Bērnu audzināšanas evolūcija: vecāku lielākie izaicinājumi mūsdienās

Mēs nereti pieķeram sevi domājam par to, vai bērnu audzināšana vienmēr ir bijusi tik grūta. Lai kāda būtu atbilde, mums jāsaprot, ka bērnu audzināšanas standarti šo gadu laikā ir mainījušies. "Parenting Resource and Education Networking" direktore Diāne Vāgenhāle portālam "Todden" skaidro, ka agrāk, četrdesmit un vairāk gadus atpakaļ, par labiem vecākiem tika uzskatīti tie tēvi un mātes, kuri bija iemācījuši saviem bērniem būt atbildīgiem, pieklājīgiem un cienīt citus. Tajos laikos viņi bija vairāk noraizējušies par to, kā sagādāt bērnam nepieciešamāko – pārtiku un pajumti. Savukārt mazāk satraucās par to, vai bērns ir piemēroti apģērbs un ēd veselīgi.

Visticamāk, ka taviem vecākiem un vecvecākiem ir daudz citādāki uzskati par bērnu audzināšanu nekā tev. Protams, mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas var uzskatīt par varonēm, jo bērnus izaudzinājušas bez autiņbiksītēm un automātiskajām veļas mazgājamām mašīnām. Un skaidrs, ka viņām var vaicāt pēc dažādiem padomiem. Bet vaicāt vēl nenozīmē piekrist ieteikumiem un sekot šiem padomiem. Te vari iepazīties ar vecmāmiņu padomiem, kurus jaunajiem vecākiem labāk ignorēt.

Jaunajiem vecākiem nereti nākas dzirdēt to, cik reiz viss bijis slikti un grūti un tagad jau nu gan nav pamata čīkstēšanai, taču tā nebūt nav. Arī mūsdienās vecāki ik dienas saskaras ar dažādiem izaicinājumiem. Jā, iespējams, tie nav saistīti ar pārtikas meklēšanu vai pajumtes nodrošināšanu, taču tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc tie ir mazāk svarīgi. Lūk, daži no tiem!

Mēs, vecāki, bieži vien jūtamies kā virve, kura vienlaicīgi tiek raustīta uz divām dažādām pusēm – bērnu audzināšanu un karjeras izaugsmi. Kad fokusējamies uz vienu no šīm lietām, mums rodas sajūta, ka izturamies nevērīgi pret otru. Šis ir viens no populārākajiem vecāku izaicinājumiem mūsdienās.

Mēs cenšamies būt paši labākie kolēģi darbā un arī vecāki, tāpēc darām visu, kas mūsu spēkos, lai šīs abas lietas apvienotu, taču dažkārt tas var mūs izsmelt. Mazo ekspertu skolas un centra "Skalbes" psiholoģe Zane Avotiņa apgalvo – nav vajadzības rauties uz vairākām pusēm un sasniegt iedomāto perfekciju. Jāievēro vien pāris lietas, lai vecāki un bērni abpusēji justos labi. Viņa uzsver: "Jebkurā gadījumā par kvantitāti svarīgāka ir kvalitāte – cik piepildīts ir kopā būšanas laiks, citam ar citu kārtīgi izrunājoties un ieklausoties." Taču, ja meklē praktiskus padomus, kā pa vidu darbiem atrast laiku arī bērniem un pavadīt to pēc iespējas kvalitatīvāk, tad tos atradīsi te un te.

Atceries, aizliegumi dzīvē ir nepieciešami. Vecāku "nē" palīdzēs noteikt robežas, kuras ir nepieciešamas normālai bērna psihes attīstībai. Tās darbojas kā atbalsts, kā siena, kura bērniem sniedz drošības sajūtu. Jo, redz, bez robežām bērns kļūst trauksmains, un pasaule viņa priekšstatos var šķist bīstama.

Taču tik stingro "nē" vai "nedrīkst" var pateikt citiem vārdiem, kas daudz labāk bērnam liks saprast, kāpēc vecāki viņam neļauj darīt iecerēto. Piemēram, ja vēlies novērst bīstamu bērna rīcību, vārdu "nedrīkst" aizstāj ar skaidrojošo "bīstami". Vēl citus ieteikumus, kā pareizi bērnam pateikt "nē", atradīsi šajā rakstā.

