Foto: Shutterstock
"Īpašie" bērni – ar dažādām attīstības novirzēm – aizvien biežāk parādīsies parasto skolu klasēs. To paredz "zviedru modelis", uz kuru orientēta izglītības sistēma Latvijā. Bet vai skolas tam ir gatavas? Skolēni? Skolotāji? Ko viņi iesāks, ja viņu virzienā lidos krēsls? Un kas parastā skolā sagaida "īpašo" bērnu, ja neskaita stresu un ciešanas? "Delfi" meklēja atbildes uz šiem jautājumiem, uzrunājot gan nozares speciālistus, gan šāda bērna mammu.

"Mēs nonācām līdz reālām raganām – ar visu slotu un spicu cepurīti, brrr! Izmēģinājām visu iespējamo un neiespējamo, visos pasaules nostūros – delfīnus, zirgus, kineziologus, osteopātus, visas psiho-, nervo-, neiro-, fizio-, logo-, energo-, ergo-, fito-, homeo- variācijas, klosterus, brīnumsektu, nomainījām mājās grīdu, izmēģinājām folijas apšuvumu... Kamēr vīram bizness gāja no rokas, par Annas rehabilitāciju ik mēnesi izdevām četrciparu summas. Paldies Dievam, ka neviens neieteica: ņem kaku, sagriez gabaliņos un ēd. Es to darītu!"

Irēna – skaista, gudra, inteliģenta sieviete. Mamma 11 gadus vecajai Annai, bērnam ar ģenētiskām novirzēm. Ārsti meitenes attīstībai ir noteikuši C līmeni: ja šī līmeņa bērni iemācās nokārtoties podiņā un atsaukties uz savu vārdu, to uzskata par veiksmi. Taču Annas vecāku pūliņi nav bijuši neauglīgi – meitene runā saprotami, zina, kas viņai nepieciešams un ko nevajag, viņai ir arī savdabīga humora izjūta. Nesen viņa peldējās Rīgas jūras līča aukstajos ūdeņos – tētis un mamma no sirds priecājās par savu bezbailīgo un norūdījušos meitiņu.

Tomēr kaut kādā brīdī vecākiem nācās apstāties un atzīt, ka ir sasniegti griesti, par kuriem augstāk neuzlēkt. Anna nav vienīgais bērns ģimenē, vecāku uzmanība un mīlestība ir nepieciešama arī citiem bērniem.

"Nolēmām, ka alfabēta zināšana un stabiņu kārtošana nav dzīves laimes pamatā, – Irēnas smaids un bezgalīgais nogurums acīs par viņas stāvokli stāsta vairāk nekā vārdi. Galvenais, lai bērns būtu ērtā vidē un profesionāli aprūpēts. Tikai tā viņš attīstīsies – kaut par milimetru mēnesī. Diemžēl Latvijā ar to ir milzīgas problēmas. Un drīzumā būs vēl lielākas."

Tie, kuri domā, ka šī tēma viņus nekādi neskar, ļoti drīz pārliecināsies par pretējo. Skolu tīkla optimizācijas un pasaulē atzītas pieejas dēļ "īpašie" bērni aizvien biežāk parādīsies vispārizglītojošo skolu parastajās klasēs. Tiek uzskatīts, ka tas nāks par labu viņu attīstībai un mācīs parastajiem bērniem humānismu un toleranci.

"Tie, kas šādus lēmumus pieņem, saka, ka mēs sekojam zviedru modelim. Izklausās skaisti, tomēr Mēness ir tuvāk nekā Zviedrija!" saka Irēna. "Uz saulaino nākotni mēs virzāmies tikai uz papīra, realitātē integrācijai nav gatavs neviens – ne skolas, kuras ar šādiem bērniem grib piesaistīt sev naudu (kas "seko skolēnam"), ne skolotāji, ne parastie skolēni, ne vecāki. Ko darīs skolotājs, ja bērns afekta stāvoklī sāks mētāties ar krēsliem vai gaudot kā zvērs? Bet tā ir pilnīgi iespējama un reāla situācija. Pie mums ne visas speciālās skolas var tikt galā ar šādiem bērniem. Parastie Latvijas iedzīvotāji vispār nespēj atšķirt speciālo pedagogu no sociālā, bet no visa neparastā un īpašā gluži vienkārši baidās."

