Aurojošs bērns, kuru nav iespējams nomierināt, pārvēršas īstā monstriņā. Brīdī, ko tautas valodā mēdz apzīmēt arī ar vārdu savienojumu "čp", mammai ir gluži vienalga, kāds ir skandāla iemesls. Vēlēšanās ir tikai viena – ātrāk nokļūt mājās, prom no citu cilvēku acīm.

"Vecāki ļoti bieži piedzīvo veselu jūtu gammu, kad viņu bērns kritis histērijā. Tā ir bezspēcības sajūta, aizkaitinājums, sarūgtinājums, dusmas, kauns un vainas izjūta. Daudzām mammām un tētiem šāds stāvoklis ir labi pazīstams – kad viņu mīļais dēlēns vai meitiņa sāk kliegt, sist ar kājām, vārtīties pa grīdu, bet tavos spēkos gluži vienkārši nav iespējams nomierināt šo saniknoto bērnu. Dažreiz pieaugušajiem šķiet, ka bērns ar viņiem manipulē, lai panāktu, piemēram, kādas jaunas rotaļlietas iegādāšanos. Vecāki ir pārliecināti, ka tā vienkārši ir kaprīze, un tā jāignorē. Tomēr ne vienmēr tas tā ir," portālā "Parents" norāda psiholoģe Ļubova Krušinski.

Histērija pati no sevis nepāries

Jebkura histērija ir nervu uzbudinājuma galējs stāvoklis, ar kuru bērns pats nespēj tikt galā. Te svarīgi būtu atcerēties, ka brīdī, kad mazulis sarīko scēnu, viņš dzird tikai savu kliegšanu, kas arī viņu var biedēt. Bet vēl bērniņam kļūst bailīgi no tā vien, ka viņš nespēj apstāties.

"Šādā brīdī pašiem vecākiem vajadzētu bērnu pārliecināt, ka kopā viņi tiks galā ar histēriju. Pēc būtības, jau kopš dzimšanas mazulis ir pārliecināts, ka skaļa kliegšana ir vienīgais komunicēšanās veids ar lielo pasauli un svarīgi, lai jau no mazotnes mammas un tēti iemācītos nomierināt savu dēliņu vai meitiņu, uzminēt viņu vēlmes un realizēt vajadzības pēc ēdiena, padzeršanās, siltuma, apskāvieniem utt. Tikai tad, ar laiku jau pieaugot, bērns varēs pilnībā paļauties uz pieaugušo un iemācīties ātri nomierināties," skaidro psiholoģe.

Jo ilgāk vecāki nespēj uzminēt, ko vēlas mazulis, jo stiprāka kliegšana. Bērns šādu pieaugušo uzvedību var uztvert kā ignorēšanu un justies viens savās bēdās, bet tas savukārt pievieno vēl vairāk baiļu. "Es ļoti vēlos ieskaidrot pieaugušajiem, ka histēriju nedrīkst ignorēt, aiziet uz otru istabu, atstājot mazuli vienu. Vēl jo vairāk – nedrīkst kaunināt bērnu, pat ja viņš uzvedas šķietami briesmīgi kādā sabiedriskā vietā, un tu tā iemesla dēļ esi gatavs ielīst kaut zemā," norāda Krušinski.

Ja būsi uzmanīgs pret savu bērnu, viņš tev uzticēsies un tu arī sapratīsi, kas par lietu, pat tikai pēc pusotrgadnieka žestiem – viņš spēs tev pastāstīt par savu mazo bēdu, kas viņam šķiet kā vispasaules lielā bēda. Bet trīs gadus vecs mazulis, kurš jau prot runāt, emocionāli pastāstīs, kas viņu satrauc. Šis ir uzticēšanās pilnais dialogs starp mammu un meitu vai dēlu ļaus paredzēt histērijas parādīšanos.

Histērijas priekšvēstneši

Gandrīz ikvienai mammai pietiek vien paskatīties uz savu mazuli, lai viņa uzreiz sajustu, ka ar bērnu kaut kas ir ne tā, kā gribētos.

Kam ir vērts īpaši pievērst uzmanību:

• Aizvainota sejiņa, lūpu kaktiņi vērsti uz leju;
• Elsas vai šņaukšānās;
• Šņusktēšana;
• Izplūdis skatiens;
• Iesārtusi sejas krāsa;
• Ķermeņa šūpošana, asas kustības.

"Tiklīdz esi pamanījis pārmaiņas bērna garastāvoklī, uzreiz ir jārīkojas. Notupies, lai ar bērnu būtu vienā līmenī, maigi viņam pavaicā, kas viņu satrauc. Nosauc iespējamos kreņķīšu iemeslus pakāpeniski, pa vidu iepauzējot. Sarunu turpini, kamēr bērns pamās ar galvu, kā atbildot uz tavu jautājumu. Šajā brīdī viņš jau sāk justies drošībā un mazulim būtu jāsāk veidot kontakts ar vecākiem," pamāca psiholoģe.

Ja tomēr kliegšana jau ir sākusies, tad tieši šajā brīdī ir svarīgi neko neteikt, jo bērns jau atrodas dziļi sevī. Viņš neko nedzird, toties var just un redzēt. Kā šādā situācijā apstādināt histēriju?

