Es gan tur nevarētu dzīvot, tur taču ir briesmīgi laika apstākļi, šādu frāzi Sanitai Hildarsonei (Hildarson) bieži nācies dzirdēt no Latvijā dzīvojošajiem paziņām un draugiem, uzzinot, ka viņa pārcēlusies uz dzīvi Islandē. 28. aprīlī apritēs nu jau 12 gadi, kopš bijusī rīdziniece mijusi gredzenus ar islandieti Hilmāru, dzīvo Islandē, aptuveni 40 kilometrus no Reikjavīkas, un audzina trīs meitas – "pa pusei latvietes, pa pusei islandietes", bet ar īstiem latviešu vārdiem.
Par to, kā sākās Sanitas un Hilmāra mīlas stāsts, par to, kāda ir ģimenes dzīve vienlaikus bezgalīgi skaistajā un bieži vien laika apstākļu ziņā skarbajā zemē, stāsta Sanita.
Mūsu saruna ar Sanitu notiek, izmantojot Skype sniegtās privilēģijas, bet sazvanāmies divas reizes, jo stāstāmā un vaicājamā daudz, un arī Sanitas mazās meitiņas nebija mierā ar to, ka mamma nevelta nedalītu uzmanību abām, tik ilgi sarunājoties ar svešu tanti. Sveša tante esmu Sanitas meitām, bet patiesībā esam nedaudz pazīstamas, darba jautājumos, nu jau pirms padsmit gadiem, abas komunicējām itin bieži. Toreiz Sanita bija sabiedrisko attiecību speciāliste Rīgas pašvaldības policijā.
Gadiem neko nebiju dzirdējusi par Sanitu, līdz Facebook pamanīju mūsu kopīgas paziņas ievietotas fotogrāfijas no ciemošanās pie Sanitas. Uzrakstīju Sanitai vēstuli, aicinot pastāstīt par dzīvi un bērnu audzināšanu Islandē, kas daudziem šķiet tāda noslēpumaina, skarba zeme. Un Sanita piekrita sarunai, jo pašai arī esot interesanti lasīt līdzīgus stāstus par latvietēm, kuru dzīvesbiedri ir cittautieši, kā viņiem veicas latviskuma saglabāšanā.
'Āķis lūpā' – jāapgūst islandiešu valoda
Sanita no darba policijā aizgāja, lai neilgu laiku pastrādātu Iekšlietu ministrijas izdevumos "Likuma vārdā" un "Fakts", bet visu laiku viņā urdījusi doma, ka jāapgūst islandiešu valoda. Vienkārši tāpat, Sanitai interesējusi šī, tik ļoti sarežģītās valodu saimes, valoda. Interesējusies Ziemeļvalstu informācijas birojā Rīgā, bet tad, kad Sanitai nauda par kursiem bija, tad birojs nevarēja nokomplektēt grupu, bet tad, kad Sanitai līdzekļu šim mērķim nebija, grupa organizēta.
Nesanāca… Sanita internetā sāka meklēt cilvēkus, kas viņai varētu palīdzēt apgūt valodu. Un tāds cilvēks uzradās – vārdā Hilmārs, īsts islandietis. Abi sākuši sazināties internetā, līdz norunājuši satikties klātienē. Kā saka Sanita, neitrālā teritorijā. Abu tikšanās notika Dānijā. "Jā, laikam jau uzreiz mums abiem pēc šīs tikšanās bija tāds klikšķis," atzīst Sanita, kura pirms došanās uz Dāniju, nevarēja iedomāties, ka liktenis viņai piespēlējis interesantu turpmāko dzīves ceļu.
Bija pagājuši divi gadi kopš abi sāka sazināties, kad Sanita ar pāris somām devās ceļā uz Islandi, uz "pavisam". Līdz tam abi ciemojās viens pie otra, bet pārcelšanās notika 2004. gada 18. aprīlī. Arī tie bija piedzīvojumi.
Jā, laikam jau uzreiz mums abiem pēc šīs tikšanās bija tāds klikšķis.