Pavisam nesens ir skandalozais atgadījums Rīgas Sanatorijas internātskolā, kur skolēns nežēlīgi piekāva cienījama vecuma pašvaldības policistu, skolas apsargu. Kā viņš varēja cīnīties pret pāridarītāju? Nekā. Tie taču ir īpaši bērni...

Trauksmi ceļ arī speciālie pedagogi. Rudenī apmēram 70 šīs profesijas pārstāvju apvienojās Latvijas speciālo pedagogu asociācijā, lai šo smago tēmu paceltu valstiskā līmenī. Šobrīd asociācijā iestāties vēlas vairāk nekā 230 speciālo pedagogu. Portāls "Delfi" viesojās šīs asociācijas valdes sēdē.

Specpieredze. Sociālie dienesti piespiež vecākus sūtīt 'īpašos' bērnus parastajās skolās

Foto: Shutterstock

Padomju laikos visi bērni, kuri skolā "nevilka" vispārizglītojošo programmu, tika sūtīti uz komisiju. No turienes – jau ar diagnozi, piespiedu kārtā – uz sava profila specskolu. Četrdesmit trijās no 64 šādām īpašajām mācību iestādēm Latvijā strādāja ar garīgi atpalikušiem audzēkņiem. Bieži vien šie bērni atradās tālu no savām mājām. Tikai retos gadījumos audzēkņi "labojās" tik ļoti, ka pēc atkārtotas komisijas iziešanas atgriezās parastajā skolā. Tiesa, dažas klases zemāk – atbilstoši attīstības līmenim...

Šī padomju prakse izdzīvoja līdz 2000. gadam, kad Latvijā spēkā stājās jauns likums. Tas vecākiem deva tiesības izvēlēties, kur mācīsies viņu bērns – vispārizglītojošajā vai speciālajā skolā. Pirmajā gadījumā bija iespējami divi varianti – iekļaut īpašo skolēnu parastās klases darbā vai veidot atsevišķu mazo klasi "korekcijas" bērniem.

Sākotnēji jaunās iespējas nebija vecāku pieprasītas, taču 2005. gadā, kad Latvijā strauji saruka skolēnu skaits, pastāvot slēgšanas un nepilnīga finansējuma (sistēma "nauda seko skolēnam") riskam, parastās skolas pašas sāka piesaistīt "īpašos" bērnus. Īpaši aktīvas bija skolas ar mazu skolēnu skaitu. Mazajās pašvaldībās mēdz būt tā, ka sociālais dienests burtiski "presē" vecākus, draudot atņemt sociālos pabalstus un palīdzību, pieprasa, lai bērni specskolas vietā tiktu laisti parastajā, – tā asociācijas sēdē stāstīja sapulcējušies speciālie pedagogi. Bet ciema skolas slēgšana ir gluži kā nāves spriedums: jaunie aizbrauks, paliks tikai večuki.

Jā, mazā skolā īpašam skolēnam var pievērst daudz personiskāku uzmanību, tas varētu palīdzēt viņam vieglāk iekļauties klases darbā. Diemžēl mazajās pašvaldībās nav speciālo pedagogu, kas varētu strādāt ar šādu skolēnu attīstību – tas ir dārgs prieks. Arī pilsētās daudzi direktori cenšas ietaupīt: pieaicina speciālo pedagogu uz 2-3 stundām nedēļā – "ķeksītim". Vai arī pieņem vienu speciālistu – psihologu vai logopēdu, kuram pieprasa risināt visas problēmas, kas saistītas ar īpašo bērnu.

"Kā gan šādā īsā laika posmā speciālists var palīdzēt bērniem dažādās klasēs ar dažādiem, arī ļoti smagiem, attīstības traucējumiem?" vaicā asociācijas vadītāja, Dr.paed., asoc. prof. Mārīte Rozenfelde, kas 38 gadus strādā ar "sarežģītajiem" bērniem un gatavo skolotājus darbam ar viņiem. 26 gadus Rozenfelde ir strādājusi speciālajās skolās un bērnudārzos, šobrīd viņa ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas asociētā profesore. Doktora disertāciju Mārīte Rozenfelde rakstīja par iekļaujošo (inkluzīvo) izglītību, 15 gadus pētot dažādu valstu pieredzi darbā ar korekcijas bērniem vispārizglītojošajās skolās.

