Bērnu psihiatrs: Vecāku šķiršanās gadījumā zelta atslēdziņa uz bērna sirdi - patiesība
Foto: Shutterstock

Diemžēl, šķirto ģimeņu Latvijā ir pārāk daudz. Ja šķiras divi pieaugušie, viss ir salīdzinoši vienkārši, bet, ja ģimenē ir bērns vai vairāki, situācija ir sarežģītāka. Kā labāk rīkoties, lai iespējami mazāk ciestu bērna psihe, konsultē bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šķiramies! Kad un kā par to paziņot bērnam?

Laiks un veids, kā tas tiek pateikts, ir izšķirīgs attiecību sakārtotībā visā turpmākajā dzīvē. Vēl neko nesakot, bērni jūt gaisā virmojošo spriedzi. Viņi dzird toni, kādā runā vecāki viens ar otru.

Ir ļoti svarīgi, vai bērniem tiek nodrošināta pietiekama iespēja pavadīt laiku kopā ar katru no vecākiem un vai abi vecāki, būdami savu bērnu priekšā atbildīgi, arī pēc šķiršanās spēj uzturēt labas savstarpējās attiecības. Ideālā variantā vecākiem vajadzētu bērniem to pateikt kopīgā sarunā. Tādējādi bērniem nebūtu jāuzklausa divi atšķirīgi viedokļi. Tādējādi bērniem saglabājas uzticība vecākiem laikā, kad vecāku laulāto statuss tiek pārtraukts.
Kā to pateikt bērnam?

Sarunai izvēlieties noteiktu laiku. Vēlams, lai tas nebūtu no rīta pirms skolas vai neilgi pirms gulētiešanas. Pēc sarunas ieteicams visiem pabūt kopā: aiziet uz kino, Zooloģisko dārzu, doties izbraucienā ar velosipēdiem. Bērnam ir jāredz, ka dzīve turpinās un tajā piedalās abi vecāki, norāda psihiatrs.

- "Mēs ar tēti (vai māmiņu) nevaram satikt jau ilgāku laiku. Esam visādi centušies padarīt mūsu ģimenes dzīvi laimīgu, bet viss bijis veltīgi. Tāpēc esam nolēmuši šķirties un iet katrs savu ceļu,"tāds būtu vēlamais teksts ievadsarunai.

Vairumā gadījumu bērni noteikti protestēs. Jautājums ”kāpēc” parasti nenozīmē, ka bērns grib zināt visus šķiršanās iemeslus. Tā ir protesta forma. Nevajadzētu arī teikt, ka māte ir tēvu krāpusi, ka tēvam ir atkal parādījusies tieksme spēlēt azartspēles u.c. Labāk būtu bērniem minēt tādus šķiršanās iemeslus, kādus tie jau nojautuši iepriekš, nekā paziņot kaut ko jaunu un šokējošu.

- ”Jūs jau bieži esat dzirdējuši mūs vakaros strīdamies. Jūs jau droši vien redzējāt, cik nelaimīgi mēs jutāmies iepriekšējā atvaļinājuma laikā. Jūs jau noteikti esat pamanījuši, ka pēdējā laikā tētis biežāk uzturas darbā nekā mājās.” ”Tā ir taisnība, ka tavs tēvs vairs netic iespējai mūsu attiecības sakārtot. Es personīgi tomēr gribētu pamēģināt vēl vienu reizi. Tomēr īstais iemesls, kāpēc mūsu turpmākā dzīve vairs nav iespējama, ir tas, ka mēs nespējam darīt viens otru laimīgu, kaut gan esam to mēģinājuši ne reizi vien.”

- Ja vecāki nolemj kādu laiku padzīvot atsevišķi, oficiālu šķiršanos nenoformējot, bērniem vajadzētu zināt, cik ilgi šāds stāvoklis varētu turpināties. ”Turpmākos sešus mēnešus mēs esam nolēmuši dzīvot atsevišķi. Tā kā ar jums mēs tiksimies katru dienu, jūsu dzīvē nekas nemainīsies. Kad seši mēneši būs pagājuši, paskatīsimies, vai gribēsim dzīvot šķirti arī turpmāk, vai tētis (māmiņa) tomēr atgriezīsies mājās.”

