Foto: PantherMedia/Scanpix

Par to, kā runāt ar bērnu vecāku šķiršanās gadījumā, ir gana daudz rakstu un grāmatu. Ko teikt un ko neteikt bērnam? Ir nosauktas tā dēvētās pareizās frāzes – "Mamma un tētis vienmēr būs tavi vecāki", "Tu ne pie kā neesi vainīgs", "Mēs, tāpat kā iepriekš, tevi mīlam" – jā, tas viss ir ļoti pareizi, un šie ir vajadzīgie vārdi.

Tie bērnam var palīdzēt vieglāk pārdzīvot notiekošo, bet tas nav pats galvenais, portālā "Letidor" uzsver geštaltterapeite, ģimenes terapeite Irina Leškova. Bērnam, tāpat kā visām bezpalīdzīgām un no citiem atkarīgām būtnēm, nepieciešami rāmji, atbalsts un skaidrība. Īpaši situācijās, kad viņa ierastā pasaule sabrūk, bet kas ir tālāk, aiz pagrieziena, nav skaidrs un tas biedē.

Psiholoģe stāsta, kā izvairīties no visizplatītākajām kļūdām šķiršanās laikā, un kuru pieļaušana var salauzt bērna psihi.

Bērnam nav priekšstatu, kas ir šķiršanās un ko tā nozīmē. Viņam ir bail, viņa ierastā pasaule brūk, kļūst biedējoša un apdraudoša.

Ikvienam bērnam ir svarīga aizsardzība no ārējās pasaules iespējamiem apdraudējumiem, ir svarīgi atnākt un kādam iesēsties klēpī. Tādēļ viņam tik ļoti gribas patverties pie mammas un tēta, pārliecināties, ka ar viņiem viss ir kārtībā un viņi zina, ko darīt.

Bērnam ir svarīgi zināt, ka viņu neviens nepametīs un turpinās būt viņa atbalsts un akmens siena.

Visbriesmīgākais šķiršanās procesā bērnam ir nevis tas, ka mamma ar tēti nav vairs kopā, bet pamata zaudēšana, kas ir bijis viņa dzīves balsts. Pamats – tā nav vecāku laulība kā oficiālais statuss, bet tas, ka mamma un tētis ir kā garants aizsardzībai un rūpēm.
Foto: Shutterstock

Ja šķiršanās procesā vecāki paši zaudē stabilitāti, "vibrē" un pārstāj būt par šo pamatu, tad tieši tādēļ bērni visvairāk arī tiek ievainoti.

Briesmīgi, ja tētis un mamma ir pārstājuši būt pieauguši un stipri, ja kliedz, atgaiņājas un neaizsargā, savās sāpēs un bailēs aizmirstot par bērnu. Tad bērns paliek viens pret vienu ar viņa acu priekšā grūstošo pasauli.

Bet vēl briesmīgāk, ja vecāki bērnu sāk izmantot kā savu emociju konteineru, dalīties ar viņu savos pārdzīvojumos un bailēs vai apspriest attiecības, raudāt ar viņu par savām sāpēm.

Proti, tā vietā, lai būtu "konteiners" un bērna atbalsts, stiprā aizmugure, viņi sāk bērnu izmantot par "konteineru" sev. Un kas atliek bērnam? Iesaldēties savās bailēs, vienatnē pārdzīvot sāpes, daļēji uzņemoties atbildību un rūpes par to vienu no vecākiem, skaidro speciāliste. Un tā rodas trauma.

"Man kādreiz nepaveicās. Mani vecāki nespēja būt "pieauguši" šķiršanās laikā. Es biju lieciniece un viņu strīdu, histēriju un infantilisma dalībniece. Man nācās uzņemties rūpes par mammas emocionālo stāvokli, kļūstot viņai par plecu un spilvenu pinkšķēšanai. Man bija 13 gadu, un arī mana pasaule gruva, bet aiz saviem pārdzīvojumiem pieaugušie mani neredzēja. Es tiku galā pati un palīdzēju tikt galā mammai, iesaldējot savas sāpes un bailes. Tā ir nepanesama nasta bērnam, diemžēl…" savā pieredzē dalās Leškova.

Taču speciāliste redzot arī citus piemērus un viņai ir prieks, ka tādi ir. Redzu, kā bērni no šķiršanās iziet ar minimāliem zaudējumiem viņu psihei. Kur ir noslēpums? Ko darīt? Par to tālāk stāsta Leškova.
Foto: Shutterstock

Kā parasti, teorijā pastāv vienkārši noteikumi, taču tie nebūt nav tie vienkāršākie to izpildīšanā:

  • Pirmais un svarīgākais: lai cik mums nebūtu smagi un sāpīgi, nekādā gadījumā nedrīkst bērnu noslogot ar savām jūtām un pārdzīvojumiem. Tos tu vari pārnest, kur vien vēlies – saviem vecākiem, draugiem, terapeitam, bet ne bērniem.
  • Atceries, ka pieaugušais esi tu. Tad arī esi savam bērnam tā stiprā aizmugure, aizsargā viņu, sniedz drošības sajūtu. Bērnam ir svarīgi ierausties tev klēpī bez riska tikt atgrūstam vai ignorētam.
  • Šķiršanās bieži atnes sāpes. Tu vari sākt sevi žēlot. Bet neaizmirsti, ka tavs bērns patlaban piedzīvo ne mazāku drāmu. Tā ir daudz klusāka un nepamanāmāka, bet tikpat sāpīga. Rūpējies par bērnu, vaicā viņam, kā viņš jūtas. Piedāvā viņam atbalstu un drošību, pat ja tev šķiet, ka ar viņu viss ir kārtībā.
  • Neaizmirsti rūpēties arī par sevi. Meklē resursus pašpalīdzībai. Atceries par "skābekļa maskas noteikumu" – vispirms tā jāuzliek sev, bet tikai pēc tam bērnam. Tikai tā tu spēsi būt pieaudzis vecāks, stiprā aizmugure savam bērnam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!