzdrošināmies būt nepilnīgi, jo baidāmies no noraidījuma un mīlestības zuduma. Pat tad, ja mūsu prāts saka: neviens nav ideāls un arī mums tādiem nav jābūt, ir grūti pārkāpt pāri emocionālajai barjerai, jo mums taču nav pieredzes, kā tas ir - būt nepilnīgam un tomēr mīlētam.

Dzīvot tagadnē un apgūt mīlestību

Katra diena ir iespēja. Iespēja labāk iepazīt sevi un pasauli, iespēja mīlēt un sajust mīlestību. Mēs varam šo iespēju izmantot un mācīties paši vai arī ignorēt un ļaut, lai to visu mums iemāca dzīves līkloči.

Dzīvot tagadnē nozīmē ne tikai atstāt pagātni aiz muguras, bet arī pieņemt faktu, ka nespējam pilnībā kontrolēt nākotni. Dzīvot tagadnē nozīmē neatlikt uz vēlāku laiku lietas, kas ir mums svarīgas, jo īpaši - mīlestību.

Perfekcionisms no mums prasa, lai mēs būtu ideāli, turpretī mīlestība -, lai mēs būtu īsti. Mīlestība ir grūta, kamēr spēlējam lomas, bet tā kļūst viegla, kad esam patiesi un ejam pasaulē ar atvērtu sirdi.

Perfekcionisms ir neapzināts veids, kā mēs ar saviem darbiem mēģinām pierādīt, ka esam tā vērti, lai mūs mīlētu. Ja mūsos trūkst mīlestības un mēs nemīlam sevi, mums nepārtraukti ir vajadzīga mīlestība no citiem, un tās vienmēr ir par maz. Lai saņemtu vairāk mīlestības, mēs cenšamies to nopelnīt, tiecoties būt ideāli vecāki, partneri vai darbinieki. Turpretī, ja mīlestību meklējam vispirms sevī un tikai tad pasaulē, tad arī mūsu labsajūta ir atkarīga, pirmkārt, no mums pašiem. No citiem saņemta mīlestība vairs nav pašmērķis, bet ļoti patīkama atbilde mīlestībai, kuru kādam esam dāvājuši.

Fragmenti no Elīnas Zelčānes grāmatas 'No perfekcionisma uz mīlestību" publicēti ar autores un izdevniecības "Zvaigzne ABC" atļauju.

Tags

Attiecības ģimenē Bērna audzināšana Bērnu audzināšana Mīlestība

Comment Form