Bērns nav vecāka pagarinājums. Kā gudri palīdzēt bērnam karjeras veidošanā
Foto: Shutterstock

Vecākiem bērna karjeras izvēlēs ir ļoti būtiska loma. Taču kāda rīcība ir pareiza? Cik daudz iesaistīties, kā atbalstīt, virzīt, mudināt grūtajā profesijas izvēles ceļā? Kā novērtēt bērna talantus, potenciālu un psiholoģiskās īpašības un tās veiksmīgi attīstīt, neuzspiežot savu viedokli? Vienas vieglas, pareizas atbildes uz šiem jautājumiem nav. Vislabāk nepaļauties uz vispārīgiem pieņēmumiem un teorijām, nepārvērtēt vecāku lomu, bet ieklausīties savā bērnā, novērtēt viņa vēlmes un neuzbāzīgi dalīties ar savu pieredzi, gala lēmumu par profesijas izvēli atstājot paša bērna ziņā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par to, kā bērnam pieņemt lēmumus karjeras veidošanā, kāpēc svarīgi ieklausīties vecāku, skolotāju, karjeras konsultantu, ģimenes locekļu un līdzcilvēku viedokļos un kā to darīt, plaši tiek spriests arī ikgadējā Karjeras nedēļā, kas no 26. līdz 30. oktobrim notiek visā Latvijā gan tiešsaistē, gan klātienē ar saukli "Klau! Sadzirdi savas iespējas".

Visu ietekmēt nav vecāku spēkos

Būtiska kļūda, ko nereti pieļauj vecāki un kas skar arī karjeru, – pārspīlē savu lomu bērna audzināšanā. Tiek maldīgi pieņemts, ka vecāki var ietekmēt pilnīgi visu bērna dzīvi. Vecāki seko, piedalās, iesaistās, risina bērna problēmas un ļoti pārdzīvo, ja kaut kas nesanāk pēc viņu iecerēm. Šādu audzināšanas modeli pavada augsta vecāku trauksme un bažas, ka kaut kas var tikt izdarīts nepareizi. Pret bērnu tiek vērstas augstas gaidas un prasības sekot vecāku iezīmētajam ceļam. Tas nokauj bērna pašiniciatīvu un audzina bērnu, kas nav gatavs pieņemt lēmumus un pats veidot savu dzīvi. Vecākiem ir jāsaprot, ka bērns ir neatkarīga personība, kam ir tiesības uz savu viedokli un rīcību.

To, cik veiksmīgi izveidosies cilvēka karjera dzīves laikā, ietekmē vairāki faktori, un daļu no tiem ietekmēt ir arī vecāku ziņā. Būtiskākie ir šādi:

  • Dzīves modelis. Liela nozīme ir dzīves modelim, ko bērns redz ikdienā. Kādas ir vecāku attiecības ar savu darbu, vai viņi ir priecīgi, apmierināti, vai darbs padodas un sniedz gandarījumu? Liela ietekme ir arī citu bērna dzīvē nozīmīgu cilvēku, piemēram, tantes, kaimiņa vai draugu vecāku attieksmei pret savu profesiju, rādot pozitīvu piemēru, kādu bērnam gribētos atkārtot savā darba dzīvē.
  • Patstāvība. Veiksmīga karjera dzīves laikā ir cieši saistīta ar to, cik sekmīgi bērns skolas laikā apgūst spēju patstāvīgi darboties, attīsta apzinīgumu, disciplīnu, pacietību, pašvadītas mācīšanās prasmi, kā arī spēju mācīties no pieļautajām kļūdām.
  • Īpašu prasmju un spēju izkopšana. Ikvienam bērnam vajadzētu attīstīt vienu vai vairākas spējas vai prasmes, kas padodas ļoti labi, piemēram, kāda mūzikas instrumenta apguve vai sporta disciplīna. Tās veido stabilas personības prasmīguma kodolu. Sastopoties dzīvē ar jaunām situācijām, grūtībām, tiek liktas lietā īpašo prasmju izkopšanā izmantotās īpašības, lai šīs grūtības pārvarētu. Ja bērns ir apguvis, ka, sevi pārvarot, attīstot, pilnveidojot, var pārvarēt problēmas, rast izeju un gūt panākumus, tas palīdzēs arī veiksmīgas karjeras veidošanā un dzīvē kopumā. Vecāku uzdevums šajā ceļā ir rast vidusceļu starp ļoti augstu prasību līmeni – lai ko darītu, vienmēr būs slikti un nav jēgas censties – un pārslavēšanu par katru nieku, kas neatbilst realitātei.