Šķiršanās iemesli ik pa laikam jāatgādina

Bērniem noteikti jāatgādina, ka viņi nav vecāku šķiršanās iemesls. Pretējā gadījumā bērns, kļuvis pieaudzis un nodibinājis ģimeni, dzīvos ar pastāvīgu vainas sajūtu par visu. Īpaši jau sievietes, kas, apprecoties ar no alkohola atkarīgu vīrieti, atkarības veidošanās procesā vaino tikai sevi. ”Mēs ar māmiņu tevi mīlam un mīlēsim vienmēr. Tu nekādā ziņā neesi mūsu šķiršanās iemesls. Mēs vienkārši nespējam darīt viens otru laimīgu.”

Tikšanos biežums

Pēc vecāku šķiršanās daudziem bērniem liekas, ka viņi ar saviem vecākiem tiksies regulāri, un vairumā gadījumu tiem pat prātā neienāk, ka faktiski tas vecāks, kurš par bērnu nav uzņēmies atbildību, īstenībā viņu ir pametis. Ja dažkārt šāds vecāks aiziet no mājas un ģimenes, lai savu bērnu nekad vairs neredzētu, tad lielākoties atsvešināšanās notiek pakāpeniski. Šādi vecāki, pārsvarā tēvi, jo tikai 15% gadījumu šķirtais tēvs dzīvo kopā ar bērnu, tā īsti interesējas par bērna emocionālo stāvokli tikai kādu gadu pēc laulības šķiršanas. Pēcāk tie no bērnu dzīves pakāpeniski attālinās, līdz visbeidzot pazūd pavisam.

Aptuveni puse visu šķīrušos tēvu tiekas ar bērniem ne biežāk kā dažas reizes gadā. Viena trešā daļa to tēvu, kuri vēlāk atkal nodibina ģimeni, vispār pārtrauc tikties ar saviem bērniem. Iemesli tam ir visdažādākie, un visbiežāk tā notiek tad, ja tēvs un bērns dzīvo tālu viens no otra. Bet nereti gadās, ka mātes, kuras vēl aizvien dziļi sirdī slēpj sarūgtinājumu par vīra aiziešanu no ģimenes, izmanto tikšanās laiku ar bērnu skandalozai savstarpējo attiecību noskaidrošanai, tādējādi sagādājot bērnam vēl lielākas ciešanas.

Bērnam naids?

Daudzi bērni, kuriem sākotnēji tika apgalvots, ka viņi neesot vainojami vecāku savstarpējās nesaskaņās, kas noveda līdz laulības šķiršanai, sāk šaubīties, vai tie vispār vecākiem vēl ir vajadzīgi un vai tie savus bērnus vēl mīl. Bērni var kļūt spītīgi, neatsaucīgi, nomākti, noslēgušies sevī, var pasliktināties sekmes skolā.

Ja bērns izsaka tādas naidīgas piezīmes kā: ”Par mums tu vispār nedomā!” - vecākiem nekādā gadījumā nevajadzētu sākt taisnoties. Labāk sacīt tā: ”Tu šobrīd patiešām izklausies ļoti bēdīgs un sarūgtināts. Tev liekas, ka esmu tevi nodevusi.”

”Pagājušas jau vairākas dienas, kopš pēdējo reizi runājāmies par mūsu gaidāmo šķiršanos. Varu iedomāties, cik bēdīga un nobažījusies tu jūties.” ”Grūti pierast pie domas, ka mēs vairs nedzīvosim visi kopā.”

Vecākiem vajadzētu pavērot pašiem sevi. Vai gadījumā dusmas un naids pret savu šķirto laulāto draugu nav bijis iemesls, lai bērna ciemošanās reizēs visādi traucētu vai arī tās padarītu izteikti naidīgas? Ja tā ir, bērns neapšaubāmi cieš. Vajadzētu savu attieksmi mainīt.

