Foto: Shutterstock
Katru gadu 28. septembrī pasaulē tiek īpaši runāts par vakcīnām, kas nepieciešamas dzīvnieku kodumu gadījumos. Arī Latvijā, Bērnu slimnīcā, katru gadu nemainīgi nonāk vairāk nekā 200 suņu sakosti bērni – visbiežāk vecumā ap diviem gadiem un visbiežāk – sakosti sejā.

"Analizējot Bērnu slimnīcā nonākušo suņu sakosto pacientu statistiku, būtiski atšķiras gados jaunāko bērnu skaits, kuru vecums galvenokārt nepārsniedz divus gadus. Tas liecina, ka ir nepieciešama daudz lielāka mazo bērnu uzraudzība suņa klātbūtnē," skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurģe Inguna Stirboviča.

Katru gadu – vairāk nekā 60 bērni sakosti sejā, ap 40 bērniem sakostas plaukstas, vairākiem sakostas kājas, rokas, galva un arī mugura. "Maziem bērniem, kuriem seja un kakls nereti ir vienā līmenī ar suni, bojājumi ir arī īpaši smagi," stāsta Stirboviča.

Bērnu slimnīcas mediķi aicina vecākus nepagurstoši stāstīt bērniem par situācijām, kad noteikti nedrīkst aiztikt suni, ja arī tas ir mājas mīlulis. Skaidrot, ka nedrīkst tuvoties suņa traukam, ja suns ēd. Un noteikti nenovērst acis no mazākajiem bērniem, kuri paši nespēj saprātīgi pieņemt lēmumus, viņus uzmanīt un būt blakus bērnam katru brīdi, ja līdzās ir suns.

Šogad Bērnu slimnīcā jau nonākuši 118 suņu sakosti bērni. "Varbūt šogad mums visiem kopā izdotos mainīt statistiku un pierādīt, ka ir iespējams lielāko daļu bērnu pasargāt? Tas būtu iespējams tikai ar visu vecāku atbalstu," mudina ārste.

Tomēr, ja runā par dzīvnieku radītām traumām bērniem, Bērnu slimnīcas ārsti vērš uzmanību, ka suņu kodumiem seko traumas, kas radušās no kaķu skrāpējumiem.

Kā bērnu pasargāt no šādu traumu gūšanas

Stāsta Inga Cerbule, zoopsiholoģe:

"Vecākiem līdz atvases 10–12 gadu vecumam ir jāievēro šāda ābeces patiesība: nekad, ne uz mirkli neatstāt bērnu kopā ar mājdzīvnieku, vienalga – suni, kaķi vai sesku, bez uzraudzības. Mums ir steidzīgi jātiek vaļā no nepareizās, kaitīgās idejas, ka mazs bērns plus mājdzīvnieks ir automātiska abpusēja mīlestība. Es teiktu, ka mazs bērns plus mājdzīvnieks ir riska situācija.

Kā divu bērnu mamma un septiņu suņu saimniece varu sacīt – uzraudzīt maza bērna un mājdzīvnieka saskarsmi, sevišķi, ja mitinās dzīvoklī un suni vai kaķi nevar uz laiku izlaist pastaigāties pagalmā vai voljerā, vecākiem ir liela papildu slodze. Ir jātur abas acis vaļā, un vajadzīga vēl trešā acs pakausī, lai nenotiktu nekas slikts, pat ar ļoti iecietīgiem un draudzīgiem dzīvniekiem.

Cilvēki bieži saka – es gan savam sunim pilnībā uzticos, viņš ir ārkārtīgi mīļš, izturas pret manu bērnu gandrīz kā pret savējo. Tik un tā atstāt abus divatā nedrīkst! Tas ir netaisnīgi gan pret dzīvnieku, gan pret bērnu. Kādēļ pakļaut savu bērnu riskam? Dzīvnieks var aizstāvēties, ja bērns to sabaida vai, pats to neapzinoties, nodara sāpes, piemēram, pārlieku spēcīgi apskaujot vai paraujot aiz astes. Dzīvnieks var sargāt resursus – barību, iemīļotas mantas, guļvietu, arī saimnieku. Nevajag aizmirst, ka četrkājainais mīlulis nav rotaļlieta. Viņš ir dzīva radība, kas spēj izjust stresu, sāpes un bailes.

Ne bērns, ne dzīvnieks neapzinās savas rīcības sekas. Jūs taču neatstātu bez uzraudzības kopā divus mazus bērnus, iedevuši vienam no viņiem rokās šķēres? Sunim šķēres ir mutē.

Kas, piemēram, notiks šādās situācijās? Bērns pamana, ka sunim, kurš guļ gaitenī, pustumsā, kustas un spīd actiņas. Mazais paņem pildspalvu, uzsēžas jāteniski sunim mugurā un mēģina ar spico galu pataustīt, kas tur actiņā tā spīd. Kā reaģētu jūsu suns? Vai diezgan izplatīta situācija – bērns pieiet pie suņa barības bļodas un nolemj pamēģināt, kā tas ir – četrrāpus ēst ar muti no bļodiņas tāpat kā sunim. Kāda būtu jūsu suņa reakcija?

Abas šīs epizodes ir savu reizi notikušas manā ģimenē, ar visai dažādiem iznākumiem. Tomēr, par laimi, nenotika nekas tāds ļoti slikts. Man paveicās, jo mans suns, kā izrādās, bija bezgala prātīgs un labsirdīgs. Tomēr man joprojām skrien šermuļi, iedomājoties, ka uz mirkli biju situācijas risinājumu atstājusi suņa izvēlē. Tā nedrīkst būt! Tā bija mana kļūda, un es no tās mācījos.

Ir tikai viens faktors, kas nodrošina laimīgu bērna un suņa vai jebkura cita mājdzīvnieka sadzīvi – pieaugušo 100% uzraudzība. Visā saskarsmē starp bērnu un dzīvnieku vecākiem ir jābūt kā filtram. Kad nav laika uzraudzīt bērna un mājdzīvnieka saskarsmi, tie ir fiziski jāizšķir, piemēram, suni aizvedot uz citu telpu, kuras durvis ir aizslēdzamas, vai āra voljeru."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!