berils
Foto: Foto no personīgā arhīva

Ir pagājuši nu jau nedaudz vairāk par 10 gadiem, kopš tās smagās 22.aprīļa dienas, kad pasaulē nāca Berils – 950grami, 31cm, 25.grūtniecības nedēļā. Šodien, 17. novembrī, ir Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena, tāpēc mamma Jolanta piekrita pastāstīt, kā šodien dzīvo Berils. Un uzmundrināt tos vecākus, kas ir tikai ceļa sākumā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vissmagākais bija pirmais dzīves gads – nepārtraukti uztraukumi un bailes, aizdomas un izmisums – un to visu radīja neskaidrība par to kā noritēs mazuļa attīstība. Neviens neko nevarēja solīt – tas bija lēns process, solītis pa solītim, sasniegums aiz sasnieguma... Mēs regulāri vingrojām – fizioterapeite bija mūsu labākais draugs, regulāri apmeklējām neirologu, veicām dažādu izmeklējumus.  Tas nebija viegli... 

Cik atceros – puika sāka staigāt 1.5 gadiņā, kas pēc koriģētā vecuma bija viens gads un divi mēneši. Ar runāšanu, gan gāja ļoti grūti – 3 gadu vecumā vārdu krājums bija ļoti niecīgs, tas mazajam izraisīja lielas dusmas un pastiprinātu nervozēšanu. Ar neirologu meklējām iespējamos risinājums – logopēds nepalīdzēja, toties montesori gan – divu mēnešu laikā puika palika mierīgāks un sāka arī raisīties valodiņa. Puikam vēl bija astigmātisms un līdz 8 gadu vecumam nēsājām brillītes ...

Šodien Berilam ir 10 gadi, viņš ir parasts "ierindas" puika.  Nav izcilnieks, bet mācās labi. Varbūt nedaudz sapņains un ilgi nevar noturēt uzmanību – bet vai to var norakstīt uz to, ka viņš ir priekšlaikus dzimis bērniņš, nedomāju. Viņš ir ļoti mīļš un emocionāls. Savā dzīves sākumposmā viņš ir izcīnījis varenu cīņu, lai paliktu ar mums! Un tas ir tik lieliski!

Tiem vecākiem, kuri šobrīd ir tikai pašā cīņas sākumā, varu tikai novēlēt izturību, pacietību un lielu mīlestību. Ne vienmēr klausiet visu ko saka kāds ārsts vai speciālists – man ir nācies dzirdēt visādas brīnumainas diagnozes. Tajos gadījumos ir jāievelk elpa, jānomierinās un jāieklausās savā sirdsbalsī un jāturpina cīņa ar jauniem spēkiem un citkārt pie jauniem speciālistiem!

Bet stāsts sākās pirms 10 gadiem. Toreiz mamma portālā Calis.lv rakstīja virtuālo dienasgrāmatu par to, kā mazais zēns un viņa vecāki cīnījās, lai paliktu kopā.

"26.novembra rītā es savā grūtniecības testā ieraudzīju divas strīpiņas – tas bija laimīgākais brīdis manā mūžā. Es tā biju to gaidījusi! Sākās pavisam jauna lappuse mūsu ģimenes dzīvē. Vēl laimīgāka bija diena, kad daktere manā puncītī saklausīja divus sirdspukstus. Ar vīru devāmies uz ārkārtas sonogrāfiju, kurā mums apstiprināja, ka mūsu ģimenē ir gaidāmi dvīņi! Iedomājaties to saviļņojumu! Vēl jo vairāk tas bija tik liels prieks, jo manam vīram ir dvīņu māsa un tas viņam bija lielākais sapnis – būt dvīņu tētim. Pēc mēneša uzzinājām, ka gaidāms ir puika ar meiteni – šo sonogrāfiju ierakstījām video. Abi mazuļi kūņojās manā puncī. Pēc nedēļas es jau sajutu viņu būkšķināšanos. Te vienā vēdera pusē, te otrā. Vairāk sev uzmanību pievērsa mazulis labajā pusītē – gan dienu, gan nakti tur gāja jampadracis vaļā. Tā bija mūsu peciņa. Dažkārt kreiso pusīti kutināju, lai puiks liek par sevi manīt. Tā mēs augām. Visas analīzes bija "ideālas", tomēr kā izrādījās, kaut kas tika palaists garām.