"Toreiz jau Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā. Lidoju pie Hilmāra caur Amsterdamu Nīderlandē, kur policistiem es šķitu aizdomīga, jo man bija vienvirziena biļete. Viņi sāka mani izvaicāt un pieprasīja nopirkt biļeti atpakaļceļam, tikai tad ļaušot ceļu turpināt. Man nebija izvēles, iztērējot gandrīz visu savu naudu, kas bija līdzi, dabūju to biļeti atpakaļ uz Rīgu nopirkt. Bet viņi jau bija arī brīdinājuši policistus Islandē, ka te viena tāda aizdomīga ceļo. Pieļauju, ka mani noturēja vai nu par nelegālā darba meklētāju vai sievieti, kura pošas uz darbu kādā no iestādēm bez labas slavas. Islandē jau bija citādi, Hilmārs mani sagaidīja un policistiem visu paskaidroja, viss nokārtojās," tagad jau ar smaidu nepatīkamo ceļu uz jauno mājvietu atceras Sanita.
Lai arī turpmāk nebūtu nekādu sarežģījumu līdzīgās situācijās, jaunais pāris nekavējās un jau 28. aprīlī apprecējās. Sanitai toreiz bija 26 gadi, bet Hilmāram – 29.
Lai gan Sanita ar Hilmāru pazīšanos sāka ar mērķi palīdzēt latvietei iemācīties islandiešu valodu, kad viņa tur ieradās uz palikšanu, Sanita zināja tikai dažas frāzes. Kā smejies, nebija abiem laika pievērsties nopietnām mācībām. Un pats dīvainākais, ka līdz pat šai dienai abi savā starpā sarunājas angļu valodā, lai gan Sanita jau sen kā brīvi pārvalda sarežģīto islandiešu valodu.
Jaunās dzīves sākums – fjordu skaistums un neērtības
"Pirmos mēnešus, kad ierados Islandē, dzīvojām mazā ciematiņā. Gadu pēc kāzām pārcēlāmies uz Austrumu fjordiem. Jau pirmajā gadā, lai labāk apgūtu islandiešu valodu, iestājos koledžā, bet tad paliku stāvoklī, un grūtniecība nebija viegla, tā noritēja ar sarežģījumiem. Marta Aleksandra Hilmāra (Hilmarsdóttir) meita dzima jūnijā, dzemdēt man bija jābrauc uz 300 kilometru attālo slimnīcu. Tā bija tuvākā vieta," atminas Sanita. Jā, ja kāds vēl to nezina, islandieši nelieto uzvārdus, bērniem uzvārda vietā tiek dots tēva vārds. Ja būtu dēls, tad pie vārda būtu Hilmāra dēls.
Tur var dzīvot, kad esi pensijā, lai gan arī – nedz ārsti pieejami, nedz teātri un kino, nekā. Man tomēr ir svarīgi, ka ir sajūta, ka galvaspilsēta ir rokas stiepiena attālumā.
Ciematiņā pie fjordiem tika celta alumīnija rūpnīca, un Hilmāram tur bija darbs. Viņš ir elektriķis. Šajā skaistajā, bet priekš jauniem cilvēkiem gana garlaicīgajā vietā, jaunā ģimene nodzīvoja divarpus gadus, līdz pārcēlās uz pašreizējo dzīvesvietu Keflaviku (Keflavík). "Te jau sen esam, kādus astoņus deviņus gadus, netālu no lielās lidostas un 45 kilometru attālumā no galvaspilsētas. Daba jau tur bija skaista, bet tur nav, ko darīt, bet es gribēju mācīties. Tur var dzīvot, kad esi pensijā, lai gan arī – nedz ārsti pieejami, nedz teātri un kino, nekā. Man tomēr ir svarīgi, ka ir sajūta, ka galvaspilsēta ir rokas stiepiena attālumā, jo bērni slimo, dažreiz nākas braukt uz slimnīcu," stāsta Sanita.