"Līdz 4.-6. klasei skolas piever acis uz to, ka bērns gandrīz nesaprot klasē notiekošo. Viņš pavada laiku zīmējot vai izkrāsojot. Bet vēlāk sākas nopietni pārbaudes darbi, pēc kuriem bērnus sūta uz pedagoģiski medicīnisko komisiju. Tur tiek noskaidrots, ka 10-12 gadus vecs bērns (gadās arī 17-18 gadus veci!) neprot rakstīt un lasīt. Tad viņu sūta uz speciālo skolu... Ir arī labi piemēri, tomēr tie ir reti. Pamatā diemžēl tā ir mehāniska integrācija."

Tādu pašu politiku piekopj daudzi tehnikumi un profesionālās koledžas: uzņem audzēkņus, labi zinot, ka tie nespēj apgūt profesiju, taču par viņiem tiek saņemtas labas stipendijas un Eiropas naudas.

Kur raugās vecāki? Pilnīgi droši – ne tur, kur vajadzētu. "Ja šāds bērns ir dzimis daudzmaz pārtikušā ģimenē (iemesli ir dažādi – ģenētika, dzemdību traumas u.t.t.), tikai daži vecāki spēj pieņemt, ka viņu bērns ir "citāds", un sāk sadarboties ar pedagogiem un speciālistiem, palīdzot savam dēlam vai meitai sasniegt labākos iespējamos rezultātus. Diemžēl bieži notiek pretējais: mammas, tēti kaunas par savu bērnu. Viņi baidās, ka radi, draugi un kolēģi viņus uzskatīs par sliktiem vecākiem, viņi noliedz pašu problēmu. Izskan pārmetumi, ka skolotāji ir tie, kas neprot un negrib strādāt," stāsta Mārīte Rozenfelde. "Reizēm vecāki komisijai lūdz vai pat pieprasa norādīt citu diagnozi, vai arī neuzrāda skolā medicīniskos dokumentus, kuros fiksētas bērna īpašās vajadzības."

"Viņiem briesmīgākais – atzīt garīgo atpalicību," teic Rozenfelde. "Sak, labāk lai tās ir uzvedības problēmas vai grūtības apgūt mācīto. Galu galā bērns mācās pēc programmas, kas neatbilst viņa spējām, vecāki un skolotāji neredz attīstību un tajā vaino cits citu. Bērns ir kļuvis par ķīlnieku pieaugušo spēlēs."

Ievērojama daļa bērnu ar traucējumiem (tostarp – mentālajiem) ir no ģimenēm, kurās māte vai tēvs, vai abi vecāki arī ir garīgi atpalikuši. Šādā ģimenē var būt 7-8 bērni: jaunākie mācās speciālajā skolā, bet vecākie tur ved jau savus bērnus. "Veidojas veselas dinastijas!" stāsta Rozenfelde. "Ja atbildīgi vecāki, pirms radīt bērnus, simts reižu izsver, cik var nest un audzināt, tad seriālā "dinastija" tādu jautājumu nav. Viņiem katrs bērns nozīmē pabalstu izdzīvošanai un dzeršanai. Ja jūs redzētu, kādi šie bērni atgriežas savās skolās pēc brīvdienām – cauri spīd no neēšanas, blusaini, utaini, caurās un netīrās drēbēs!"

Kaut Latvijas demogrāfijai lielos vilcienos gribētu vēlēt labākus laikus, "īpašo" bērnu skaits nepielūdzami palielinās – gan procentuāli, gan absolūtos skaitļos. Speciālo skolu skaits – samazinās. Šobrīd 54 korekcijas mācību iestādēs ir apmēram 7000 bērnu. Nākamgad plānots slēgt vēl pāris speciālās skolas, bet mēļo, ka "optimizācijas" tempi būšot daudz mērķtiecīgāki. Asociācijas pārstāvji vērsās pie valsts struktūrām, lūdzot apstiprinājumu vai noliegumu satraucošajām runām, atbilde skanēja: "Vēlēšanu gadā varat gulēt mierīgi." Tomēr miegs nenāk...