Vienu sestdienas vakaru, mēs ar vīru kaifojām dīvāniņā pie televizora. Es piecēlos aizgāju uz virtuvi. Nākamajā reizē, kad piecēlos, sajutu ka tek kaut kas silts. Skrēju uz   vannasistabu, jo nesapratu, kas tas varētu būt. Saucu, lai vīrs sauc ātro palīdzību. Viņa sejā saskatīju tik lielu izmisumu un sāpes, neizpratni.

Tā es vakarā tiku aizvesta uz Stradiņiem. Mani apskatīja dežūrārsts un teica, ka tie ir ūdeņi. Tomēr dzemde nebija pavērusies. Vecais sonogrāfijas aparāts parādīja, ka viss ar bebukiem bija kārtībā. Ieveda mani palātā, vēl joprojām tecēja ūdeņi. Vīram teicu, lai brauc mājās. Šo nakti atceros kā murgu. Nepārtraukti saucu māsiņu, ūdens tecēja un tecēja, es negulēju, neskatoties, ka man tika iedotas nomierinošās zāles. No rīta lielā tecēšana beidzās – man uzlika sistēmu un es beidzot iemigu. Kad pamodos bija atnākusi apgaitā dežūrdaktere. Viņa teica, ka man noteikti ir iekaisums – tāpēc man paņēma uzsējumu uz baktērijām, kuru vajadzēs gaidīt pāris dienas. Bet antibakteriālo kursu uzsāka. Pirmdienas rītā mani aizveda uz USG. Ūens mazuļiem pietika. Tagad bija vienīgi jācer, ka varēs visu saglābt, jo man ritēja tikai 24. grūtniecības nedēļa.

Priekšlaicīgas dzemdības

Tā ritēja diena pēc dienas. Vīru gaidīju katru dienu, jo tikai redzoties mēs spējām viens otru stiprināt un iedrošināt. Tomēr temperatūra nekritās. Vienā vakarā tā pat uzlēca līdz 37,8. Nākamajā rītā atkal taisīja sonogrāfiju – ūdens bija jau mazāk, tomēr abi mazuļi jutās labi. Tā bija desmitā diena. Pēcpusdienā aizgāju uz tualeti – man tek asinis! Cik vien ātri spēju devos pie dakteres . Vairs neko saglābt nevarēja. Kad zvanīju vīram – klausulē atskanēja tik pat izmisis sauciens, kā tajā vakarā, kad nokļuvu slimnīcā. Kad daktere man pateica, ka ir jāstimulē dzemdības un, ka visticamāk neviens no mūsu mazuļiem neizķepurosies es kritu panikā. mani nomierināja mīļotā sanitāre un šī daktere – ir jādzīvo uz priekšu, kā nekā man ir mans vīrs un tā dēļ man ir jāturas.

Es uzstāju, lai man taisa ķeizaru – tomēr dakterīte pārliecināja, ka šajā situācija, tas nebūtu labi, jo, pirmkārt, man ir iekaisums, un, otrkārt, tas paildzinātu laiku, kad mēs varētu plānot nākamo bebi. Es saņēmos, jo sapratu, ka Dievs tā ir vēlējies un man savs liktenis ir jāpieņem – es biju bezspēcīga jebko mainīt.
Viss noritēja samērā ātri. Sešos man sāka stimulēt un jau pēc trīs stundām es tikko tiku līdz dzemdību zālei. Man apkārt bija daudz cilvēku – dažas no vecmātēm atnāca tikai tāpēc, lai man palīdzētu un atbalstītu. 21.08 viss beidzās. Meitiņas vairs nebija. Puika iepīkstējās un viņu aiznesa uz intensīvo nodaļu.  Tas bija 22.aprīlis, 21.08. kad piedzima Berils, 25.grūtniecības nedēļā, 950g smags, 34cm garš. Vīrs pie manis tika uzreiz pēc dzemdībām – mēs bijām kopā. es biju tik laimīga viņu redzot. Mēs nomierinājām viens otru. un es sapratu tos vārdus, ko mēs viens otram zvērējām pie altāra – "būt kopā priekos un bēdās. " – lūk ko nozīmē ģimene! Pēc dzemdībām daktere teica, ka visticamāk, ka puika neizķepurosies un neizturēs līdz rītam. Mēs samierinājāmies. jo mēs esam jauni un mazie mums vēl noteikti būs!