Lēnām, lēnām Sanita apguva islandiešu valodu, nu jau tajā runā brīvi, un šoruden cer atsākt un pabeigt iesāktās studijas augstskolā. Viņa studē islandiešu literatūru, bet bērnu dēļ nācās mācībām taisīt pārtraukumu.
Dzemdību palīdzība un medicīnas pieejamība
Islandē vēsturiski ir lielas ģimenes. Pieci seši bērni – tas ir normāli, gluži kā Latvijā divi. Arī Hilmārs nāk no sešu bērnu ģimenes, viņam ir četras māsas un brālis. Sanita ar vīru neilgi pēc pirmās meitas piedzimšanas atkal domāja par ģimenes pieaugumu, taču mazais kā nepieteicās, tā nepieteicās. Viņi gaidīja sešus gadus, jā, pa vidam arī meklējot palīdzību pie ārstiem. Bet, kā smej Sanita, laikam nākamās meitas gaidīja, kad viņām katrai būs pa savai istabai. Kad ģimene iegādājās rindu māju ar četrām istabām, arī nākamais mazulis lika par sevi manīt.
Tagad Sanitas vecākajai meitai ir 10 gadu, Māra Antonija Hilmāra meita dzima 2013. gadā, bet 2015. gada martā pasauli ieraudzīja Madara Astrīda Hilmāra meita. Visām meitām ir latviešu vārdi, lai gan tie ir atrodami arī Islandes valsts oficiālajos vārdu sarakstos (vienīgi vārds Madara nav šajā sarakstā). Prasu Sanitai, kas tie par sarakstiem? Valstī ir izveidota komisija, kas, savukārt, sagatavojusi vārdu sarakstu, kādus bērniem var piešķirt. Ja vārda sarakstā nav, bērnu reģistrēt būs grūti. Bet visi Sanitas bērnu vārdi ir šajā sarakstā. Ja vecāki vēlas kādu citu vārdu, kura sarakstā nav, tad jālūdz komisiju izskatīt iespēju tomēr ļaut bērnu piereģistrēt. Pretējā gadījumā, bērnam personas kodu piešķir, bet oficiāli nereģistrē.
Vecākajai meitai ir dubultpilsonība, bet abas mazās pagaidām ir tikai Islandes pilsones, bet Sanita noteikti vēlas arī viņām nokārtot Latvijas pilsonības iegūšanu. Kāpēc? "Lai meitām pieaugot, ir iespēja izvēlēties savu identitāti," tā Sanita.
Jebkurā grūtniecības periodā, ja radušies kādi jautājumi, bailes, šaubas, vai mazulītis jūtas labi, var vērsties pēc palīdzības un neviens nepārmetīs, ko tu te atnāci un ko tu vēlies.
Dzemdību palīdzība Islandē ir bez maksas. Jā, arī Latvijā, bet atšķirība ir tajā, ka Islandē bezmaksas aprūpe ietver arī atsāpināšanu, dzemdības ūdenī, visu, ko vien sieviete dzemdību laikā vēlas. "Tā kā man bija problēmas ar augstu asinsspiedienu, tad vannošanos dzemdību laikā neizmantoju, bet atsāpināšanu gan. Tāpat jaunajai mammai slimnīcā ir pieejami visi nepieciešamie intīmās higiēnas līdzekļi. Ej un ņem, ko tev vajag," stāsta Sanita. Protams, tas viss ir pieejams tikai tiem, kuri jau atrodas "valsts medicīnas sistēmā". Jāmaksā vien ir tad, ja vīrs paliek pa nakti slimnīcā, bet tas neesot dārgi. Vēl par nelielu samaksu iespējams saņemt, piemēram, adatu terapiju, kas palīdz sagatavot dzemdību ceļus.
Arī grūtniecības laikā vizītes ir bez maksas, turklāt atšķirībā no Latvijas, Islandē grūtnieču novērošanu veic vecmāte. Ārsts veic vien ultrasonogrāfisko izmeklēšanu. Arī dzemdībās – klāt ir vecmāte, bet ārstu pieaicina tikai tad, ja radušies kādi sarežģījumi. "Un tā jau ir, vecmātes dzemdību procesu prot novadīt daudz labāk," atzīst Sanita.