Attālums un atsvešināšanās

Ja kāds no šķirtajiem vecākiem nodomājis pārcelties uz jaunu dzīvesvietu, kura no bērna uzturēšanās vietas atrodas vairāk nekā divu stundu brauciena attālumā, vajadzētu šo soli ļoti rūpīgi apsvērt. Attālums bērna un vecāku savstarpējām attiecībām rada grūti pārvaramu barjeru, kura vēlāk var pārtapt pilnīgā emocionālā atsvešinātībā. Pēc vairākiem gadiem šādi bērni savam šķirtajam vecākam labākajā gadījumā vairs būs tikai dāvanu un telefonzvanu saņēmēji, atzīmē Trimda.

Kurš vecāks labāks?

Pieaugušajiem nekad nevajadzētu izsmiet savu bijušo laulāto draugu. Lai gan, ja viens no šķirtajiem vecākiem no savu bērnu dzīves patiešām attālinājies, otra vecāka pienākums nav viņu aizstāvēt. Labāk šo faktu atzīt un ar to samierināties, nekā nepārtraukti liet eļļu ugunī, raidot pārmetumus bijušā laulātā drauga virzienā.

Jaunāka vecuma bērni prombūtnē esošo vecāku parasti mēdz uzcelt uz pjedestāla. Viņi mēdz to iztēloties kā ļoti labu tēti (vai mammu), kurš tobrīd vienkārši nevar būt kopā ar bērnu. Vecākam, kurš par bērnu uzņēmies atbildību, nebūtu iemesla justies apdraudētam, jo bērns agrāk vai vēlāk tik un tā uzzinās patiesību.

Atklātums - atslēdziņa uz bērna sirdi

Bērnam no vecākiem vajadzētu saņemt līdzjūtību savām bēdām un ciešanām, atklāti un godīgi paustu viedokli par viena vecāka aiziešanu no ģimenes, kā arī iedrošinājumu un uzmundrinājumu, kas palīdzētu sarūgtinājumu pārvarēt. Svarīga ir pārliecība, ka viņus kāds mīl, ka neviens vairs nepametīs un ka viņu nākotne būs laimīga. ”Ir tava dzimšanas diena, un tu no sava tēta neesi saņēmis nedz apsveikuma kartiņu, nedz arī telefona zvanu. Varu iedomāties, kā tu šobrīd jūties. Tas ir ļoti smagi.” ”Liekas, ka šodien tētis vairs neatbrauks. Lai gan tu varonīgi centies to rūpīgi slēpt, man šķiet, ka diez cik labi tu vis nejūties.” ”Tagad, kad tavs tēvs ir atkal apprecējies un viņam ir jauna ģimene, viņš tev vairs nemaz neveltī laiku. Tai jābūt briesmīgai sajūtai.” ”Es tevi par tavām dusmām nevainoju.” ”Tavs tēvs nerīkojas pareizi, tiekoties ar tevi tik reti. Tu man sagādā daudz prieka, un es zinu, ka tavam tēvam daudz kas no tā ir gājis secen.” ”Tu droši vien domā, ka tavs tēvs tevi nemīl. Nezinu, ko viņš jūt savā sirdī, bet uz ārpusi viņš tiešām to neizrāda. Tam nav attaisnojuma.”

Pārvākšanās gadījumā vēlams iesaistīties arī bērnam. Bērns varētu palīdzēt, piemēram, salikt mantas kastēs. Jaunajā dzīvesvietā būtu jābūt telpai arī bērnam, ar gultu un rotaļlietām. Ņemiet bērnu līdzi uz mēbeļu u.c. veikaliem, lai kopā varētu izvēlēties jaunās tēta vai mammas mājvietas iekārtojumu.

Sarunā ar bērnu savu bijušo vīru vai sievu sauciet ”tavs tēvs” vai ”tava māte”.

Vai bērns mēdz manipulēt un mēģināt gūt sev labumu no vecāku šķiršanās?