Kļūdas, ko nepieļaut

Kādas kļūdas vecāki mēdz pieļaut bērna karjeras jautājumos? Bieži vecākiem ir skaidrs priekšstats par to, kas bērniem būtu jādara. Varbūt vecāki paši dzīvē nav realizējušies un uzskata, ka bērns būs tas, kurš šos sapņus piepildīs viņu vietā. Ir skumji, ja vecāks neredz bērnā personību, bet savu pagarinājumu vai piemēru teorijas grāmatā. Pēdējā laikā populāra ir arī otra galējība, proti, vecāki pārspīlēti izmanto liberālās audzināšanas metodes un vispār nepalīdz bērnam, neizsaka viedokli, nedodot iespējas drošā vidē attīstīt savas spējas. Bērns bez atbalsta tiek iemests lielajā dzīves skolā. Iespējams, šādi vecāki paši netiek galā ar savu dzīvi, ir pārāk aizņemti ar karjeru, attiecībām un vienkārši nespēj iejusties bērna situācijā – kā viņš jūtas, kāds atbalsts viņam vajadzīgs. Doma, ka jāļauj bērnam pašam ar visu tikt galā, nereti ir racionalizācija – vecāki attaisno savu nespēju tikt galā ar bērna audzināšanu. Iespējams, šie vecāki paši ir saskārušies ar uzstājīgu vecāku viedokli savā bērnībā un nevēlas, lai viņu bērni piedzīvo to pašu.

Vienlaikus vērojama tendence, ka pieaug plaisa starp ļoti labi dzīvei sagatavotiem vecāku bērniem un bērniem, kuru vecākiem nerūp vai viņi neprot palīdzēt, un bērni tāpēc ir apmulsuši un īsti nezina, ko iesākt ar savu dzīvi.

Ir bērni, kas labprāt pieņem vecāku ietekmi, un ir bērni, kas no tās apzināti vairās un iet izteikti savu ceļu, tostarp arī karjeras jautājumos. Kā to vecākiem pieņemt, rīkoties? Ja bērns izteikti noraida padomus, principiāli ko mainīt var būt grūti. Kaut kādā mērā vecākiem ir jāsamierinās ar esošo situāciju. Taču tas nenozīmē, ka nevar darīt neko. Jāsaprot iespēju robežas un jāatrod veids, kā neuzbrūkošā veidā bērnam izskaidrot iespējas, apzinoties, ka gala lēmums pieder bērnam pašam. Vecāki noteikti var atbalstīt bērnu arī tādās izvēlēs, kam personīgi līdz galam nepiekrīt, kas ir daudz veselīgāk, nekā vispār norobežoties no bērna.

Ja padodas viss un izvēle neskaidra

Bērni šodien attīsta un izkopj ļoti daudz un dažādus talantus, izmēģina visādas iespējas. Ir jaunieši, kam ļoti labi padodas viss un nav sajūta, ko īsti dzīvē gribētos darīt. Kā vecāki šādā situācijā var palīdzēt? Latvijā, atšķirībā, piemēram, no ASV, bieži esam ļoti pieticīgi, nevēlamies izcelties, parādīt pārākumu, sasniegumus. To mēdz uzskatīt par negatīvu personības iezīmi, kas reizēm noved pie tā, ka cilvēks baidās sevi izpaust, nepietiekami novērtē savas spējas.

Gadījumā, ja viss padodas, tā noteikti ir pazīme, ka cilvēks ir talantīgs, un, iespējams, viņam pašam un vecākiem nevajadzētu baidīties izvirzīt augstākus mērķus. Talantīgi cilvēki viegli mēdz pielāgoties dažādām situācijām un reizēm tāpēc viegli var pazaudēt saikni ar savām dziļākajām vajadzībām. Ieteiktu šādā brīdī pajautāt – kas man personīgi patīk, kas mani aizrauj, rada prieku un aizrautību. Nevis analizēt, kas sanāk, padodas, bet tieši – kas sniedz emocionālu piepildījumu, gandarījumu. Jo mēdz būt, ka sanāk un padodas viss, bet prieka par darīto nav. Ar šādu bezprieka pieeju 10 gadus uz sasniegumu viļņa spējīgs cilvēks profesijā var "izvilkt", bet tālāk ir ļoti paaugstināts risks piedzīvot izdegšanu. Tāpēc iespēju robežās vēlams plānot karjeru nevis vienā ļoti specifiskā jomā, bet tādā, kas sazarojas un kurā ir iespējams, papildus izglītojoties, atrast dažādus aizraujošus darbības un izaugsmes virzienus.

Vecākiem jāpatur prātā, ka ar īpašu talantu kādā jomā nepiedzimst. Visbiežāk talantīgu cilvēku veido vairāku faktoru kopums, kam pamatā ir vispārējās kognitīvās jeb izziņas spējas un liels ieguldītais darbs. Ir jābūt ļoti lielai interesei par kādu jomu, atbalstam no apkārtējās vides – ģimenes, skolas, kas sekmē vēlmi šo talantu attīstīt.

Tags

Bērni Karjera Skolēna emocionālā attīstība un mācības Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form