Viņa stāsta, ka pērn veiktas 142 pārbaudes – katrā ceturtajā gadījumā apstiprinājusies pieaugušo vardarbība pret bērnu, bet katrā trešajā – vienaudžu savstarpējā vardarbība. Pārsvarā šie gadījumi konstatēti skolās un bērnudārzos, viņa atzina.
Dreja norāda, ka bieži vien vardarbība bijusi emocionāla, bet tas jebkurā gadījumā nav pieļaujams. Pēc viņas teiktā, daudzi joprojām uzskata, ka emocionālā vardarbība nav vardarbības veids, bet fiziskā vardarbība ir normāla audzināšanā.
VBTAI vadītāja uzsver, ka pat gadījumā, ja piecgadnieks vai desmitgadnieks rupji lamājas, tas nav pamats pieaugušajam tikpat rupji atbildēt. Piemēram, bijuši gadījumi, ka skolotājs paaugstinātā balsī bļauj uz bērnu, vai viņu aizvaino. Dreja brīdina, ka, darot to citu bērnu priekšā, faktiski pārējiem bērniem tiek dota "zaļā gaisma" šādi rīkoties. "Pieaugušajiem ļoti jāseko līdzi, ko viņi dara un kā izturas," uzsver Dreja.
Runājot par vardarbību no skolēnu puses, Dreja uzsver, ka "katrs šāds vardarbības gadījums ir jāvada", tieši tāpēc skolās ir psihologs un sociālais darbinieks. Viņa nenoliedz, ka ir bijuši gadījumi, kad izglītības iestādes savu misiju uzskata par izpildītu, kad ir aprunājušās ar abu bērnu vecākiem.
Pēc viņas teiktā, var būt arī tā, ka bērns, kas ir varmāka skolā, patiesībā ir cietušais savā ģimenē. Viņš mēģina savu aizvainojumu pārlikt uz kādu citu, jo mājās neuzdrošinās to darīt. "Tāpēc ir ļoti svarīgi risināt šīs situācijas, saprast, kas ir cēlonis tam, ka varmāka vispār kļuva par varmāku. Ja skola netiek galā, tad noteikti jāiesaista gan bāriņtiesa, gan sociālais dienests," uzsver Dreja.
