Bērnu audzināšana: Tibetas metode
Foto: travelmeasia / CC

Daudzas gudrības pie mums atceļojuša no Tibetas. Aizraušanās ar Austrumu dzīvesveidu un filozofiju rosina uz garīgām pārdomām un emocionālu mieru. Protams, daudz vieglāk, ja šos principus apgūst jau bērnībā. Portālā "Woman Advice" stāstīts, kā savus bērnus audzina tibetieši. Metodes pamatprincips - nekādu pazemojumu vai miesas sodu. Toties daudz disciplīnas un sarunu!


Pirmais periods - līdz pieciem gadiem.  Bērnam neko neaizliedz. Ja mazulis dara kaut ko, kas nav pieņemams vai nav atļauts, pieļaujamā metode ir uzmanības novirzīšana jeb pārslēgšana. Ja bērns dara kaut ko, kas varētu viņu apdraudēt, tad vecāki rāda izbijušos seju un izdveš skaņas, kas liecina, ka tas ir bīstami. Bērni brīnišķi saprot šādu reakciju.

Šajā vecuma posmā bērniem raksturīga zinātkāre un interese par dzīvi un procesiem. Bērns vēl nav spējīgs saprast cēloņsakarību loģisko ķēdi. Piemēram, viņš var sasmērēt jauno paklāju, saplēst vāzi, apzīmēt sienas, bet viņš nesaprot vecāku dusmas par šo nedarbu. Mazulis vēl neizprot, cik dārga ir šī prece, tāpēc jebkuru sodu bērns uztvers kā pieaugušā pārākuma pozīcijas izrādīšanu. Rezultātā bērns mācīsies nevis to, ka nevajag sasist vāzi, bet gan iemācīsies citu gudrību, proti, ka ir jāpakļaujas stiprākajam.

Ja bērnu šajā dzīves periodā apspiež un neļauj izpausties, tad viņā apspiež dzīves aktivitāti, interesi, neļauj attīstīties intelektam un samazina arī imunitāti. Bērns iemācās bez iebildumiem pakļauties spēkam un apgūst upura lomu, uzskata tibetieši.

Otrais periods no pieciem līdz desmit gadiem.
Šajā periodā ar bērnu drīkst apieties "kā ar vergu". Izklausās briesmīgi, bet ideja nav slikta - bērnam uzdod veikt darbus un prasa, lai tie tiktu paveikti. Par uzdevumu neizpildīšanu var arī sodīt, bet ne fiziski.  Strauji attīstās intelekts. Bērnam jāmācās prognozēt cilvēku reakcija un atbildes reakcija, jāraisa cilvēkos pozitīvu attieksmi pret sevi un jācenšas nevairot negatīvas emocijas un reakcijas. Šajā laikā bērnu vajadzētu maksimāli noslogot ar zināšanām.  Ja šajā periodā bērns tiek nemitīgi apčubināts un žēlots, tad viņš var palikt infantils un nebūs spējīgs ne strādāt, ne garīgi attīstīties. Ja bērns tiek pārlieku aprūpēts pēc 10 gadu sasniegšanas, tad viņš izaugs nepārliecināts, būs atkarīgs no draugiem, kuri ne vienmēr dos pareizos ieteikumus.

Trešais periods no 10 līdz 15 gadiem. Pienācis laiks izturēties pret bērnu kā pret līdzvērtīgu personu. Uzverot – ne līdzvērtīgu, bet "kā pret līdzvērtīgu". Bērns vēl nevar būt uz viena pakāpiena ar pieaugušo, jo vēl nav apguvis dzīves mācības un zināšanas. Viņš var konsultēties ar pieaugušajiem par jebkuriem dzīves jautājumiem, bet pieaugušajiem jāatbild uz tiem, neuzspiežot savu vienīgo patiesību. Labāk skaidrot, kādas nepatīkamas sekas var rasties no nepareizas rīcības, nevis tieši aizliegt kaut ko darīt. Šajā laikā formējās patstāvība un neatkarīga domāšana.

Pēdējais periods ir sākot no 15 gadiem.  Audzināt bērnu nu jau ir par vēlu, atliek tikai novērtēt to, kas ir sanācis. Cieniet jaunieti, pretējā gadījumā viņš var saraut saites ar tuviniekiem.

Comment Form