Viņš dzīvos

Pienāca 23.aprīļa rīts. Es pamodos un ieraudzīju sev apkārt daudz cilvēku – tās bija dakteres, kas mani pieskatīja šīs desmit dienas. Viņas man pateica, ka mans puika ķepurojās un izskatās, ka viņš grib dzīvot. Es biju panikā. Vakarā es biju pieņēmusi savu likteni. Šorīt mani atkal izjauc no līdzsvara. Kā? Es baidījos iet uz intensīvo palātu. Beidzot es saņēmos. aizgāju. mani dakterīte pieveda pie inkubatora. Ak Dievs – cik viņš bija maziņš, viss vienos vadiņos. Āda bija gandrīz caurspīdīga. Es sabijos – manī plosījās tāda izmisuma vētra. Daktere mani pasauca malā un teica, ka stāvoklis ir ļoti smags. Neviens neko nevar prognozēt – viņš ir pārāk vārgs. Plaušiņas neattīstījušās. Ir asinsizplūdums galviņā. Ir pneimonija. Ir  iekaisums. Par šādiem bērniņiem ir grūti kaut ko spriest – ļoti iespējams, ja viņš izdzīvos un būs akls vai/un kurls. Garīgi neattīstījies.  Ak Dievs – es nodomāju, kāpēc tas notiek ar mani un anu vīru. Kāpēc šim kripatiņam ir tā jāmokās. Kāpēc? Uz šo jautājumu es atbildi laikam nesaņemšu nekad.

Kripatiņš inkubatorā

Katru reizi, kad vajadzēja iet uz intensīvo terapiju nest pieniņu, es baidījos. Atverot durvis dzirdēju, to briesmīgo aparātu pīkstēšanu. Es paskatījos uz Berila inkubatoru – jā, viņš tur vēl ir. Tad nāca tas "apnoe" lēkmes – puika aizmirsās un pārstāja elpot – vajadzēja viņu kutināt un paknaibīt, lai viņš atkal elpotu. Es iemācījos nomainīt viņam pamperus, viņa dibentiņu varēja saturēt ar diviem pirkstiem. Pašos mazākajos pamperīšos viņš slīka – tie bija līdz padusēm. Vienu dienu pie puikas saņēmās ieiet tētis – viņš ilgi ar šausmu pilnu skatu viņu vēroja. "Bet tur taču nekā nav, " tad viņa nobiedēja daktera frāze "Līdz pārvešanai uz Vienības gatvi viņam vēl ir jāizdzīvo". Vīrs izskrēja no intensīvās palātas. Viņš man atvainojās un pateica, ka nespēj tur vairs ieiet. Es sapratu un viņam neko nepārmetu. Man bija grūti uz viņu raudzīties,  kur nu vēl vīrietim.

Zināju, ka vīrs par mazo domā – brīžos, kad slīgu depresijā un galvā nāca visgrēcīgākās domas – vīrs mani pārliecināja, ka mums puikam ir jādod iespēja izaugt. "Varbūt viņi paši sadalīja, kurš ir stiprāks. un noteikti māsiņa viņam šobrīd palīdz". Tie vārdi mani pārliecināja, bet es nejutos, ka esmu mamma. Šī sajūta mani mocīja.  

