Ja kādu sievieti šis stāsts ir pamudinājis kaut ko mainīt savā dzīvē un ir nepieciešama palīdzība, kuru nav citur kur meklēt, jūs varat sazināties ar mani, rakstot uz sieviete@delfi.lv. "Delfi" redakcija šīs vēstules pārsūtīs man.
Es jums izstāstīšu savu stāstu, lai kaut nedaudz nopurinātu no sevis tos mēslus, kurus esmu stiepusi sev līdzi visu šo laiku, lai pievērstu sabiedrības uzmanību tēmai, kuru mēs labāk apietu, par kuru nerunātu, par kuru netiesātu un par kuru pastāv tik daudz stereotipu.
Šī ir anonīma vēstule lasītājiem, jo es esmu viena no jums, tepat blakus. Un kaut kā tā ir iekārtots, ka ierastāk mēs turpinām sadzīvot, nezinot kaut ko tik briesmīgu vienam par otru.
Nāku no inteliģentas ģimenes, vienmēr esmu bijusi nodrošināta ar visu nepieciešamo. Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva, labi mācījos, sportoju, jau no 14 gadiem strādāju, visur paspēju un nekas nelikās par grūtu vai sarežģītu. Es biju laimīga.
Kad man bija 18, iemīlējos un pārcēlos dzīvot uz kādu no Eiropas lielpilsētām. Mans izredzētais mani bildināja pa telefonu, es ātri sakravāju mantas, pametu augstskolu, vecākiem kaut ko sastāstīju par jauniem horizontiem, iespējamām mācībām ārzemēs un prom biju!
Tas, ka mums nebija pastāvīgas dzīvesvietas, man nebija darba – likās tikai kārtējie šķēršļi, kas jāpārvar. Un tā arī bija. Jau ļoti drīz sāku strādāt par brīvdienu dzīvokļu uzkopēju, un atlīdzības vietā man tika ierādīta istaba jaukā studentu hostelī priekšpilsētā.
Es biju pārlaimīga, kad viņš man piedāvāja darbu. Kur dzīvot ir, darbs ir, iemīlējusies... Man likās, ka visas durvis man atvērtas. Ko vēl var vairāk vēlēties 18 gados? Arī tas, ka paliku stāvoklī uzreiz pēc tam, kad ierados Eiropas metropolē, man likās kā visam ap mani notiekošajam piederīgs.
Jau pirmajā dienā, kad kopā ar savu nākamo vīru pārvedām mantas uz savu jauno dzīvesvietu, iepretim hostelim no kebabnīcas mūs sveicināja tās saimnieks un laipni aicināja vēlāk pie viņa iegriezties. Tā nu ir – mazās ieliņās nekas nepaliek nepamanīts. Es biju pārlaimīga, kad viņš man piedāvāja darbu. Kur dzīvot ir, darbs ir, iemīlējusies... Man likās, ka visas durvis man atvērtas. Ko vēl var vairāk vēlēties 18 gados? Arī tas, ka paliku stāvoklī uzreiz pēc tam, kad ierados Eiropas metropolē, man likās piederīgi visam ap mani notiekošajam.
Kebabnīcas saimnieka vārds bija Hasans (šis būs vienīgais vārds, kuru minēšu, un tas nav izdomāts). Viņš bija no Marokas. Precējies, trīs bērni.
Diezgan ātri apguvu prasmes fritēt kartupeļus, uzcept maltās gaļas steikus. Uzkopšana, novākšana un pasniegšana vispār neradīja nekādas problēmas. Man likās arī interesanti, ka šad un tad vakaros pie Hasana nāca draugi – marokāņi. Viņiem tika gatavots kuskuss.
Pat tad, kad aiz manas muguras tika aizslēgtas durvis, es pat iedomāties nevarēju, kādas būs mana apciemojuma sekas.