Pa vidu tam, protams, ir arī vēlme salīdzināt, kas ir bijusi visās paaudzēs. Kāpēc mans bērns vēl nestaigā, ja kaimiņu Anna, kura ir tikai nedēļu vecāka par manu Kristapiņu, jau sen staigā bez rociņas pieturēšanas. Dažkārt ar salīdzināšanu nodarbojas ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki, draugi vai citi bērnam un vecākiem tuvi cilvēki. Jāatzīst, tas nebūt neiedrošina, gluži otrādi – liek mums prātot, ka kaut kas nav kārtībā, lieki uztraukties un, iespējams, pat dusmoties. Šādās situācijās vajag atcerēties, ka mēs katrs esam dažādi, katrs augam un arī attīstāmies savā tempā – viens sāk iet ātrāk un podiņa, bet otrs ātrāk sāk lasīt. Tavs bērns nekad nebūs pirmrindnieks visās dzīves jomās. Tas ir jāsaprot ne tikai tev, bet arī viņam.

Lai nemocītu ne sevi, ne savu bērnu, met salīdzināšanu pie malas un labāk domā par to, kā vari palīdzēt bērnam augt laimīgam, dzīvespriecīgam un veselam, neatkarīgi no tā, cik ātri viņš sāk staigāt, beidz čurāt gultā vai sāk atpazīt burtus.

Ir skaidrs, ka arī bērni, kas mācās nelielās lauku skolās, spēj dzīvē sasniegt daudz. Ne vienmēr tas, ka tava atvase absolvēs skolu ar augstākajiem reitingiem, nozīmē, ka viņam visas durvis būs vaļā. Lai cik liels uzsvars mūsdienās tiktu likts uz labām atzīmēm, lai būtu veiksmīgs jurists, uzņēmējs vai labs darbinieks jebkurā citā profesijā, ar to vien nepietiek.

Iespējams, labāk ir izvēlēties skolu, kas ir tuvāk mājām, lai bērns var atrast draugus, kas dzīvo viņa apkaimē, kā arī mācīties patstāvību un doties uz skolu viens pats. Pēcāk, pēc pamatskolas vai, iespējams, jau sākumskolas beigšanas, ja ir vēlēšanās, var izvēlēties prestižāku skolu, kas daudzos gadījumos ir arī tālāk no mājām. Pedagoģe un Neatkarīgās izglītības biedrības biedre Ingūna Granta norāda, ka skolas vieta reitingā vēl neliecina par tās izglītības kvalitāti. Pedagoģes pārdomas par izglītības kvalitāti lasi šajā rakstā.

Paaudze, kura tiek apbērta ar tik daudz informāciju par to, kāds ir pareizais un nepareizais bērnu audzināšanas veids, sāk zaudēt savu unikālo audzināšanas stilu. Kaut mūsdienās mammas un tēti ir daudz izglītotāki nekā pirms vairākiem desmitiem gadu, mēs mēdzam apjukt informācijas gūzmā – viens saka, ka jādara tā, bet otrs uzskata, ka pareizāk būtu darīt šādi. "Bet kā tad ir pareizi?" ir jautājums, ko mēdz uzdot daudzi apjukuši vecāki. Šādās situācijās ir svarīgi atcerēties, ka bērnu audzināšana nav iespējama, paļaujoties uz vienu noteikti instruktāžu. Kas strādā vienam, nestrādāt otram, ir vecākiem labi zināma frāze, ko ne reizi vien ir nācies piedzīvot arī praksē.

Izvēlies savu informācijas avotu un uzticies tam. Bērna veselības problēmu gadījumos tam vajadzētu būt ārstam, ja runa ir par izglītību – vērsies pie skolotāja, bet, ja meklē padomus, kā uzcept garšīgākās pankūkas, tad, iespējams, vislabāk ir uzticēties kādam, kura gatavotā maltīte tev nekad neliek vilties.