"Šādā gadījumā jāpielieto viena no cilvēka maņām – tauste. Var paņemt mazuli aiz rokas, maigi paglāstīt galviņu, apskaut, noskūpstīt mazuli. Dažreiz mammas glāsti spēj mierināt labāk nekā vārdi. Cits veids – izdarīt neordināru kustību vai rīcību, kas spēj pārslēgt bērna uzmanību. Tikai nenobiedē! Kad mazulis uz brīdi apstādinājis savu kliegšanu, tu vari pāriet uz dialogu," rekomendē psiholoģe.

Dažreiz palīdz humors. Piemēram, bērns lielveikalā apgulstas uz flīžu grīdas. Šajā gadījumā ar smaidu vari pavaicāt: "Tev tur ir ērti gulēt? Vai tev atnest spilventiņu?" Ja mazulis skaļi maršē ar kājām, tad tu vari darīt to pašu, ejot blakus. Taču viss ir jāpārvērš spēlē, nevis bērna imitēšanā. Pēc skandāla vienalga bērnam ir jāpavaicā, kā viņš jūtās, jācenšas izdibināt šādas uzvedības iemeslu. Iespējams, mazulis vienkārši tādā veidā gribējis pievērst pieaugušo uzmanību.

Kādu iemeslu dēļ var sākties histērija

• Ēšanas un miega režīma traucējumi;
• Bērnam ir pārmērīgs uzbudinājums;
• Bērns nav guvis apmierinājumu pēc kādas kārotas lietas vai pakalpojuma;
• Ietiepības vai protesta parādīšanās;
• Traumējoši apstākļi, kuru pamatā ir bērna un vecāku interešu sadursme;
• Vienaudžu, vecāku, multfilmu varoņu atdarināšana;
• Uzmanības pievēršana, kuras bērnam pietrūkst.

Svarīgi!

No histērijām un kaprīzēm var izvairīties, ja vecāki iemācīsies pareizi reaģēt uz bērna uzvedību, klausīsies bērnos un spēs atpazīt viņu domas un jūtas.

"Vecāki bieži jauc histēriju un kaprīzes. Kaprīzes ir bērna centieni panākt kaut ko neiespējamu vai aizliegtu. Savukārt histērija vienmēr ir negribēta emocionāla reakcija. Tas nozīmē – pie kaprīzēm bērni allaž ķeras apzināti un mērķtiecīgi, ko nevar sacīt par histērijām," skaidro speciāliste.

Sākot no trīs gadu vecuma, ar kaprīzēm gan ieteicams sākt cīnīties. Pastāv daži visai iedarbīgi veidi:

• Pieņemsim, pirms došanās uz veikalu jau iepriekš ir jāvienojas par konkrētiem pirkumiem. Jau esot veikalā, iedod bērnam rokās kādu preci no iepriekš sagatavotā saraksta. Bērna uzmanība būs ja aizņemta, un viņam negribēsies prasīt kaut ko vēl un vēl.
• Piedāvā bērnam tiesības izvēlēties.
• Pirms došanās ārā no mājas precīzi bērnam paskaidro, – ja viņš taisīs kaprīzes, jūs uzreiz dosities mājās. Kad kaut kas tāds patiesi notiek, parādi bērnam, ka esi sarūgtināts. Piemēram, derēs aptuveni šāda frāze: "Cik žēl, ka mēs ar tevi nevarēsim iepirkties, tagad nevarēšu pagatavot gardas vakariņas."

"Kad bērns paaugas, kaprīzes var parādīties visbiežāk tajos gadījumos, kad vecāki atvasei nav iemācījuši ievērot citu cilvēku robežas, kad ir bijusi pāraprūpe vai pretēji – par maz aprūpes. Tāpat bērna uzvedību ietekmē pašu vecāku psiholoģiskās traumas. Ja mamma visu laiku, atceroties skolu, stāsta briesmīgus stāstus, tad nebūs nekā pārsteidzoša, ka bērns atteiksies apmeklēt šo "briesmīgo vietu," norāda psiholoģe.

Turpinājumā lasi vēl citus "Cālis" arhīva rakstus par to, kā atšķirt kaprīzes no histērijām, kā līdz tām nenonākt, bet ja tomēr bez tā visa nav izdevies iztikt, – kā ātrāk bērnu nomierināt.

• 1. Kā nomierināt kaprīzu bērnu
• 2. 10 receptes bērna histērijas lēkmju apturēšanai
• 3. Pozitīvās audzināšanas ABC: no dzimšanas līdz piecu gadu vecumam
• 4. Katram vecumam savi aizliegumi jeb kā nepieļaut bērna pārvēršanos tirānā
• 5. Kāpēc bērni iespējami biežāk jāapskauj: septiņi pamatoti iemesli
• 6. Jautājums un atbilde: bērns pie katras neveiksmes psiho. Kāpēc?
• 7. Gluži kā glābšanas riņķis: piecas frāzes mazā činkstētāja apklusināšanai
• 8. Mūžīgais čīkstēšanas maratons – vecāku pieredzes stāsti un ieteicamās rīcības
• 9. Paņēmieni bērna nomierināšanai, nesagaidot histērijas sarīkošanu
• 10. Bērnam histērijas lēkmes: pieredze un ieteikumi pareizākai rīcībai