Bērni ar īpašām vajadzībām parastās klasēs. Vai šāda integrācija ir nepieciešama?
Foto: AFP/Scanpix

Daudzviet Latvijā vispārizglītojošās skolas klasēs integrē bērnus ar īpašām vajadzībām. Vieni speciālisti uzskata, ka tā ir laba ideja, citi iesaka katru gadījumu vērtēt individuāli, vēl citi tomēr rosina domāt par atsevišķām skolām vai vismaz klasēm. Pagājušā mācību gadā vispārizglītojošās iestādēs vispārējās izglītības programmās izglītību ieguva 356 bērni ar speciālām vajadzībām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tiesības apmeklēt jebkuru izglītības iestādi

Vecāku vai personu, kas realizē aizgādību, tiesības bērna izglītošanas nodrošināšanā nosaka Izglītības likums, paredzot tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūst izglītību. Tas nozīmē, ka jebkurš vecāks savam bērnam var izvēlēties to izglītības iestādi, kas ir tuvākā dzīvesvietai vai kuru uzskata par labāko. Izglītības iestādei savukārt ir jānodrošina iespējas iegūt veselības stāvoklim un attīstības traucējuma raksturam atbilstošu izglītību, katram integrētam izglītojamajam ar speciālām vajadzībām izstrādājot individuālu izglītības programmas apguves plānu. Tikmēr Ministru kabineta noteikumi nosaka nepieciešamo aprīkojumu, atbalsta pasākumus un personālu, kas jānodrošina skolai.

Lai gan tikai tagad aktualizējies jautājums par bērniem ar īpašām vajadzībām vispārizglītojošās skolās, Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības satura centrs atklāj, ka iespēja izglītojamiem ar mācīšanās vai uzvedības un kustību traucējumiem izglītību iegūt vispārējās izglītības iestādēs ir bijusi jau no pagājušā gadsimta 80.gadu sākuma.

Daudz plašāk tā Latvijas skolās tika ieviesta pēc neatkarības atgūšanas, jo Latvija izglītības jomā sāka intensīvi sadarboties ar Skandināvijas valstīm, kurās iekļaujoša izglītība bija norma pēc Pasaules izglītības konferences, kas notika 1990.gadā Džomtjenā, Taizemē, kurā tika sākta globālā kustība "Izglītība visiem".

Valsts izglītības satura centrs uzskata, ka jāizvērtē katrs bērns, kuram ir speciālās vajadzības, lai noteiktu, kur viņam būtu vislabāk mācīties. Integrācija/iekļaušana var būt gan ar pozitīvu, gan negatīvu iezīmi. To daudzējādā ziņā nosaka skolas vadības nostāja, pedagogu, vecāku un skolēnu attieksme, skolotāju gatavība strādāt ar bērniem ar speciālām vajadzībām, papildu resursu pieejamība un citi faktori.

Praktiķu pieredze un secinājumi

Viena no Pierīgas skolām, kurā apgūst izglītību bērni ar īpašām vajadzībām vispārizglītojošā klasē, ir Ulbrokas vidusskola. Skolas direktors Normunds Balabka uzsver, ka šim jautājumam nevar pieiet viennozīmīgi, jo bērni ar mācīšanās vai uzvedības traucējumiem vispārizglītojošās skolās bijuši vienmēr – arī padomju laikos: "Vienkārši katrs ar šiem bērniem strādāja, kā mācēja un uzskatīja par vajadzīgu. Tagad skolēni, kuriem ir īslaicīgas vai ilgstošas problēmas ar mācību satura apguvi, tiek iekļauti vispārizglītojošās klasēs, mācību saturu apgūstot atbilstoši attiecīgai programmai. Ir veiksmes stāsti šajā integrācijā, bet ir arī stāsti bez rezultātiem. Tomēr gan skolai, gan vecākiem ar šo programmu paveras iespēja "panākt" pārējos skolēnus, nemainot mācību vidi, skolu utt."