Kādu dienu Hasans ieminējās, ka beigušies daži produkti un man vajadzētu ierasties no rīta astoņos, lai kopā dotos uz iepirkumu centru. Runāts, darīts. Tomēr no rīta bija neliela jezga – kaut kas viņam aizmirsies dzīvoklī, kas atradās tajā pašā mājā. Pa ceļam uz mašīnu, jāieiet un jāpaņem – pie viena parādīšot, kā dzīvojot.
Pat tad, kad man aiz muguras tika aizslēgtas durvis, es pat iedomāties nevarēju, kādas būs šī apciemojuma sekas.
Pie sienām karājās ģimenes bildes, dzīvoklī neviena nebija. Viss, ko es šobrīd atceros, ir gaiši ādas dīvāni viesistabā, liels TV ekrāns, kurš zibenīgi tika ieslēgts un kurā tikpat zibenīgi parādījās porno filma. Viņš man pateica, ka netikšu no dzīvokļa ārā ātrāk, kamēr seksuāli neapmierināšu viņu. Es nekliedzu, es nespārdījos, es neskrēju pie loga. Mans pašsaglabāšanās instinkts lika man TO izdarīt. Tā bija mana pēdējā darba diena.
Kad tajā pašā rītā atgriezos hostelī turpat pāri ielai, dāņu puiši, kas remontēja ēkas fasādi, pamanīja, ka kaut kas laikam īsti labi nav. Viņiem abiem es izstāstīju, kas bija noticis. Puiši man uzdeva jautājumus, kas man toreiz šķita kā kosmoss. "Vai bija kameras, vai viņš tevi filmēja?" Es nesapratu, par ko viņi runā un kas tie par jautājumiem... Nekad nebiju domājusi par tādām lietām. Viņi man ieteica nevienam par šo notikumu nestāstīt. Nezinu, kāpēc. Un es nestāstīju, norokot šo pāridarījumu sevī arvien dziļāk un dziļāk.
Viņš man pateica, ka es netikšu no dzīvokļa ārā ātrāk, kamēr seksuāli neapmierināšu viņu. Es nekliedzu, es nespārdījos, es neskrēju pie loga. Mans pašsaglabāšanās instinkts lika man TO izdarīt.
Tad es nevarēju zināt, ka lēnām pārvērtīšos par upuri uz nākamajiem 23 gadiem, uzceļot ap sevi arvien jaunas un jaunas aizsargsistēmas.
Mans un Hasana stāsts vēl nebija beidzies. Viņš man bija palicis parādā naudu par darbu, un es uzskatīju, ka man tā ir jāsaņem. Sarunājām tikšanos pilsētas centrā, diezgan apmeklētā kafejnīcā. Bez kapeikas kabatā, gaidot viņu, pasūtīju dārgu dzērienu. Viņš kavēja stundu. Es sēdēju un gaidīju. Viņš mani izlamāja par to, ka esmu pasūtījusi kaut ko tik dārgu, mēģināju iebilst, ka varēs atņemt no manas algas.
Tālākie notikumi par murgu izvērtās tikai tad, kad pēc gadiem sāku apzināties, kas reāli ar mani varēja notikt. Aizbildinoties ar to, ka nauda, ko man atdot, ir kaut kādā ofisā, es viņam aizgāju līdzi uz vietu, kas līdzinājās vienas zvaigznes hotelim, kur istabu noteikti varēja noīrēt uz stundām. Ofiss bija parasta istaba ar visparastāko gultu tajā. Pie pirmās tuvošanās pazīmēm es ļoti vēsi un loģiski pastāstīju, ka esmu stāvoklī no sava nākamā vīra un nekādas seksuālas attiecības mūsu starpā nav iespējamas. Vēlos saņemt naudu un nekad vairs viņu nesatikt. Ziņa par manu "stāvokli" Hasanu ļoti šokēja, viņš kaut ko kliedza, kaut kam zvanīja, vairākas reizes lika savu pretīgo roku klāt pie mana vēdera un jautāja, vai tur tiešām ir bēbītis...