Sanita uzsver, ka jebkurā grūtniecības periodā, ja radušies kādi jautājumi, bailes, šaubas, vai mazulītis jūtas labi, var vērsties pēc palīdzības un neviens nepārmetīs, ko tu te atnāci un ko tu vēlies.
Iebraucējiem, kuri vēl nav nokārtojuši nepieciešamos dokumentus, visi medicīnas pakalpojumi, ja salīdzina ar Latvijas cenām, ir ļoti dārgi.
Ja dzemdībās nav bijuši sarežģījumi, mājās var doties jau pēc pāris stundām, bet var arī palikt slimnīcā, ja jaunā mamma nejūtas droši. Ar pēdējām divām meitām Sanita tā arī darījusi – mājās braukusi piecas un 12 stundas pēc dzemdībām. Tas savā ziņā ir arī izdevīgi jaunajiem vecākiem, jo tad nedēļu uz mājām nāk vecmāte, kura gan apskata mazuli, gan jauno mammu, ja vajag, palīdz novannot bērnu, iemāca pareizu zīdīšanu. Pie vecmātes, kura uzraudzījusi grūtniecību, līdz pat bērna divu gadu vecumam var vērsties jebkurā jautājumā.
Iebraucējiem, kuri vēl nav nokārtojuši nepieciešamos dokumentus, visi medicīnas pakalpojumi, ja salīdzina ar Latvijas cenām, ir ļoti dārgi. Piemēram, Sanitas paziņai no Ukrainas, kad vēl tikai kārtoja dokumentus, bija jāveic pārbaude, vai viņai nav tuberkuloze. Un šī viena mazā procedūra izmaksāja ap 200 eiro.
Bērniem vizīte pie ģimenes ārsta ir bez maksas, bet pierakstu var nākties gaidīt no trim līdz četrām nedēļām. Tomēr, ja radusies nepieciešamība, pēc ārsta darba laika var sēdēt "dzīvajā rindā". Bērniem vienīgi jāmaksā par vizītēm pie speciālista un nododot analīzes. Pieaugušajiem – 3600 kronas jeb 26 eiro.
Sanita stāsta, ka šoziem pati saslimusi, netiekot ilgstoši vaļā no klepus. Aizgājusi pie ārsta, kurš viņai veltījis tieši 40 sekundes laika, lai izrakstītu antibiotikas, un par to bija jāmaksā 26 eiro. Arī uz mājām ārsti nenāk, un arī neatliekamā medicīniskā palīdzība neizbrauc gadījumos, ja pacientam ir paaugstināta temperatūra.
Zobārstniecības pakalpojumi visiem ir par maksu, bet nu valsts pamazām sāk ieviest programmu par bezmaksas pakalpojumu sniegšanu atsevišķām bērnu grupām, šogad tajā "iekšā tiks" Sanitas vecākā meita. Ideja esot tāda, ka vienu reizi samaksā valsts nodevu, bet pārējās reizes ir bez maksas. Lai gan Sanitas meitām vēl tāda nepieciešamība nav bijusi, bet viņai paziņas stāstījušas, ka, piemēram, brekešu uzlikšana zobu taisnošanai, izmaksā, sākot no 5000 eiro.
Izglītības sistēma – skola, bērnudārzs, pabalsti ģimenei
Skolā bērni sāk iet no sešu gadu vecuma. Marta patlaban ir 5. klases skolniece. Skola meitai ir trīs minūšu gājienā no mājām. Bērni skolā mācās ilgi – līdz 19 vai pat 20 gadu vecumam, stāsta Sanita. Viņasprāt, tas ir krietni par ilgu, un arī valsts jau sākusi domāt par izglītības sistēmas reformām, tostarp attiecībā par mācību ilgumu.