Tomēr, runājot par smagākām saslimšanām un garīgu atpalicību, Balabka norāda vairākus iemeslus, kas liecina, ka šāds modelis nav veiksmīgs: "Šobrīd nav pietiekama finansējuma nodrošināt šādu integrācijas procesu, un sabiedrība nav gatava šādam procesam, tostarp paši skolēni, skolotāji, vecāki (arī citu skolēnu) u. tml. Un, visbeidzot, uzskatu, ka neviena skola, izņemot specializētās, nespēs nodrošināt skolēniem ar vidējiem vai smagiem garīgās attīstības traucējumiem tādu vidi un mācību procesu, kurā pats skolēns jutīsies komfortabli un kas sekmēs mācību satura apguvi. Šajā gadījumā nav runa par skolēniem ar kustību traucējumiem."

Ulbrokas vidusskola ir akreditējusi speciālās izglītības programmu, lai saviem skolēniem, kuri jau mācījās šajā skolā, bet nespēja kopā ar citiem sekmīgi apgūt mācību saturu, dotu iespēju "panākt" pārējos vai vismaz sliktākajā gadījumā bezcerīgi "neatpalikt".
"Uzskatu, ka katram cilvēkam gan darbā, gan mācībās ir jābūt viņam pieņemamai un atbilstošai videi, kurā tas sekmīgi spēj socializēties, gūt pašapliecinājumu u. tml. Mūsu pienākums ir šo vidi radīt – iespēju robežās," saka Ulbrokas vidusskolas direktors.

Baldones vidusskolas direktore Dzintra Knohenfelde uzskata, ka, izņemot atsevišķus gadījumus, šādi bērni vispārizglītojošās programmas klasē nav jāiekļauj un ka optimāls ir Baldones vidusskolas modelis – skolēni ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem mācās atsevišķā klasē, taču piedalās kopējos skolas pasākumos un interešu izglītības pulciņos. Viņasprāt, šāds modelis būtu optimāls ikvienam skolēnam, kurš apgūst speciālo izglītību.

Arī Baldones vidusskolas speciālās izglītības programmas pedagoģe Inese Grīnvalde uzskata, ka vispārizglītojošās klasēs nevar iekļaut jebkuru bērnu ar īpašām vajadzībām. Lai to darītu, klasē jābūt skolotāja palīgam un nelielam bērnu skaitam, kas iespējams tikai sākumskolas klasēs. Citādi zaudētāji būs visi skolēni.

"Zviedrijā katram šādam klasē iekļautajam bērnam ir savs valsts nodrošināts asistents. Arī mācību grāmatas Zviedrijā ir vieglā valodā, saturs atbilstošs vispārizglītojošo skolu programmām," viņa piebilst.

Līdzīgi – ka tas ir labākais modelis bērnu ar īpašām vajadzībām integrācijai – spriež Mores pamatskolas direktore Gundega Pētersone: "Ja es būtu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir vislabākais variants, tad es to būtu uzsākusi Mores pamatskolā. Bet, tā kā manī bija šaubas, vai tas ir labs variants, tad izvēlējāmies veidot atsevišķas klases bērniem ar īpašām vajadzībām. Es nemācēšu spriest par citām speciālās izglītības programmām – piemēram, ar mācīšanās grūtībām, dzirdes traucējumiem, bet, ja runājam par bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, tad situācija ir ļoti dažāda.

Sākumskolas posmā varbūt varētu mēģināt ieviest šādu modeli, bet, kad bērni sāk augt lielāki, attīstības atšķirības kļūst aizvien pamanāmākas, un tad ir jāizsver, vai tas tiešām ir vēlams. Ja šos bērnus integrē vispārizglītojošās klasēs, tad jautājums, ko viņi dara 8. un 9. klasē, kad citi vienaudži apgūst fiziku un ķīmiju. Savukārt mūsu variantā viņi visi iegūst izglītību atbilstoši savām spējām."

Sabiedrības viedoklis

Mamma Aija Jeršova, kuras dēlam nepieciešama speciālā izglītības programma, uzskata, ka nav iespējams šādiem bērniem mācīties kopā ar citiem vispārizglītojošā klasē: "Viņiem ir sava programma, katram ir sava slimības vēsture. Bērns nemaz tā nesēdētu vienā klasē ar citiem. Viņš nevarētu komunicēt ar svešiem cilvēkiem. Es brīnos, kā viņš tagad darbojas un nav sabijies no jums – sveša cilvēka. Viņš uz ielas pat novirzās, ieraugot pretimnācēju. Es arī sākumā negribēju atzīt, ka mans bērns ir slims, domāju, ka kaut kas mainīsies – paliks veselāks, bet tāds viņš būs visu mūžu. Es domāju, ka tās pašam bērnam būtu mokas."

