Ārste: Dzirdes traucējumi bērniem – darbs vecākiem un ārstiem
Foto: PantherMedia/Scanpix

Par to, kā attīstās mazuļa dzirde, kādos gadījumos iespējami dzirdes traucējumi un kā tos laikus atklāt, raidījumā "Ģimenes studija" stāsta Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāja Sandra Kušķe.


Laumas meitiņa Helēna pašlaik mācās 3. klasē parastajā skolā un ir viena no Latvijas slēpošanas sporta uzlecošajām zvaigznēm.  Kad vecāko klašu meitenes sāk ķircināt par dzirdes aparātiņiem, Helēnai nākas pastāvēt par sevi. Dzirdes aparātiņus meitene nēsā no 4,5  gadu vecuma, kad mamma devās uz Dzirdes centru, kurā  atklāja, ka Helēnai abām austiņām ir 4. pakāpes vājdzirdība.
Līdz tam mamma gaidīja, kad Helēna sāks runāt. Mazulīte piedzima vieglās dzemdībās un līdz gadiņam bija vesels, labi attīstīts bērns. Gada vecumā viņa saslima, nācās lietot antibiotikas, kuru blaknēs bija norādīts, ka tās var atstāt ietekmi uz dzirdi. Ārsti nevar pateikt, vai tieši tās tas arī notika. Helēna nesāka runāt ne divu, ne trīs gadu vecumā, toties viņa, skatoties pieaugušo sejās, tīri labi prata komunicēt ar cilvēkiem. Tagad skaidrs, ka patiesībā viņa nolasīja teikto no lūpām. Meitenīte mēģināja arī runāt pati, bet skaņas un vārdi bija neskaidri un grūti saprotami. Pēc tam Dzirdes centrā atklāja smagu vājdzirdību. Vecāki un ārsti mācīja bērnu runāt. Protams, tas prasīja daudz laika, pacietības un izturības, atzīst Lauma.

Dzirdes centra ārste Sandra Kušķe piekrīt, ka atklājot dzirdes traucējumus, milzīgas darbs gaida ne tikai ārstus un bērnu. Strādāt nāksies arī vecākiem. Bērna, kuram ir dzirdes traucējumi, vecākiem jārēķinās ar pacietību un milzīgu darbu. Ja vecākiem dzīvē ir citas prioritātes, bet laika bērna attīstībai paliek maz, lai cik gudras būtu tehnoloģijas, bērns neapgūs runas mākslu arī pēc dzirdes implanta ievietošanas.

Bērnam, kurai ir ievietots dzirdes implants, dzirdes attīstība ir apmēram tādā līmenī kā jaundzimušajam.  Līdzīgi kā jaundzimušais, arī bērns, kas tikko sācis dzirdēt, sākumā krās informāciju un pieredzi, viņam jādzird valoda, skaņas,  ko nedzirdēja pirms tam. Tikai pēc tam sāks izteiktu pirmos vārdus.

Vecāki bieži jautā, vai dzirdes traucējumi, kas rodas pēc pārslimotām ilgstošām iesnām, pāries?

Latvijā ļoti tipisks jautājums ir, vai bērnam pēc biežajām ausu infekcijām, palielinātajiem adenoīdiem, operācijas un šuntēšanas atjaunosies dzirde, kas ir pasliktinājusies vienā vai abās austiņās. Vispirms ir svarīgi saprast, ka adenoīdi jeb aizdegunes mandele nav nekāda pataloģija. Slimošanas rezultātā tie palielinās, mandelei vairs nav vietas aizdegunē un rodas dzirdes problēmas. Sasniedzot apmēram 12 gadu vecumu, aizdegunē esošās ejas paplašinās un nedaudz maina virzienus, tad arī iesnas ausis un adenoīdus neietekmē. Ārsta uzdevums ir novērts līdz 12 gadu vecumam radušās iesnu sekas.

Ir arī paliekoša tipa dzirdes traucējumi, nedzirdība, vājdzirdība, kad ir jāizmanto dzirdes aparāti, kohelārie implanti. Sabiedrībā - gan Latvijā, gan citviet pasaulē, vidēji uz katriem 1000 bērniem ir 2-3 bērniņi ar paliekošām dzirdes problēmām.

Ko sauc par labu dzirdi un kā to pārbauda?

Laba dzirde ir spēja sadzirdēt visas skaņas, kas jādzird cilvēkam ar dabas dotajiem resursiem, spēja dzirdēt noteiktus frekvenču diapazonus noteiktā skaļuma gradācijā. Bērna vecumā  skaļuma līmenim nebūtu jāpārsniedz 15 decibeli. Ja bērna dzirde pārsniedz 15 decibelus, tas nozīmē, ka bērns sadzird ne visas skaņas. Tas ietekmē spēju apgūt valodu un dzirdēt.

Piemēram, uz Dzirdes centru nāk bērni, kas ilgstoši mācoties skolā, savās zināšanās neprogresē. Nonākot pie dzirdes speciālista, tiek izvērtēts, vai tie ir valodas traucējumi vai dzirdes traucējumi.

Bērna dzirdes orgāns sāk darboties no 21. grūtniecības nedēļās. Tas ir laiks, kad vecākiem jāsāk domāt, ko runā un kādā troksnī atrodas topošā mamma. Dzirdes orgāns izmēru ziņā paliek nemainīgs arī pēc piedzimšanas un pieaugušā vecums.

