Bez bārbijām un ar domu brīvību – pieredzes stāsts par izglītošanās ceļu Valdorfa pedagoģijā
Foto: Privātais ahīvs

"Vai tu esi atpalikusi?" tā 20 gadus vecajai Katrīnai Zundai gluži nesen jautājis vienaudzis, uzzinot, ka viņa beigusi Valdorfa skolu. Katrīna zina un tikai pasmaida par šādiem sabiedrības stereotipiem, respektējot ikviena tiesības uz savu viedokli. Šoruden viņa sāks studijas Kultūras akadēmijā, pagājušo gadu dzīvojusi un strādājusi Ķīnā, bet vispār – no trīs gadu vecuma viņa tika audzināta un izglītota saskaņā ar Valdorfa pedagoģijas metodēm. Tiesa, dažus gadus Katrīna paguvusi pamācīties arī parastā skolā, tādēļ viņai ir iespēja salīdzināt divas izglītības sistēmas.

Par to, kā Katrīna sešu gadu vecumā pārdzīvoja, ka viņai vecāki nepērk lelli Bārbiju, par skolotāju cieņu pret skolēniem, par azartu parastā skolā, par stereotipiem sabiedrībā un to pieņemšanu ar smaidu – sarunā stāsta Katrīna. Taču viedokļus par Valdorfa pedagoģiju un to, kādiem bērniem šī sistēma ir piemērotāka, sniedz Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas profesore Sarmīte Tūbele un LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas docente Ilze Šūmane.

Pirmā Valdorfa skola tika dibināta 1919. gadā Vācijā. Šī izglītības metodika radās, pateicoties tabakas rūpnīcas "Waldorf Astoria" pārvaldniekam Emīlam Moltam, kurš, noklausījies antropozofa Rūdolfa Šteinera lekcijas, uzaicināja viņu dibināt skolu rūpnīcas strādnieku bērniem. Pasaulē kopumā ir ap 600 šādu skolu, bet ir valstis, kurās Valdorfa pedagoģija pat ir aizliegta. Latvijā bērni var mācīties Rīgas Valdorfskolā, kas ir pašvaldības finansēta izglītības iestāde ar iespēju iegūt pamatskolas izglītību, kā arī Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, kas ir privātskola un piedāvā mācīties arī vidusskolas programmā. Pie abām skolām ir izveidots bērnudārzs, izglītības programmas ir licencētas, un skolēni, tāpat kā visās pārējās Latvijas skolās, kārto centralizētos eksāmenus. Bērnudārzu programmu īsteno arī citos dārziņos.

Mēs neaprakstīsim Valdorfa pedagoģijas pamatus, jo interesenti ar šīs izglītības metodes filozofiju var iepazīties citos veidos, šoreiz piedāvājam Katrīnas pieredzes stāstu un jomas speciālistu viedokļus.

Ģimene, kuru aizrauj alternatīvais

Katrīna nāk no piecu bērnu ģimenes, viņai ir māsa un trīs brāļi. Jaunietes mamma tolaik, kad Latvijā sāka ieplūst pirmās informācijas vēsmas par alternatīvākām izglītības metodēm, strādāja parastā padomju laiku bērnudārzā, bet tētis ir mūziķis. Toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, ģimene dzīvoja Rīgā, un mamma caur paziņām uzzinājusi par Valdorfa pedagoģiju. Aizbraukusi uz kursiem Vācijā, bet pēc tam pabeigusi LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti. Tiesa, toreiz šī pedagoģija netika atzīta, tādēļ maģistra darbā viņa rakstījusi par Valdorfa pedagoģijas metodēm, nesaucot tās vārdā.

Mamma sāka strādāt Valdorfa bērnudārzā Pārdaugavā, kuru apmeklēja arī Katrīnas vecākā māsa un brālis. Kad piedzima Katrīna, ģimene pārcēlās uz Ogri, bet tur nebija Valdorfa bērnudārza, un Katrīnas mamma kopā ar draudzeni izveidoja Valdorfa grupu parastajā bērnudārzā, kura tur darbojas vēl joprojām. Tētis toreiz domāšanā bijis visai konservatīvs, viņam bijis grūti pieņemt šo pedagoģiju, taču ar laiku viss mainījies, un tagad abi Katrīnas vecāki turpina izglītoties antroposofijā, kas, pēc Katrīnas teiktā, ir Valdorfa pedagoģijas pamatā. Tā Katrīnas ģimene pamazām, pamazām saauga ar Valdorfa pedagoģiju, audzinot bērnus pēc citādām metodēm, nekā ierasts. Nu jau aptuveni 26 gadus abi vecāki aizrāvušies ar šo izglītības sistēmu, tiesa, jaunākie Katrīnas brāļi neapmeklē Valdorfa izglītības iestādes, jo tagad ģimene dzīvo Valmierā, kur šādas iespējas nav.

"Mammai ir ļoti sāpīgi, ka jaunākajiem brāļiem jāiet parastā skolā, bet, kad viņi gāja bērnudārzā, mamma bija izveidojusi tādu kā mājskoliņu, viņiem abiem ir veselīga audzināšana. Mani vecāki vēlas, lai bērni pa dzīvi iet ar savu viedokli, nevis rīkojas tādēļ, ka tā dara lielākā daļa cilvēku, bet tāpēc, ka mums pašiem kaut kas šķiet pareizs vai nepareizs. Viņi uzskata, ka ir ļoti svarīgi gūt savu pieredzi, tāpēc viņi tik ļoti savus bērnus nevaktē, mēs visi esam tādi patstāvīgi," stāsta Katrīna.

Source

Cālis.lv

Tags

Bērnudārzi Cilvēkstāsti Izglītība Lasāmgabali Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte Montesori
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form