Tad es nevarēju zināt, ka lēnām pārvērtīšos par upuri uz nākamajiem 23 gadiem, uzceļot ap sevi arvien jaunas un jaunas aizsargsistēmas.
Par to, kas varēja notikt, es pirmo reizi iedomājos, kad tikko sāka parādīties kaut kāda informācija par meitenēm, kas tiek atdotas seksuālajā verdzībā. Toreiz man pat bija līdzi pase, jo Hasans piekodināja, ka nauda tiks izmaksāta oficiāli.
Tagad šķetinot notikumus, ir lietas, ka saliekas kopā kā puzle jeb bilžu mīkla. Citas terapijas laikā es atcerējos vakaru īsi pirms manas izvarošanas, kad Hasana restorānā sapulcējās viņa draugi un man bija viņiem jāpasniedz kuskuss. Tas esot bijis vakars, kad, iespējams, notikusi vienošanās par manu pārdošanu seksuālā verdzībā – Dievs vien zina uz kurieni. Mani izglāba mans vēl nedzimušais bērniņš. Skarbi un nežēlīgi.
Es nebiju m*&!£a, nestaigāju mini svārkos un izkārtiem pupiem, nedejoju go-go, nepasniedzu kokteiļus nakts klubos. Šāds taču ir stereotips par sievietēm, kas nonāk līdzīgās situācijās? Es biju vienkārši jauna, gudra, iemīlējusies un laikam arī naiva meitene, kas gaida bērniņu, bez informācijas un pieredzes par to, kā ir būt izvarotai un seksuāli izmantotai.
Mans kādreiz mīļotais vīrietis, vīrs un bērna tēvs pirmo reizi man iesita aptuveni gadu pēc šī notikuma. 23 gadu vecumā man parādījās pirmās panikas lēkmes. Man ir fobija no slēgtām telpām. Pat kino un teātrī sēžu vietās, kuras ir ļoti tuvu izejai. Man ir svarīga apziņa, ka varu un drīkstu mainīt atrašanās vietu uzreiz.
Ir grūti, smagi un sāpīgi aptvert, ka savu lielāko dzīves daļu es dzīvoju ar instinktu netikt izvarotai un pazemotai, kādēļ iepatīkos un izpatīku. Vārds "nē" no manas leksikas jau sen ir pazudis, jo man taču bija jābūt labai pret visiem, lai tikai man atkal nenodarītu pāri!
Cik šausmīgi ir dzirdēt no psihoterapeita, ka diez vai es atceros visus savus vīriešus un visticamāk sekss notiek alkohola reibumā. Jā, tas ir šausmīgi, taču tāda ir mana aizsargprogramma, ko esmu ielikusi savās smadzenēs, lai izdzīvotu. Labāk pašai piedzerties, lai nedomātu, un atdoties, lai neizvarotu. Ir vēl viena programma – nepalikt stāvoklī.
Es dzīvoju ārēji labu dzīvi. Tik labu, ka man pašai bija šoks, dzirdot sevi tik nevērīgi atsaucoties par izvarošanas notikumu, kurš izmainīja manu dzīvi dzīvot kā sievietei. Mīlētai sievietei.
Es neanalizēšu tagad, kā būtu, ja būtu, jo tam nav jēgas. Kāda būtu mana dzīve, ja es būtu izstāstījusi? Piemēram, vai mans vīrs būtu pacēlis pret mani roku? Vai arī es tik ļoti sāku neapzināti ienīst vīriešus, ka tas bija nolasāms visā manā būtībā un es kļuvu par upuri visiem, arī sev? Es nezinu, kā būtu.
Es dzīvoju ārēji labu dzīvi. Tik labu, ka man pašai bija šoks, dzirdot sevi, tik nevērīgi atsaucoties par izvarošanas notikumu, kurš izmainīja manu dzīvi dzīvot kā sievietei. Mīlētai sievietei.