Ļoti baidījos no tā, ka ilgs un nenosakāms laiks būs jāpavada slimnīcās. Es tā gribēju tikt mājas. Mani bija pārņēmis "māju" sindroms. Katra teikuma galā bija "es gribu tikt mājās". Es tā ilgojos pēc tām, nebiju savas sienas redzējusi jau trīs nedēļas. Vienu vakaru es neizturēju – devos pie dakteriem uz intensīvo nodaļu – palūdzu tikt kaut vai uz vienu vakaru mājās. Dakteris pasmaidīja un teica "Lai šī mamma smaidītu, būs vien viņa jāpalaiž".

Ceļā un Vienības gatvi

Vakarā pirms Berilu pārveda uz Vienības gatves 8.nodaļu, es tiku uz mājām. Visu dienu sēdēju kā uz naglām. Mantas jau biju sakrāmējusi no paša rīta. Kad iegāju par durvīm, es vairs nepazinu savas sienas – tās bija svešās krāsas. Vai tās ir manas mājas? Visu vakaru nezināju ko darīt – gribējās gan pieglausties vīram, gan vienkārši pašiverēt pa virtuvi. Es baidījos no nākamā rīta, jo tas man nesīs nezināmus pārbaudījumus uz nez cik ilgu laiku, vai maz es tikšu vēl mājās?
Pienāca rīts – mēs devāmies uz Vienības gatves slimnīcu gaidīt Berilu. Nodaļas vecākā māsa man izrādīja nodaļu, iepazīstinot ar iekšējo kārtību. Man atļāva tajā dienā doties mājās, jo pati jutos slikti. Man nebija pārgājis iekaisums, pacēlās augsta temperatūra un nācās turpināt antibiotiku kursu. Puikiņu sagaidīju nodaļā,  apčubināju atstāju pieniņu un devos mājās.

Jutos ļoti sagurusi, visu laiku gulēju apātijā. Tomēr biju laimīga, jo varēju atrasties mājās. Nākamajā vakarā man piezvanīja Berila daktere un teica, ka puiku ir noveduši uz reanimāciju – viņam pietrūka spēka pašam elpot. Es ļoti sabijos. Nākamajā rītā devos uz slimnīcu un reanimācijā ieraudzīju savu kripatiņu ar ventilācijas trubiņu mutītē. Viņam ventilēja plaušiņas. No daudziem dzirdēju, ka tas neesot labi, jo it kā tas iespaido redzi. Biju sabijusies un gaidīju to dienu, kad puika pats sāks elpot. Tik ātri tas nepienāca. Katru dienu reanimācijā dakteri teica "vēl nē".

Vienā reizē, kad mani ielaida pie viņa ieraudzīju briesmīgu skatu – Berilu reanimēja. Viņam bija palicis pavisam slikti – blakus "apnoe" lēkmēm, viņam sākās bradakardija. Tas nozīmē, ka stājoties elpošanai, stājās sirdsdarbība. Mani tajā reizē izdzina no reanimācijas un ielaida tikai nākamajā dienā.  Reiz mani no rīta nodaļā satika reanimācijas daktere un priecīgi pavēstīja, ka Berils elpo pats!!! Šī dakterīte bija eņģelis. Viņa ļoti mīļi un saudzīgi rūpējās par Berilu. Vienā reizē, ienākot tur lejā dzirdēju, kā viņa ar manu dēliņu sarunājās, nosaucot viņu par eņģelīti. Tas izklausījās tik mīļi un sirsnīgi. Berils patiešām bija kā eņģelītis. Viņa ķermenītis bija noklāts ar gaišu pūciņu, kura noteiktā apgaismojumā mirdzēja sudrabaini balta – tā vien šķita, ka viņš tik tiešām ir maziņš eņģelītis!