Specpedagogs: 'Tu strādā ar bērnu 9 gadus, bet viņš iemācījies tikai uzrakstīt savu vārdu '

Foto: Facebook\ Mārīte Rozenfelde

Speciālo pedagogu asociācijas valdes sēdē Mārīte Rozenfelde stāstīja par savu neseno braucienu uz Maltu. Viņas bijusī audzēkne tur veiksmīgi strādā parastā klasē, kurā mācās bērni ar attīstības īpatnībām (parasti 1-3 bērni vienā klasē). "Speciālā pedagoga uzdevums tur ir, lai viņa audzēknis apgūtu konkrētās mācību stundas tēmas pamatus savu iespēju robežās. Pārējais – profesionāļa ziņā. Speciālais pedagogs stundai gatavojas ilgāk nekā pamatskolotājs. Viņš var gatavot mācību materiālus, veidot videoprezentāciju, kurā viss izskaidrots primitīvākajā līmenī, un šī prezentācija visu mācību stundu "griežas" uz ekrāna klases stūrī. Parastie bērni arī to paskatās, jo viss ir saprotams. Skolai svarīgākais ir nevis tas, ko un kādā vecumā bērns ir sasniedzis, bet to, cik ļoti viņš ir audzis savās iespējās."

2014. gadā Mārīte Rozenfelde pētīja situāciju Latvijas skolās, rezultāti parādīja – darbam ar "īpašajiem" bērniem fiziski un morāli gatava ir labi ja neliela daļa.

"Bieži ir tā: skola vai bērnudārzs ir pārpildīti un "īpašos" bērnus neņem, pat pēc dzīvesvietas. Parasto skolotāju entuziasma trūkumu var saprast: 30 skolēni – tas nav viegli, bet ja viens vai divi ir īpaši..." stāsta Rozenfelde. "Skolotāja attieksmi tūlīt sajūt arī skolēni, kas var nepieņemt īpašo klasesbiedru. Latvijā bijis ne mazums gadījumu, kad vecāki rakstījuši iesniegumu skolas vadībai ar prasību izņemt to skolēnu, pretējā gadījumā draudot izņemt no skolas savus bērnus. Vecāku bažas arī nav bez pamata – afekta stāvoklī bērns ar attīstības novirzēm var sākt kliegt, aurot, kļūt agresīvs... Piemēram, "īpašais" skolēns nevar izpildīt uzdevumu, sāk psihot, emocijas plūst pāri malām, – viss, viņš vairs sevi nekontrolē. Un kur šādā gadījumā ir parasto bērnu tiesības, kādēļ neviens nerunā par tām?".

Cita problēma – lielākā daļa speciālo pedagogu ir ļoti cienījamā vecumā. "Ja viņi aizies pensijā, nespēju iedomāties, kas notiks!" atzīstas Mārīte Rozenfelde. "No 2004. gada katru gadu Akadēmijā atstāju 10 budžeta vietas tiem studentiem, kas vēlas apgūt speciālā pedagoga profesiju, bet visu šo gadu gaitā pieteikušies tikai divi. Viņiem mātes strādā speciālajās skolās, tādēļ ir pieraduši pie šādiem bērniem. Un kāds stimuls absolventiem? Vispārizglītojošajās skolās slodzes ir ļoti mazas, bet darbs ļoti iztukšo emocionāli. Nepieciešama eņģeļa pacietība un izturība, lai pats neeksplodētu un neizvestu no sevis bērnu. Rezultātā – tu strādā ar bērnu deviņus gadus, bet viņš šajā laikā ir iemācījies rakstīt savu vārdu ar drukātiem burtiem."

Speciālie pedagogi sanāksmē stāstīja par to, ka kolēģi cieš no depresijas un nervu sabrukuma. Pieredzētas arī pašnāvības. Speciālā pedagoģe Aelita Naumane no Bauskas novada bijusi klasē brīdī, kad skolēns afekta stāvoklī salauzis skolotājai degunu: "Man likās, ka viņš piekaus arī mani, bet es saņēmos un teicu: "Iesim dzert tēju..." Un viņš nāca. Bet vai parastās skolas pedagogi kritiskā situācijā pratīs pareizi reaģēt – tas ir liels jautājums." Speciālajiem pedagogiem vitāli nepieciešama supervīzija (profesionālā atbalsta speciālistu sistēma) un iespēja priekšlaicīgi pensionēties – pirms notiek nelabojamais.