Biedrības "Cerību spārni" vadītāja Eva Viļķina par to, vai bērni ir jāintegrē kopā vienā klasē, domā, ka jāvērtē katrs gadījums atsevišķi, nevar viennozīmīgi apgalvot, ka visi bērni var integrēties vispārizglītojošās klasēs, taču kopā vienā skolā mācīties un būt ar citiem skolas pasākumos ir tikai pozitīvi: "Es domāju, ka tas ir ieguvums visiem. Bērni no speciālām izglītības programmām, esot kopā ar visiem pārējiem, arī apgūst jaunas iemaņas, savukārt bērni no vispārizglītojošām klasēm mācās saskarsmi ar atšķirīgo un līdzjūtību. Nereti mēs paši, pieaugušie, radām bērnam šo priekšstatu par atšķirīgo, jo tie pieņem cits citu tādus, kādi ir, kamēr nav dzirdēts pieaugušo viedoklis un nostāja."

Speciālistu uzskati

Psiholoģe Ilona Laizāne piekrīt viedoklim, ka šajā jautājumā nav viennozīmīgu gadījumu: "Bērni ir dažādi – ir bērni ar mācīšanās traucējumiem, un tur nav iemeslu, kāpēc šie bērni nevarētu mācīties vispārizglītojošās klasēs. Viņi apgūst to pašu vispārizglītojošo programmu, tikai viņiem ir dots papildu laiks vielas apgūšanai. Turklāt vēl ar viņiem strādā speciālais pedagogs, logopēds un citi speciālisti.

Grūtības varētu rasties, ja klasē šo bērnu ir daudz. Būtu labi, ja šādos gadījumos klasē skolotājam būtu palīgs – asistents. Šobrīd jau ir daudz pedagogu, kas tā strādā, un ir daudzas skolas, kurās veiksmīgi integrēti bērni ar mācīšanās traucējumiem. Tajā pašā laikā mēdz būt skolēni ar smagām saslimšanām. Ja runājam par bērniem ar garīgu atpalicību, kas atbilst programmai 58 (viegla garīga atpalicība, ierobežots intelekts), tad jāskatās, vai konkrētā mācību iestāde, klase, pedagogi ir gatavi ar šādiem bērniem strādāt. Viņiem ir jābūt speciāli apmācītiem – jāgrib un jāprot mācīt, jābūt iekšējai dzirkstelītei, kas vēlas ar šādiem bērniem strādāt. Tādēļ skola var arī šādus bērnus iekļaut, bet tad tajā vajag kādu speciālistu, kas to vēlas un zina, kā to darīt. Turklāt arī bērni ir dažādi."

Kā norāda speciāliste, tas gan nenozīmē, ka viņi visi nespēj sadraudzēties savā starpā un iejusties šādā vidē – ir bērni, kas pietiekami labi adaptējas tādās situācijās. "Turklāt skolā nav jācīnās, tajā ir jāgūst panākumi un vienalga, kurā mācību priekšmetā. Taču, ja bērns nav sekmīgs, ja nav draugu, viss nenotiek veiksmīgi, un tad radīsies arī uzvedības problēmas. Vecāki var pieprasīt bērnu ar garīgu atpalicību integrēt vispārizglītojošās klasēs, bet jādomā, vai skola un pedagogi ir tam gatavi?

Ja kaut ko pieprasa, ir jāuzņemas arī atbildība, jo katrām tiesībām blakus ir pienākumi. Noteikti nevar teikt – visus integrējam vai visus mācām speciālajās skolās. Turklāt arī jāpiekrīt, ka bērni uz skolu nav jāved 50 kilometru attālumā no mājām. Vācijā bērnus uz skolu ved ar taksi, pie skolas sagaida divi asistenti, un rīts tajā sākas ar kopēju sviestmaizes ēšanu. Bet tur ir izveidota vesela sistēma un ļoti daudz darbinieku, kas palīdz."