Tā es dzīvojos – pa dienu slimnīcā, vakarā – mājas. Teikšu godīgi, man tas ļoti palīdzēja noturēties līdzsvarā un atgūt spēkus. Katru rītu devos ar možu garu uz slimnīcu. Maz klausījos dakteru teiktajā, jo redzēju, ka mazais cīnās un man tas bija vissvarīgākais. Bija viena daktere, kura mani varēja ātri vien izsist no līdzsvara – katru teikumu viņa iesāka ar frāzi "kā jau dziļi neiznēsātam bērniņam".
Es vairījos no viņas, jo šī frāze mani grauza nost. Viss mans optimisms sabruka pēc katras sarunas ar šo dakteri. Domāju, tas bija ļoti nekorekti no viņas puses – jo mammas to zina un no šiem vārdiem vieglāk nepaliek. Bet es saskāros tikai ar vienu šādu dakteri – pārējie ārsti tieši otrādi, nepieminēja šo faktu un iedrošināja cīnīties.

 Nodaļas vadītāja bija mūsu ārstējošais dakteris – vienā reizē viņa man teica: "Mēs darīsim visu ko spēj medicīna – jūs sniedziet mammas mīļumu – gan jau kopā tiksim galā". Par iznākumu neviens neko neteica, jo to nevarēja paredzēt. Es centos par to nedomāt – protams ne vienmēr tas izdevās. Nāca virsū murgi – ja nu Berils nedzirdēs vai neredzēs. It kā mierināju sevi, ka jebkurā gadījuma viņš tiks mīlēts, tomēr brīžiem sev jautāju: "kāpēc manam bērniņam ir jācieš?". Bet katra veiksmīgā pārbaude mani nomierināja. Puikam skatījās actiņas sešas reizes un neko sliktu neteica. Bija jāgaida, kā viss attīstīsies.  

Mammas jūtas 


Viens liels kamols man ilgu laiku turējās kaklā – es jutos vainīga, ka nejūtos kā mamma, es nejutu, tā saukto, mātes mīlestību. Es raudzījos uz Berilu – runājos ar viņu, bet tomēr nejutos savā ādā. Tās bija tādas mocības. Kad Berils tika atpakaļ nodaļā,  otrajā dienā pie manis pienāca mūsu daktere un fizioterapeite Klaudija Hēla un teica, ka es varēšot ar mazo pasēdēt, tā saucamajā "ķengura pozā". Biju tik saviļņota. Mani iesēdināja šūpuļkrēslā un uz kailas miesas uzlika Berilu ar visiem vadiņiem un trubiņām – tajā brīdi domāju, ka nomiršu aiz laimes.

Man uz krūtīm gulēja 1100gr mazs kunkulītis – un, jā, tas bija mans dēls, un es esmu mamma. Es beidzot to sajutu! Viņš kūņojās un, kad bija iekārtojies – aizmiga. Tā mēs stundu bijām kopā. Klaudija man stāstīja, ka šādi mazais jūtās tā it kā atrastos puncītī. Viņš dzird manus sirdspukstus, kurus viņš pazīst. Mana elpošana palīdz viņam elpot ritmiskāk. Tā mēs katru dienu kopā sēdējām. Protams, bija reizes, kad mazajam uznāca apnoe – tomēr lielākoties viņa rādītāji bija ideāli – gan pulss, gan elpošanas biežums, gan skābekļa saturācija asinīs (tie ir trīs rādītāji, kuri parādās monitorā un kuriem seko līdz).

Arī tētis tagad jutās drošāk un bieži nāca pie mazā. Viņš skatījās, kā es viņu aprūpēju. Jā – tas ir viņa dēls! Vīriešiem ir grūtāk pieņem šādu situāciju – bet tomēr viņi tāpat pārdzīvo un priecājas līdz mums – mammām! Tas ir jāsaprot.