Specmamma. 'Trīs gadus lūdzu specskolu pārcelt bērnu no caurstaigājama kabineta'

Foto: Shutterstock
"Mums nav sistēmas!" apstiprina "īpašā" bērna mamma Irēna. "Speciālā pedagoģija – tā ir tikai daļa no lielākas problēmas. Mūsu sabiedrībā nav bijusi un joprojām nav vieta "speciālajiem bērniem". Pieņemsim, ka viņi kaut kā pabeigs skolu ar izziņu, bet kas tālāk? Kur viņus likt? Ko darīt vecākiem? Jautājumu ir daudz! Atbildes dot var tikai sistēma. Ko es ar to domāju? Lūk, piemērs no citas nozares: agrāk cilvēki deva kukuļus policijai – dalīja pa kreisi un pa labi, bet tagad pat tāda doma neparādās, ne Bauskā, ne Rīgā. Jo sistēma sāka darboties. Tā arī šeit."

Irēna stāsta, ka Latvijā ir daudz labu piemēru darbam ar īpašajiem bērniem. Vecāki slavē speciālās skolas Vecmīlgrāvī un Juglā. Klīstot leģendas par nelielu parasto skolu Mazsalacā, kurai padodoties sarežģīto C līmeņa bērnu integrēšana. Tur ir zinoši speciālisti, telpas, kur īpašie bērni var atpūsties un nolaist tvaiku, pareizi veidota mācību programma...

"Salīdzinājumam: mūsu specskolā (pēc dzīvesvietas) es trīs gadus cīnījos, lai bērnu no caurstaigājama kabineta, kas neticami satrauca un uzbudināja meitu, pārceltu uz izolētu klasi sešiem skolēniem. Pie reizes paveicās arī nomainīt skolotāju. Iepriekšējā pieprasīja, lai Anna prastu rakstīt burtus ("jo tā ir programmā!"), bet bērns vienkārši nesaprata, kas tas ir. Psihoja. Kāpēc?" Irēna paceļ rokas pret debesīm. "Tas taču ir cilvēks, nevis dresēts pērtiķēns! Mūsu specskolā nav vietas atpūtai – saka, ka skolā gulēt nav paredzēts. Bet bērnam taču ir bērndārznieka attīstības līmenis, viņa grib gulēt jau pēc divām nodarbību stundām – mums nākas viņu izņemt. Ja būtu atbilstoši apstākļi, Anna skolā varētu pavadīt 6-8 stundas, bet es varētu strādāt. Bet tagad iedomājieties parastu lielu un trokšņainu skolu – cik ilgi tur izturēs bērns ar psihiskām novirzēm?".

Tomēr Irēna nav pret "skandināvu modeļa" ieviešanu: "Esmu bijusi Zviedrijā un redzējusi, kā tur viss notiek. Tur ir habilitācijas centri, kuros jebkurā laikā var vērsties specpedagogi no jebkuras skolas – viņiem ieteiks jaunākās un efektīvākās metodes un izstrādes. Viņiem ir plaša speciālā literatūra, tajā skaitā – brīnišķīga grāmata "Bez kliedzieniem, kodieniem un sitieniem", kas tulkota arī latviešu valodā. Bet cik parasto skolotāju to ir izlasījuši? Mana pieredze apstiprina, ka labvēlīgā vidē un ar profesionālu pieeju pat no sīkākā smadzeņu potenciāla var gūt maksimumu, bet ar neizglītotām darbībām nepiemērotā vidē var apdzēst pēdējos apziņas uzplaiksnījumus.

Zviedrijā darbojas profesionālo asistentu sistēma. Tādiem bērniem kā Anna ir vismaz divi asistenti. Latvijā visa nasta ir uz tuvinieku pleciem, viņi ir spiesti burtiski saplūst ar bērnu. Labi, ka parādījies nevalstiskais projekts "Mīļa auklīte", kurā labu cilvēku ziedojumi palīdz ģimenēm ar īpašiem bērniem piesaistīt speciāli apmācītu aukli. Tas maksā 60 eiro dienā. Vecāki var uzelpot kaut vienu dienu nedēļā. Taču tas ir pieejams līdz bērna 18 gadu vecumam, ko pēc tam? Zviedrijā ir dienas centri un sociālās mājas, kur pieaugušie ar īpašām vajadzībām var pavadīt laiku speciālistu uzraudzībā... Bet mūsējiem – nav kur!"