Tikai mana iekšējā balss katru gadu arvien skaļāk kliedza: "Kas tev vainas? Kāpēc tu visu laiku esi tik neapmierināta? Kāpēc nespēj vienkārši priecāties? Kāpēc jāpiedzeras? Kāpēc vēl kādu reizi neesi apprecējusies un kāpēc tev nav vairāk bērnu?" Un nevienu vienīgu reizi es pati sev nebiju atbildējusi uz šo jautājumu: "Mani izvaroja. Es nepastāstīju. Es noslēdzos sevī (iekšēji, ne ārēji)".
Kas šokē mani tagad? Es esmu cīnītāja. Un arī tagad metos kaujā ar sekām, ko radījis notikums, kuru man likās, es pat nepārdzīvoju.
Ņemot vērā manu plašo draugu un paziņu loku, diezgan daudziem no viņiem esmu uzticējusi savu stāstu, un viņi (ar dažiem izņēmumiem) ir mani pamudinājuši uzrakstīt atklāti par to, kas ir noticis un kas notiek. Mums bija četru draudzeņu izbraukuma pasākums, kur pēc ballītes nākamajā rītā visas sakritām lielajā viesnīcas gultā, atkorķējām šampi un čalojām. Līdz aizčalojāmies, ka trīs no mums četrām jaunībā ir bijušas izvarotas. Vēl trīs man tuvas sievietes šo pāris nedēļu laikā ir izstāstījušas savus stāstus par izvarošanu. Vecumam nav nozīmes. Jaunākais izvarošanas gadījums 12 gados, vecākais – 24 gadu vecumā. Iespējams, ka pēc tam sievietes izvarošanu kā tādu izslēdz no smadzenēm. Piedodiet par sarkasmu, bet šobrīd man ir sajūta, ka atrodos ellē. Negribu nodarboties ar aritmētiku, taču tā ir kliedzoša!
Es esmu pateicīga Dievam, ka esmu dzīva, ka man ir lielisks bērns, ka esmu izdzīvojusi. Esmu pateicīga savā ziņā arī par to, ka neviens nav nojautis, kas ar mani ir noticis, jo tāda bija mana tā laika izvēle. Un es nezinu, vai es šodien darītu citādāk.
Esmu pateicīga psihoterapeitam, kurš tik prasmīgi piekļuva problēmas saknei. Un, ticiet man, esmu ciets riekstiņš, kurš no 23 gadu vecuma apmeklēja dažādus psihoterapeitus, grupu terapijas, sevi attīstot utt.. Tikai nevienam līdz šim un arī man pašai nebija prasmju skaļi pateikt: "Kad man bija 18 gadi un biju stāvoklī, mani izvaroja."
Esmu pateicīga savā ziņā arī par to, ka neviens nav nojautis, kas ar mani ir noticis, jo tāda bija mana tā laika izvēle. Un es nezinu, vai es šodien darītu citādāk.
Šī vēstule šobrīd ir arī kā kliedziens pie sabiedrības, ģimenēm, sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, psihoterapeitiem, visiem, kas nav vienaldzīgi. Dariet, lūdzu, kaut ko lietas labā, lai meitenes un sievietes nenestu šo izvarošanas nastu gadiem vai pat līdz mūža beigām.
Šī ir anonīma vēstule lasītājiem, jo es esmu viena no jums, tepat blakus. Un kaut kā tā ir iekārtots, ka ierastāk mēs turpinām sadzīvot, nezinot kaut ko tik briesmīgu vienam par otru.
"Delfi" redakcija ir un būs informēta, kā mani sauc un kur mani atrast, ja kādai meitenei šķiet, ka mans stāsts ir pamudinājis kaut ko mainīt savā dzīvē un nepieciešama palīdzība, kuru nav citur kur meklēt.
Es tiešām ceru un ticu, ka būšu laimīgāka nākamos gadus.