Reizēm bērni mēdz manipulēt ar pieaugušajiem. Ja bērns saka: ”Esmu noilgojies pēc mātes”, tad tas nozīmē: ”Man nepatīk tas, ko tu teici.” Uz to jūs varat atbildēt: ”Es zinu, ka tu esi noilgojies pēc mātes, bet vienalga tev pašlaik ir jāizslēdz televizors un jāiet gulēt.” Labāk neteikt: ”Tas jau bija gaidāms. Tavs tēvs ir neveiksminieks.” ”Patiesību sakot, esmu priecīga, ka viņas te nav. Nekāds labais piemērs tev tā kā tā nebūtu.” Bērns smagi pārdzīvo šķiršanās sāpes, un jūsu viedoklis to šoreiz interesē vismazāk. Nekad nevajadzētu ignorēt bērna jūtas. ”Esmu pārliecināta, ka tavs tēvs noteikti gribēja ierasties uz tavu dzimšanas dienu. Viņam bija tikai pārāk daudz darba.” Pieaugušajiem nekad nevajadzētu izlikties. Ja bijušais laulātais draugs būtu gribējis braukt, viņš jau sen būtu atbraucis. ”Tavs tēvs tevi mīl.” Ja pieaugušais par šāda izteikuma pareizību nav īsti pārliecināts, bērnam tā sacīt nepavisam nebūtu ieteicams. Jo diez vai pieaugušais ir gatavs bērnam paskaidrot, kā iespējams mīlēt, nekādi nepiedaloties bērna dzīvē. ”Pie visa vainīgs tavs tēvs.” 

Nedrīkst visā vainot tikai otru, sev ierādot vien upura lomu. Bērniem tikt ar vecāku šķiršanās problēmu galā būs nesalīdzināmi vieglāk, ja attiecībās ar bērniem abi vecāki viens otru nevis vainos, bet gan atbalstīs. ”Nu, dēls, tev tagad vajadzēs māmiņai palīdzēt, uzņemoties visas vīrieša rūpes.” Dažus papildpienākumus bērns, protams, atbilstoši savam spējām un vecumam varētu uzņemties, bet vairāk no viņa prasīt nevajadzētu. Pieaugušajam savas rūpes, bērnam - savas. Nedrīkst bērnam atņemt bērnību. ”Vai ar mani tiešām tik grūti sadzīvot?”

Bērnam ir jāzina patiesība

Nekad nepadariet bērnu par vecāku savstarpējo šķīrējtiesnesi. Bērnu nedrīkst nostādīt tādā stāvoklī, ka lojalitāte pret vienu no vecākiem liek justies otra priekšā vainīgam ”Šķiršanās nāks mums visiem tikai pa labu.” Bērns tā noteikti nedomā. Pieaugušo uzdevums ir pacensties bērna jūtas izprast un uzskatāmi parādīt nevis ar vārdiem, bet gan ar darbiem, ka vecāku šķiršanās viņa turpmāko dzīvi ietekmēs tikai pozitīvi. Tas kļūst iespējams, nodrošinot ne tikai patīkamu mājas atmosfēru, bet arī abu šķirto vecāku sadarbību bērna turpmākajā audzināšanā. ”Tēvs ir devies komandējumā. Mājās būsim tikai tu un es.” Vēlēdamies pasargāt bērnu no skaudrās realitātes, vecāki bieži vien vēlas teikt ko tamlīdzīgu. Nevajag. Bērnam ir jāzina patiesība. Ja tēvs ir pārvācies uz viesnīcu vai pie paziņām, tad tā ari vajag teikt. Ja jūs redzat, ka bērns ir saskumis un raud, nesakiet: ”Saņemies, esi stiprs.” Nevajag noliegt bērna jūtas.

Jau iepriekš būtu jāsadala mantas, ko katrs paturēs sev. Bērnam nevajadzētu dzirdēt asas diskusijas par to, kam paliks kristāla glāzes, kāzās dāvinātās dārglietas vai kāds mājdzīvnieks. Pirms paziņo bērnam par gaidāmo šķiršanos, abiem vecākiem vajadzētu šo epizodi iepriekš izmēgināt, paredzot visus iespējamos jautājumus un atbildes. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka šī nopietnā saruna var pārtapt skaļā, nesavaldīgā un neprognozējamā savstarpējo attiecību noskaidrošanā.

Bērniem var mierīgi pateikt, ka uz dažiem viņu uzdotajiem jautājumiem vecāki pagaidām vēl nevar atbildēt, bet darīs to, tiklīdz tas būs iespējams.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Bērni Šķiršanās
43475707
Bērndārznieka audzināšana
43475719
Skolēna emocionālā attīstība un mācības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form