Mammu dzīve slimnīcā

Dienas skrēja ātri. Slimnīcā režīms bija ļoti intensīvs un ļoti nogurdinošs. Ik pēc trim stundām vajadzēja iet barot mazo, pirms tam atslaukt pieniņu. Piena istabā mēs mammas pļāpājām – apspriedām savus mazos, visu laiku viena otru uzmundrinot un pārstāstot savus stāstus. Tad devāmies vai nu ieturēt maltīti, vai pagulēt, vai pastaigāties, vai tāpat pabūt ar saviem mazajiem. Bērniņi no sākuma atrodas intensīvajās palātās. Tur viņiem ir diennakts uzraudzība. Trijos naktī mazuļus baroja māsiņas – mammām ļāva pagulēt, vajadzēja tikai uzkrāt pieniņu. Protams, gulēšana jau tur sanāca maza – bijām kā "zombiji". Atceros, piecos no rīta, mēs visas pirms doties uz piena istabu, skrējām pie apraudzīt mazos un paskatīties uzskaites lapās svaru. Bija tāds prieks, ja mazais pieņēmās svarā.  Skumji, ja bija pazaudējis kaut pāris gramus – tas it kā attālināja laiku, kad varētu doties mājās. Un tā katru dienu. Ja braucu mājas, nākamajā rītā uz nodaļu devos ap astoņiem. Māsiņas bija ļoti saprotošas. Protams, ka mammām vajadzēja redzēt arī ārpasauli un pabūt mājās.

Par mazajiem varējām nesatraukties – jo viņi tika ļoti labi aprūpēti. Pēc tam, kad mazie tika izņēmi no inkubatora siltumgultiņā, drīz vien mammas tika kopā atsevišķā palātā. Tas jau bija lielākais solis pretim mājām. Vajadzēja redzēt kā staroja mammu acis, kad viņas uzzināja šos jaunumus!

Pusotrs kilograms sasniegts

Mūsu puika lēni pieņēmās svarā. Mani tas satrauca – tomēr dakteri teica, ka viņš ir veselīgs – nekādu lielu problēmu nav – tāpēc nevajag satraukties. Un tomēr katrs pazaudētais grams uzdzina skumjas. Bet tad pirms Jāņiem, kad puika jau svēra gandrīz 1500 gramus un mēs jau bijām pavadījuši slimnīcā divus mēnešus, dzirdēju baumas, ka es esmu nākamā kandidāte uz istabiņu. Puikam jau bija labāk, apnoe lēkmes bija jau retāk un ne tik baismīgas. Tad nu pati tieši paprasīju dakterei, kad tad mana kārta īsti pienāks. Viņa teica "Ja jūs gribat, tad kaut tūlīt", ar piebildi, ka varbūt es gribu pajāņot un to pārcelšanos atlikt uz nākamo nedēļu.

Protams man Jāņi nebija ne prātā. Tā nu mēs 22.jūnijā pārceļojām uz astoto palātu ar visu inkubatoru un aparātiem. Puiku vēl negribēja ņemt ārā no kuvēzīša (tā inkubatoru sauca dažas māsiņas), lai viņš tur vēl pakaifo. Kaut gan bija mazuļi, kuri gultiņā tika jau ar 1400gr svaru. Protams, pirmajā naktī es nebiju ne acu aizvērusi – pašai vajadzēja dēlu barot 3. naktī, piecos no rīta apmazgāt un nosvērt. Visu vakaru par to vien domāju un uztraucos. Ik pa laikam cēlos augšā, lai pārliecinātos, ka ar viņu ir viss kārtībā. Kad iepīkstējās aparāts, ja mazais sāka knosīties, uzreiz biju augšā.

Trešajā dienā es jau mierīgi gulēju. Tad mums noņēma visus aparātus un viņš saldi čučēja pamperītī uz aitādiņas bez jebkādiem vadiņiem. Tad atkal naktī negulēju, jo vairs nebija aparāta, kas iepīkstētos. Bet ar katru dienu pie tā pieradu un jau uz mazo raudzījos citādāk – mierīgāk un pārliecinātāk.