Mācības sākas trešajā augusta nedēļā, bet noslēdzas 8. jūnijā. Taču Martai šogad paveicies, jo jau zināms, ka viņa pašā jūnija sākumā uz visu vasaru brauks pie vecmāmiņas uz Rīgu. Meitene labi runā gan latviešu, gan angļu un islandiešu valodā. "Ir jau akcents latviešu valodai, arī rakstītprasme varbūt nav tik perfekta. Kad kādreiz man atstāj kādu zīmīti, ir jau kļūdas tekstā, bet cenšamies," skaidro Sanita, kura ar meitām sarunājas tikai latviešu valodā. Vidējā meita, kurai ir nepilni trīs gadi, latviski visu saprot, bet ar runāšanu tik raiti neiet. "Tā jau ir, islandiešu viņai stiprāka, jo lielāko laiku pavada dārziņā, bet mazākā vēl prot pateikt tikai attā," tā Sanita.
Skolēniem tiek uzdoti arī mājas darbi. Turklāt visai apjomīgi. Gadoties, ka viens mājas darbs kādā priekšmetā ir pat uz piecām A4 formāta lapām, un arī dzejoļus liek mācīties no galvas ar vismaz sešiem septiņiem pantiņiem.
Arī par pusdienām skolā ir jāmaksā visai ievērojama summa – ap 100 eiro mēnesī. Kādu laiku Marta ēdusi skolā pusdienas, bet tagad abas ar mammu vienojušās, ka pusdienas ņems līdzi no mājām.
Ir jau akcents latviešu valodai, arī rakstītprasme varbūt nav tik perfekta. Kad kādreiz man atstāj kādu zīmīti, ir jau kļūdas tekstā, bet cenšamies.
Mammai pusgadu pēc mazuļa piedzimšanas bērna kopšanas atvaļinājums beidzas, kad it kā jāatsāk darba gaitas. Taču tas viss izmaksā. Mamma var atsākt darbu arī tad, kad bērnam apritējis jau gadiņš. Taču jāņem vērā, ka apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums ir maksimāli sešus mēnešus vienam vecākam un maksimāli trīs mēnešus otram.
Šī sistēma gan no nākamā gada mainīšoties, pagarinoties periodam, kādā tiek apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums – attiecīgi septiņi un pieci mēneši. Šobrīd ir tā, ka katrs vecāks var izmantot trīs mēnešus un tad vēl trīs "sadalīt savā starpā".
Savukārt valsts pabalsti par bērnu ir atkarīgi no ģimenes ienākumiem – jo tie augstāki, jo pabalsts ir mazāks, bet atšķirība no Latvijas ir tajā, ka pabalstu par bērnu sāk maksāt tikai nākamajā gadā pēc tā piedzimšanas. "Par Māru, kas dzima pērn, es pabalstu sāku saņem tikti nesen. Tas ir saistīts ar finanšu datu apstrādi par pagājušā gada ienākumiem," skaidro Sanita. Turklāt interesanti, ka Islandē tā saukto bērna pabalstu izmaksā uz pusēm abiem vecākiem. Un vēl – pabalstus par bērniem izmaksā tikai trīs reizes gadā.
Jā, patlaban cenas Islandē aug ātrāk nekā algas. Nevar teikt, ka cilvēki dzīvo ļoti labi. Pat vidējais slānis knapinās, bet skaistā statistika veidojas vien uz nelielo skaitu bagātnieku rēķina.
Islandē ir tā saucamās dienas mammas, pie kurām var vest mazo, bet mēnesī šis pakalpojums maksā ap 700 eiro, tiesa trešdaļu sedz pašvaldība. Kā norāda Sanita, katra pašvaldība nosaka savu cenu dienas mammām un bērnudārza apmeklēšanai, citviet cenas esot nedaudz lētākas. Arī bērnudārzs mēnesī izmaksā ap 300 eiro, un tajā uzņem bērnus jau no deviņu divpadsmit mēnešu vecuma. Taču, ja mamma vēlas strādāt, vienalga jāmeklē vēl kāda aukle, jo nav iespējams savienot bērnudārza un darba laikus.