Tūlīt pēc piedzimšanas bērns dzird subjektīvi mazāk, bet objektīvi dzirde viņam ir laba. Cita lieta, ka jaundzimušais ne vienmēr reaģē uz to, ko dzird. Tāpēc veicot dzirdes pārbaudes Dzirdes centrā, ārsti vēro bērna subjektīvo reakciju uz dzirdēto. Ja tā nav pietiekama, veic objektīvos testus, kuru rezultāti var atšķirties.

Dzirdes skrīningu jeb autoakustisko emisiju jaundzimušajiem pārbauda 3-4 dienu vecumā visās Latvijas dzemdību nodaļās sākot no 2007. gadā. Tas ir pirmais objektīvai tests. Ja objektīvie rādītāji ir labi, tad var uzskatīt, ka bērna dzirdes resursi ir pietiekami. 

Kāds ir iemesls, kāpēc bērniem ir vājdzirdība?

Iemesli ir dažādi, piemēram, grūtniecības problēmas, priekšlaicīga dzimšana ar zemu svaru, saslimšanas, meningīts. Dažreiz iemeslus var noskaidrot ļoti precīzi. Bet dažreiz ir tā, ka grūtniecība un dzemdības noritējušas ļoti labi, bet problēmas ir. Tad biežāk pieļaujam ģenētisko pārmantojumu, jo tieši dzirdes traucējumi ir visbiežāk nodotais ģenētiskais traucējums pasaulē.  Traucējumi var neizpausties vecākiem, bet, ja abi vecāki ir viena - defektīvā gēna nēsātāji, tad bērnam šis gēns var tikt nodots un izpausties kā dzirdes traucējumi.  Dzirdes centrs cieši sadarbojas ar Latvijas Ģenētikas centru, kur arī veic katra individuāla gadījuma izpēti. Tam ir nozīme, ja vecāki plāno vēl bērnus.

Alises mamma Māra stāsta, kā atklājusi dzirdes traucējumus meitai. "Mēs to atklājām vēlu - 4 gadu vecumā. Vienā brīdī es tiešām pēkšņi sapratu, ka mans bērns nedzird. Zvanīju ģimenes ārstam un devāmies uz Dzirdes centru. Visas pārbaudes līdz 4 gadiem, kas jāiziet, mēs bijām izgājuši veiksmīgi. Ģimenē nevienam nav dzirdes problēmas. Mans bērns neizrunāja dažas skaņas, viņa nevarēja sakoncentrēties, kad lasīju garāku pasaku. Vēl viena pazīme – kad es ar viņu runāju vietās, kur nedrīkst skaļi uzvesties, piemēram, teātrī, tad uz to, ka es iečukstēju austiņā, viņa nereaģēja. Lai saprastu, ko no viņas gaida, man bija jārunā skaidriem vārdiem un tā, lai viņa redz manu muti. To, ka viņa lasa no lūpām, es uzreiz nesapratu. Viņa pat runāja un dziedāja, neizrunāja tikai skaņas R un Dz, ko neizrunā daudzi bērni. Tikai tad, kad vienreiz viņa skatījās televizoru, bet man bija jāiet prom, es vairākkārt teicu "attā" un viņa nereaģēja, tad man kļuva pilnīgi skaidrs, ka mans bērns nedzird. Alise ir viegli vājdzirdīga un dzirdes aparātiņš ir jānēsā. Es pieļauju, ka iemesls ir tam ir tas, ka pašā grūtniecības sākumā, lietojot antibiotikas, tas kaut kā tomēr ietekmēja augli. Kad paziņo diagnozi, ir gan šoks, gan atvieglojums, jo beidzot tu zini, kas ir jādara un kā jārīkojas. Protams, mammai sākumā ir pašai jāsamierinās ar situāciju. Bet pats bērns ļoti labi ar aparātiņu sadzīvo. Sākumā gad arī viņam ir šoks, jo pēkšņi viņa sadzird skaņas, ko līdz šim nedzirdēja. Mēs nekad neesam slēpuši, ka bērnam ir vājdzirdība. Citi bērni uztver to pilnīgi normāli. Alise dzied korī, spēlē klavieres, ir gājusi vingrošanā."

Kam pievērst uzmanību

Pirmajos divos mēnešos starpība starp vājdzirdīga un dzirdīga bērna balss reakcijām tikpat kā nav vērojama. Par robežšķirtni var uzskatīt astoņu mēnešu vecumu, kad pēkšņi iestājas klusums, kaut arī līdz tam bērnam ir bijušas pirms runas izpausmes (gugināšana, lallināšana, pirmās zilbes). Pirmskolas vecumā bērni sazinās ar žestu palīdzību.  Tā kā vājdzirdīgiem bērniem aizkavējas runas attīstība, tad sazināties viņi vairāk izvēlas ar pieaugušajiem. Līdz ar to kavējas arī sociālās pieredzes apgūšana un emocionālā attīstība.

Apmeklējiet speciālistu, ja:

  •     ir ierobežots vārdu krājums un saglabājas nepareiza izruna;
  •     pazūd galotnes;
  •     nepareizi saprot un lieto vārdus;
  •     nepareizi lieto vai nelieto prievārdus;
  •     skolas vecumā pieļauj specifiskas kļūdas rakstīšanā;
  •     ir grūtības lasītā teksta izpratnē un apgrūtināta arī cita runātā uztvere.

Atbalsta grupa vecākie, kuru bērniem ir dzirdes traucējumi, darbojas arī portālā "Cālis" .

Source

Latvijas radio 1
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!
Sludinājumi

Comment Form