Bērnu psihiatrs Jānis Bojārs atklāj, ka viņam nav nācies saskarties gadījumu, kad bērns ar īpašām vajadzībām vai attīstības traucējumiem, kurš mācās vispārizglītojošā skolā, būtu ieguvis pilnvērtīgu izglītību, jo labākajā gadījumā skolotājs iedod viņam norakstīt un pārbauda, cik pareizi bērns ir norakstījis.

"Valstī runā, ka vajag bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem integrēt vispārizglītojošās skolās. Bet, ja vienā klasē ir 20 vai 30 skolēni, apmācīt atsevišķi vienu bērnu ar īpašām vajadzībām ar speciālām metodēm ir nereāli. Turklāt bieži bērns tiek arī apcelts tādēļ, ka viņš ir citādāks, nav tik attapīgs. Bet, kad skolēns mācās speciālajā skolā, viņš ir līdzīgs starp līdzīgiem, kur pedagogs ar īpašām metodēm strādā vienā klasē līdz 15 bērniem, ar akcentu uz arodmācību, darbmācību, praktiskām lietām.

Manā praksē ir daudz gadījumu, kad bērns atnāk uz speciālo skolu no vispārizglītojošās skolas un burtiski atplaukst, jo viņš spēj saprast, ko no viņa prasa, neviens viņu nelamā par sliņķi vai dumju. Bieži vien arī pedagogi atļaujas vispārizglītojošā skolā tādus izteicienus. Viena no problēmām ir, ka mēģinām kopēt kaut kādus ārzemju paraugus. Kārtējo reizi tas ir neveiksmīgi. Turklāt bieži vien paraugus kopēt ir tīri demagoģiski.

Man nācies konsultēt pacientus ar itāļu audžuvecākiem. Jautāju, kā viņi mācās Itālijā. Jā, viņi mācās vispārizglītojošā skolā, tikai atsevišķā skolas spārnā, ar atsevišķu ieeju, ar atsevišķiem skolotājiem un atsevišķu pastaigas laukumu, bet skaitās vispārizglītojošā skola. Mēs to gribam ieviest burtiskā nozīmē – saliekot visus bērnus vienā klasē. Jā, vispārizglītojošo skolu pedagogi tiek apmācīti darbam ar šādiem bērniem, bet tās ir teorētiskās zināšanas un metodes. Savukārt skolotājiem speciālajās skolās ir ilgstoša pieredze darbam ar bērniem, kam ir garīgās attīstības traucējumi," uzskata Bojārs.

No iepriekš minētā izriet, ka vecākiem ir tiesības izvēlēties, kur mācīsies viņu bērns, neraugoties uz bērna veselības problēmām, tomēr katram pašam vajag izvērtēt, kura mācību iestāde bērnam ir vispiemērotākā, lai viņš uz skolu dotos gūt sasniegumus, nevis mocītos. Tāpat der ieklausīties speciālistu viedokļos un atcerēties, ka līdztekus tiesībām ir arī pienākumi. Un mūsu tiesības beidzas tur, kur sākas citu līdzcilvēku tiesības.

Statistika 2013./2014. mācību gadā

Speciālās izglītības iestādes Latvijā apmeklēja 5805 bērni.
Vispārizglītojošās iestādēs vispārējās izglītības programmās izglītību ieguva 356 bērni ar speciālām vajadzībām.
Vispārizglītojošās iestādēs speciālajās izglītības programmās izglītību ieguva 3421 bērns ar īpašām vajadzībām.
Klasēs ar speciālo izglītības programmu izglītību ieguva 1283 bērni ar uzvedības vai kustību traucējumiem.
Kopējais izglītojamo skaits ar speciālām vajadzībām – 10 865.
Mājmācībā izglītību ieguvuši 439 bērni, bet nav informācijas par to, cik no viņiem ir ar speciālām vajadzībām.

Source

Apriņķis.lv
Rīgas apriņķa avīze

Tags

Bērna veselība Bērni Invaliditāte Izglītība Problēmas skolā Sākumskola Skolēna emocionālā attīstība un mācības Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form