Sanitas pašvaldības dārziņā uzņem bērnus sākot no 22 mēnešu vecuma, bet jaunākus bērnus bērnudārzā uzņem tajās pašvaldībās, kur nav pieejamas dienas mammas. Dārziņš vaļā veras pulksten 7.45, bet bērns jāizņem līdz pulksten 16.30. Un vecāki var maksāt par katru dārziņā pavadīto stundu.
"Jā, patlaban cenas Islandē aug ātrāk nekā algas. Nevar teikt, ka cilvēki dzīvo ļoti labi. Pat vidējais slānis knapinās, bet skaistā statistika veidojas vien uz nelielo skaitu bagātnieku rēķina, secina Sanita, kura arī stipri piedomā un rēķina, ko var atļauties un ko nevar, un galvenais- no kā patiesi var atteikties. Bērnu labā gan netiek taupīts, arī uz augļiem, kas Islandē ir ļoti dārgi, ja salīdzina ar cenām Latvijā, bet gaļu vai zivis katru dienu tomēr Sanitas ģimene neēd, un tā dzīvo lielākā daļa islandiešu kuplo ģimeņu.
Ja ģimenē ir viens bērns, tad jau uz tevi skatās tā jocīgi, taujā kāpēc, kas par lietu.
"Piemēram, lētākie āboli maksā 2,5 eiro kilogramā. Mūsu ģimenē ēšanai un saimniecības precēm vien ar labu piedomāšanu aiziet ap 850 eiro, ārpus mājas mēs neēdam, bet šajā summā nav ēdināšana bērnudārzā vai skolā. Cenas ir nenormālas, paliek arvien trakāk. Ja agrāk varēja iztikt ar 10 000 kronām nedēļā, tad tagad iziet 30 000 kronu," par situāciju šķietami turīgajā valstī atklāti stāsta Sanita.
To jau pieminējām, ka islandiešiem ir kuplas ģimenes, lai gan pēdējos gados saistībā ar ekonomisko krīzi ģimenes tomēr izvēlas laist pasaulē tikai divus trīs bērnus. "Ja ģimenē ir viens bērns, tad jau uz tevi skatās tā jocīgi, taujā kāpēc, kas par lietu. Ja ir pāris, kurš vēl grib pabaudīt divvientulību, nesteidzoties radīt pēcnācējus, tad bieži vien var just sabiedrības spiedienu," stāsta Sanita.
Vaicāju Sanitai par viņas ģimenes plāniem attiecībā uz bērnu skaita pieaugumu. "Ne, ne, pagaidām nē, man jau tagad divas mazās viena pēc otras. Tomēr, protams, es nesaku – nekad mūžā," atzīstas Sanita.
Jau tagad ģimene esot gana kupla, kas priecē, bet arīdzan prasa pietiekami lielus finanšu līdzekļus gan ikdienā, gan, piemēram, lai visi varētu paciemoties Latvijā. Dzimtenē Sanita nav bijusi divus gadus. Lai gan tagad arī pieejami tiešie lidojumi, biļešu cenas ir pietiekami augstas, lai visa ģimene varētu atļauties atbraukt uz Latviju. Taču Sanitas mamma gan viesojas pie mazmeitām, bet Marta jau ir ceļa jūtīs, lai vasaru pavadītu Latvijā. Mūsu sarunas laikā īsu brīdi piedalās vecākā meita, kura pastāsta, ka vecmāmiņai ir dārzs, tur arī abas braukšot.
Lai gan Marta ir tikai 10 gadus veca, viņa zina, ka vēlas kļūt par zobārsti. Sanita pieļauj, ka meita izglītību varētu iegūt Latvijā. Protams, ja nemainīsies nedz meitas intereses, nedz citi apstākļi. Augstākās izglītības iegūšana Islandē izmaksā tieši četras reizes dārgāk nekā Latvijā.
