Foto: Shutterstock
Gribot rīkoties kā labāk, vecāki nereti bērniem kaut ko apsola apmaiņā pret izdarītu darbu, piemēram, ja laikus tiks izpildīti mājas darbi, varēs aiziet uz veikalu un nopirkt kaut ko garšīgu. Iepazīsties ar "Psychology Today" skaidrojumiem – vai drīkst pieļaut šāda veida "piekukuļošanu" vai "uzpirkšanu" un kad no tā labāk izvairīties.

Speciālisti mēdz teikt, ka nav ieteicams ar dažādiem vilinošiem piedāvājumiem un gardumiem apbalvot bērnu, ja viņš izdara vienkāršas, ikdienā veicamas darbības. Bet reizēm arī pieaugušajiem ir nepieciešama neliela motivācijas deva, vai ne? Ir daudz lietu, kuras dzīvē darām, zinot, ka kaut kas labs mums arī no tā tiks.

Tātad – situāciju risinājumus, kuros gan vecāki, gan bērni ir ieguvēji, nevarētu saukt par "uzpirkšanas" mēģinājumu. Šādu variantu nevajadzētu izmantot situācijās, kad bērns uzvedas slikti vai nedara prasīto. Lai sasniegtu rezultātu, bērnam jau no sākuma jāredz virzība – ja sāksiet kaut ko viņam piedāvāt mirklī, kad neuzvedas īsti labi, atvasei var šķist, ka tikai caur sliktu uzvedību var tikt pie kāda labumiņa.

Otrs ekspertu uzskats ir, ka bērnu "uzpirkšana" nav labākais situāciju risinājums, jo, kad mazais ķipars paaugsies, līdzīgās situācijās neko nesaņems. Patiesībā šo pieņēmumu varētu apstrīdēt, jo arī par padarītu darbu saņemam kaut ko pretī – samaksu jeb algu. Šo sarakstu varētu turpināt vēl ar daudzām lietām, piemēram, ja cilvēks ēd veselīgi, viņam var uzlaboties veselības stāvoklis vai pēc asiņu ziedošanas saņem dienu brīvu.

Foto: Panthermedia/Scanpix

Vecāku uzdevums ir bērnam no mazotnes mācīt, ka pareizi jārīkojas jebkurā dzīves situācijā, arī reizēm neko negaidot pretī.

Vēl speciālisti uzskata, ka gadījumos, kad vecāki par labo darbu, piemēram, dalīšanos, istabas sakārtošanu vai ēdiena apēšanu bērnam kaut ko apsola iedot, atvase šo rīcību sāks darīt arvien mazāk. Šis ir visnotaļ spēcīgs apgalvojums, kuram nevar nepiekrist. Ja bērns sapratīs, ka par konkrēto rīcību saņems kaut ko pretī, ikdienā viņš to nedarīs, piemēram, dalīsies ar konfektēm tikai tad, kad skatīsies vecāki, vai tamlīdzīgi.

Ja atvase vērsīs savu rīcību tikai uz vecāku solītajiem labumiem un izklaidēm, bērns nekad nesapratīs, cik patīkami patiesībā ir dalīties ar citiem un cik garšīgi var būt, piemēram, brokoļi. Vecākiem šajā gadījumā noteikti jāstāsta bērnam arī par pozitīvo rezultātu, sakot: "Redzēji, cik viņš izskatījās priecīgs, ka iedevi paspēlēties ar savu rotaļu mašīnu?"

Ceturtais ekspertu pieņēmums ir līdzīgs ar iepriekšminēto – "piekukuļošana" var nebūt labākais risinājums, jo, kad bērni pierod pie nemitīgas atlīdzības, viņiem sāk šķist, ka vecāki iemeslu izdomā tikai tāpēc, lai varētu kaut ko viņiem iedot. Nebūs pārsteigums, ja bērns pēc lūguma kaut ko izdarīt vaicās: "Un kas man par to būs?"

Vecākiem būtu jāsaprot, ka ne vienmēr šī metode darbojas, piemēram, nereti pieaugušie nopērk bērnam kādu mantiņu, ja izdodas sarunāt, kā konkrētajā situācijā mazais ķipars uzvedīsies. Jāsaka, ka vecāku un bērnu līdzdarbošanās ir pārāk sarežģīts process, kas nav "uzpērkams" ar vienu rotaļlietu, jo jāņem vērā emocijas un vispārējā saikne.

Ja rodas šāda situācija, vecākiem vajadzētu uzdot sev jautājumu: "Kāpēc vispār bērnam ir kaut kas jādod pretī, lai viņš spētu sadarboties ar saviem vecākiem?" Iespējams, ka problēmas sakne ir dziļāka un jāmeklē ģimenē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!