Ārā no inkubatora

Kad svērām 1700 gramus, pienāca tas laimīgais brīdis, kad mūs izņēma no inkubatoriņa. Es baidījos mazo apģērbt, palūdzu to izdarīt māsiņai. Bija iesācies jauns posms mūsu dzīvē. Tomēr nāca jauni pārbaudījumi. Berils jau diezgan agri sāka ēst no pudelītes. Atceros, pirmajā reizītē viņš apēda 2 miligramus pats no mini-pudelītes, pārējo dabūja caur zondīti.

Tad tas lielums pamazām pieauga, kamēr vienā reizē māsiņai sanāca pabarot mazo tikai caur pudelīti. Kad mūs salika kopā, mazais sāka slinkot. Izēda tikai nedaudz. Dakteris uzstāja, lai viņam ieliek atpakaļ zondi. Tad nu ēdām, daļu no pudelītes un neizēsto daļu – caur zondi. Atkal sāku pārdzīvot, jo mājās mūs laistu tikai tad, ja paši spētu paēst tikai caur pudelīti. Tad dakteris ieteica – pamēģināt pielāgoties Berila režīmam, jo varbūt viņš nevēlas ēst ik pēc trim stundām, bet vēlāk. Tā mēs naktī nogulējām vienā mierā piecas stundas un kad es piecēlos biju panikā, jo tas bija pārāk liels starplaiks. Māsiņas ielika puikam zondi atpakaļ. No rīta vairs nevarēju novaldīt savas emocijas "Nu bet kādas mājas, ja paši nevaram paēst. Viņš taču to jau darīja. Kāpēc tagad tāda slinkošana?". Bet arī šī problēma ātri vien atrisinājās – izrādījās, ka puikam bija ļoti zems hemoglobīna līmenis asinīs un viņam vienkārši nebija spēka.  Berilam pielēja asinis un mēs atkal ēdām paši. Un tad jau es redzēju mūsu finišu!!!
Beidzot uz mājām
Pēc trīs kopā pavadītām nedēļām 8.nodaļas 8. palātā, mēs tikām mājās. Visas pārbaudes liecināja, ka puikam viss būs kārtībā. Tad Berils svēra 2120gr un bija 45cm garš. Maziņš un mīļš kripatiņa! Es biju gan laimīga, gan arī sabijusies. Mājās – tik ilgi es par tām sapņoju. Bet tur nebūs māsiņas un dakteri, kurus varētu jebkurā brīdī pasaukt!

Tajā 15.jūlija rītā, tētis mums atbrauca pakaļ ar tik ļoti skaistu un izpušķotu mašīnu – visu vienās košās sirsniņās un puķītēs. Un mēs braucām beidzot mājās – visi trīs kopā - mamma, tētis un dēlēns! Un tas viss pateicoties tik daudziem mīļiem cilvēkiem – ārstiem Stradiņu klīniskās slimnīcas bērnu intensīvās terapijas nodaļā, visiem mūsu ārstiem un māsiņām Bērnu klīniskās slimnīcas 8.nodaļā (jo īpaši dr. Tropai, dr.Cimmerei, dr.Skudrai un dr.Urtānam), visām mammām, ar kurām biju kopā un saņēmu tik daudz uzmundrinājuma un palīdzības, mūsu tuviniekiem un draugiem. un Dievam! Paldies par mūsu dēlu!

Ko es gribu teikt visu nobeidzot – mēs nevaram izmainīt to, kas ir neatgriezeniski noticis, bet mēs varam ticēt un mīlēt. Ticēt un mīlēt mūsu mazos bērniņus, kuri vienkārši vēlējās agrāk sajust mūsu pieskārienus un dzirdēt siltus vārdus. mazie, kuri cīnās par savu dzīvību daudz vairāk nekā jebkurš cits pieaugušais.

Zinu, ir ļoti grūti tajā brīdī, kad inkubatorā ieraugi mazu kripatiņu. Turpat pa gaiteni pastaigājas mamma vai tētis ar lielu bēbi, bet vajag sevi saņemt rokās. Šie mazie ir īpaši bērniņi – viņi ir ļoti drosmīgi un neatlaidīgi.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form