Islandiešu vīrieši nebaidās no bērnu auklēšanas
Runājot par bērna audzināšanas īpatnībām un atšķirībām no Latvijas, Sanita min faktu, ka Islandē bērnus neviens tik ļoti nestrostē, vecāki nebaidās, ka bērni kaut ko ne tā pateiks, uz ielas neviens nerausta, nebaksta, neliks pastāvēt klusu. Un patīkami esot tas, ka islandiešu vīrieši itin nemaz nebaidās no iesaistes bērnu auklēšanā. "Viņi nebaidās bērnu pabarot, notīrīt netīro muti, nomainīt autiņbiksītes. Jo īpaši brīvdienās var redzēt uz ielām tik daudz vīriešu, kuri stumj bērnu ratiņus, dauzās ar mazajiem," stāsta Sanita.
Islandieši precas, bet bieži arī šķiras. "Ja sievietei ir pieci bērni un katrs no sava vīrieša, te neviens par to nebrīnās. Tas tā normāli šķiet. Un vīriešiem nav problēmu apprecēties ar sievieti, kurai jau ir bērni, jo visbiežāk arī vīrietim jau ir savējie. Te neviens bērnus neuzskata par piekabēm. Es gan neteiktu, ka atbalstu šādu modeli, bet tā te tas notiek – attiecības tiek veidotas viegli," tā Sanita.
Izklaides islandiešu gaumē
Tipiskākais islandiešu hobijs ir zirgi. Kam pašam savs, kas meklē iespējas vienkārši pajāt ar tiem. Vēl islandieši, ja vien laika apstākļi tam ir piemēroti, ļoti mīl pastaigas. Un daba tur patiešām skaista. "Te var braukt un izbaudīt tik dažādu dabu – vienubrīd tikai visur zaļganpalēka lava, tālāk jau sākas ledāji," stāsta Sanita. Atšķirībā no Latvijas, pastaigu vietas un daba nav piemēslota. "Un Latvijā ir tā nelaime, ka tu pat gribēdams tos atkritumus izmest, nevari atrast urnas. Islande ir ļoti tīra, lai gan patlaban ir ļoti daudz tūristu un jāseko būs līdzi, lai pietiekamā daudzumā būtu izvietotas atkritumu tvertnes," tā Sanita.
Vēl viena tipiska islandiešu izklaide ir īrēt vasaras mājiņas. "Tās nav vasaras mājas latviešu izpratnē, te neviens dārzus nerok. Tām koka mājiņām ārā ir džakuzi, ir iespēja gaļu pagrilēt, iedzert aliņu, paskatīties futbolu, ko islandieši ļoti mīl. Tāda vienkārša atpūta. Vēl ir iespēja izīrēt tā sauktos kartupeļu lauciņus. Jā, tos tā arī sauc. Tas ir 10 kvadrātmetru zemes pleķītis, kas paredzēts kartupeļu stādīšanai. Man arī netālu no mājas pāris gadus tāds bija. Ieliku zemē kartupeļus, redīsi te labi aug. Savus kartupeļus ēdām līdz pat februārim," stāsta Sanita.
Vēl viena īpatnība, kas Latvijā nav īpaši novērota, mazajos ciematiņos un pilsētiņās visi cilvēki sveicinās. Svešinieks vai savējais, bet būsi nosveicināts. Protams, lielajās pilsētās ir citādi.
Pie fjordiem ir nedaudz citi laika apstākļi, bet pie visa pierod un nedzīvojam un nestaigājam mēs kā eskimosi.
"Slepkavības arī mums te ir reti. Šogad pirms dažām dienām bija pirmā. Vīrs nošāva krievu izcelsmes sievu un tad pats nošāvās. Tas jau ir liels notikums," uzsver Sanita, kura Latvijā strādā tiesībsargājošo institūciju struktūrā un labi zina kriminogēno situāciju Latvijā.