Pārējie Irēnas bērni mācās parastā skolā. Tas, ko viņa redz tur, optimismu nevairo: "Daudziem "parastajiem" bērniem pilnīgi noteikti nepieciešams specpedagogs. Ja uzvedības, uzmanības traucējumi, hiperaktivitāte, runas problēmas netiek laicīgi un profesionāli koriģētas, var būt par vēlu. Parastie skolotāji to neprot darīt – viņi risina caur sodiem, sliktām atzīmēm, var izdzīt bērnu no klases, izsaukt uz skolu vecākus... Psihiski neveselu bērnu šādi mēri ietekmē pilnīgi pretēji."

"No manas meitas klases uz specskolu tika pārcelts hiperaktīvs bērns ar normālu intelektu. Cits bērns uzsāka mājmācību. Citā klasē mācījās kāds zēns, kurš pulciņa laikā pēkšņi sāka mētāties ar krēsliem – pārbiedētie bērni knapi izmuka. Vēlāk noskaidrojās, ka viņš iepriekš bija mājās ciemiņiem draudējis ar nazi, terorizējis māsu. Skolā neviens par to nebija informēts. Mamma viņu aizstāv – sak, mans bērns ir vesels, viņš vienkārši ir tāds... Interesants. Bet es taču saprotu, ka viņš ir pārāk interesantāks, bet vēlāk kļūst vēl interesantāk. Kamēr neparādīsies normāla sistēma. Tas, kas mums ir šobrīd, traumē visus – skolotājus, skolēnus, vecākus. Bet var taču būt arī citādāk, – kā Zviedrijā vai Itālijā," stāsta Irēna.

Jāteic, ka ir vēl viena bērnu kategorija, kuru tiesības parastās skolās tiek klaji pārkāptas. Tie ir īpaši apdāvinātie bērni, kuri varētu tālu tikt un kļūt par valsts lepnumu, bet...

Pēcvārda vietā. 'Dzīve pierāda: vairāk klusēt nedrīkst!'

Foto: Shutterstock

Jaunā, uz kompetencēm balstītā pieeja, ko izsludinājusi Izglītības un zinātnes ministrija, Latvijas speciālo pedagogu asociācijai radījusi vēl vairāk jautājumu.

"Visiem ir skaidrs, ka vispārizglītojošajās skolās ir nepieciešams pārmaiņas un tām ir jāsākas," saka Mārīte Rozenfelde. "Tādēļ šobrīd visā Latvijā notiek skolas programmu pārstrādāšana un skolotāju apmācības projekti. Nākotnes skolā bērniem jāmācās risināt dzīvē sastopamās problēmas, būt atbildīgiem par savu rīcību, pieņemt pareizos lēmumus, mācīties pašiem u.t.t. To var sasniegt tikai tad, ja skolotāji apgūs jaunas pedagoģiskās metodes – viņiem nāksies daudz mācīties, nebaidīties eksperimentēt un visu izmēģināt kopā ar bērniem.

Man ir jautājums: ja tagad, strādājot pēc vecā, klasiskā moduļa, bērni ar novirzēm saņem tik maz uzmanības vispārizglītojošajās klasēs, tad kāda vieta viņiem tiks iedalīta pēc pārejas uz jauno kompetenču pieeju? Tad, kad viņu klasesbiedri ar skolotājiem izstrādās nākotnes projektus un centīsies sasniegt zinātniskās virsotnes? Vai tur ir vieta bērnam ar īpašām vajadzībām? Vai arī viņš sēdēs un vēros, iežņaudzis rokās papīra lapu un krāsainos zīmuļus? Ko tas dos viņa attīstībai? Vai arī mēs gatavojam masas, ko pēc tam visu mūžu būs jāuztur sabiedrībai un viņu vecākiem?

Lūk, mana atbilde: ja klasē šis bērns mācīsies ar speciālā pedagoga un pedagoga palīga atbalstu (kaut vienu uz klasi, ne visu skolu), viņš varēs attīstīties. Iespējams, nākotnē viņš kļūs kaut nedaudz patstāvīgāks. Pats par sevi saprotams, bez palīdzības viņš to nesasniegs nekad. Dzīve pierādījusi: vairāk klusēt nedrīkst, mēs turpināsim cīņu."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!