Un nav jau arī laika apstākļi tik traki, kā dažs labs iedomājas. Jā, īsta vasara iestājoties tikai pēc Jāņiem, bet arī patlaban vietā, kur dzīvo Sanita, dienās gaiss sasilst līdz pat 10 grādiem plusā. "Krokusi man jau būs noziedējuši, narcises ir lielos pumpuros. Vasarās visbiežāk ir 15-17 grādu silts, augstāk par plus 20 grādiem temperatūra nav bijusi, bet arī ziemas nav aukstas – mīnus pieci seši grādi, taču bieži ir sniega vētras, brāzmains vējš, kas laiku padara drēgnu, nepatīkamu. Ir ziemas, kad sniegs uzsnieg, bet ir arī tādas, kad nē. Protams, tas pie mums dienvidu pusē, pie fjordiem ir nedaudz citi laika apstākļi, bet pie visa pierod un nedzīvojam un nestaigājam mēs kā eskimosi," tā Sanita, atbildot uz virkni paziņu šausmināšanos par briesmīgo laiku Islandē.
Latviešu un islandiešu svētki vienā ģimenes mājā
Hilmārs nāk no kuplas ģimenes, bet attiecības ar māsām un vecākiem nav pārāk ciešas, arī attālums ir diezgan liels, tādēļ biežas tikšanās reizes nesanāk. Tas arī nozīmē, ka Sanitai visu laiku vienai jātiek galā ar bērniem, māju. "Uz kino divatā neesam bijuši kādus trīs gadus, un man šķiet, ka mana Latvijā dzīvojošā mamma mazmeitas redz biežāk nekā islandiešu omīte. Tā ir, ka es tā vairāk deķi uz savu pusi velku, esmu ieviesusi visas latviešu svētku svinēšanas tradīcijas – Lieldienās olu krāsošanu, Jāņu svinēšanu. Bet 17. jūnijā obligāti mums galdā ir kūka ar kafiju, tad svinam Islandes Neatkarības dienu, bet Ziemassvētkos galdā vienmēr ir jēra ciska ar karamelizētiem kartupelīšiem," stāsta Sanita.
Ko mēs Latvijā? Es taču Hilmāram nevarētu Latvijā piedāvāt nedz tādu algu, nedz dzīves apstākļus, kādi tie mums ir šeit.
Latvietību Sanita nedomā pazaudēt, gluži pretēji, to tikai veicina. Arī Hilmāram ļoti patīkot Latvija, bet nu jau ģimene saprot, ka Latvija nebūs vieta, kur Sanita audzinās savus bērnus. "Nu jau vairs ne, esmu jau tik ilgi šeit nodzīvojusi. Cita lieta, vai mēs paliksim Islandē, vēl nav zināms. Ko mēs Latvijā? Es taču Hilmāram nevarētu Latvijā piedāvāt nedz tādu algu, nedz dzīves apstākļus, kādi tie mums ir šeit. Mēs vēl domājam, varbūt mainīsim dzīvesvietu – doma ir par Skandināvijas valstīm – Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju, bet vīram bija darba piedāvājums Kanādā, tas arī nav atcelts variants, lai gan viņi nebija vienojušies par darba līguma noteikumiem," tā Sanita, vaicāta, vai nav bijusi doma atgriezties dzimtenē.
Tomēr daudz Islandē dzīvojošo latviešu, kas bija ieradušies strādāt celtniecības jomā, piedzīvojot krīzi, atgriezušies Latvijā. Vispār Islandē latviešu nav pārāk daudz, daudz lielāks skaits ir poļu, lietuviešu, nedaudz arī krievu un ukraiņu.
Karamelizēto kartupelīšu recepte, kas pēc, Sanitas teiktā, garšo arī latviešiem. Pārbaudīts!
1 kg kartupeļu
100 gr cukura
50 ml ūdens
30 gr sviesta
Kartupeļus novāra ar mizu. Atdzesē un nomizo. Pannā ielej ūdeni, pieber cukuru un uzvāra karameli, tad pieliek sviestu. Kad tas izkusis, visu samaisa un pievieno kartupeļus, uz nelielas uguns, lai nesadeg, maisot vāra kādas 7-10 minūtes (vai pēc izjūtas, jo daudz kas atkarīgs no plīts un pannas), tā pamāca Sanita.
