Brīvais lidojums: kā vecākiem veidot attiecības ar pieaugušiem bērniem
Foto: Shutterstock

Lai cik gadu viņiem nebūtu – 18, 25 vai pat 40, bērni saviem vecākiem allaž paliks bērni. Tā tas ir no dabas radīts, un no tā neizbēgt, bet, lūk, savstarpējās mijiedarbības raksturam ar gadiem gan vajadzētu mainīties! Tomēr ne visām ģimenēm izdodas pārkārtoties, dažas turpina spēlēt "meitās un mammās" pēc vecajiem noteikumiem. Daudzi vecāki ar grūtībām palaiž savas atvases pieaugušo dzīvē, bet bērnos tas rada tikai agresiju. Kā no tā izvairīties?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pārfrāzējot teicienu par maziem un lieliem bērniem, var sacīt, – jo vecāks bērns, jo nopietnāki un kaut kādā mērā filozofiskāki jautājumi rodas viņa vecākiem. Kā "pārformatēt" savu attieksmi pret bērnu, kurš jau sen vairs nav bērns šī vārda vispārpieņemtajā nozīmē? Kur ir intervences robežas? Kā uzturēt attiecības ar vecākiem bērniem? Kā "noņemt" savu pieaugušo atvasi no sava kakla? Par to portālā "Psychologies" mēģina tikt skaidrībā attiecību speciālisti.

Vai ir jāpalīdz materiāli?

Daudzi vecāki turpina atbalstīt savus jau pieaugšos bērnus finansiāli, kamēr viņi nenostājas stabili paši uz savām kājām. Viņu vēlme ir saprotama: jaunajiem cilvēkiem bieži vien nākas sākt karjeru ar visai slikti apmaksātām prakses vietām, un materiālā palīdzība ir ļoti noderīga. Tomēr bieži tā noved pie pretēja rezultāta – pieaugušie bērni tā arī neapgūst prasmi patstāvīgi tikt galā ar grūtībām, tieši tāpēc ir speciālisti, kuri uzskata, ka jau pieaugušajiem bērniem pašiem jāļauj tikt galā ar finanšu lietām savā dzīvē.

Bet ko darīt mīlošam vecākam, kurš nerod sev vietu, uztraucoties par savu atvasi? "Protams, aizliegt sev pārdzīvot par to, ko dara bērni, kā dzīvo, kā audzina savus bērnus, kā sadala finanses, mēs nevaram. Taču – viens ir pārdzīvot, bet uzņemties atbildību par viņu rīcību – cita lieta. Atceries, kā bērns spēra pirmos solīšus, kā krita un uzsita pirmos punus. Ļauj viņam tagad darīt tieši to pašu," tādu padomu sniedz psiholoģe Svetlana Kartiņina.

Personīgā dzīve – labāk (ne) iejaukties?

Mūsdienās daudz jauniešu nesteidz radīt savu ģimeni. Viņi daudz rūpīgāk izvēlas sev piemērotu partneri, citi savukārt atliek šo soli, veidojot karjeru vai cenšoties tikt skaidrībā paši ar sevi. Tāda situācija neizbēgami rada trauksmi vecākos. "Manai meitai ir 21 gads, un viņai līdz šim brīdim nav personīgās dzīves. Vēl jo vairāk, – viņa nemaz pēc tās netiecas," bažīga ir 45 gadus vecā Eleonora. Savukārt mamma Svetlana žēlojas, ka viņas meitai ir "daudz pielūdzēju, taču visos viņos meita atrod kaut kādus trūkumus un uzskata, ka viņas cienīgs nav neviens, un precēties nemaz neplāno".

"Raizes ir saprotamas, taču interesei par attiecībām jāpamostas pašai, nevis tāpēc, ka vecāki to vēlas," komentē psiholoģe Larisa Harlanova.

Daži vecāki ir pieraduši itin visā kontrolēt bērnus. Sākumā tas izpaužas kā mājasdarbu un uzrakstīto referātu kontrolē, bet pēc tam centienos nokārtot viņu personīgo dzīvi, piemeklējot piemērotāko partneri. Dēlam vai meitai jau bērnībā ir svarīgi iemācīties uzņemties atbildību par savu rīcību, citādi viņiem tā arī neizdosies pa īstam pieaugt.

Separācija reti kad noris bezsāpīgi, biežāk to pavada strīdi un nesaprašanās. Mēdz būt, ka vizītē pie psihologa atnāk vecāki, kuri sāk žēloties par savu pieaugušo bērnu agresiju un rupjo izturēšanos. "Es viņus apsveicu – beidzot šis zēns vai meitene pieaug, beidzot bērns kļūst pilngadīgs," saka psihoterapeits Iļja Suslovs.

Brīvais lidojums: kā vecākiem veidot attiecības ar pieaugušiem bērniem
Foto: Shutterstock

Kad bērni uzsēžas uz kakla

Ja vieni vecāki cenšas kontrolēt un aprūpēt savus pieaugušos bērnus, citi saskaras ar pretēju problēmu: bērns nesteidzas pieaugt un šīs rūpes uztver kā pašsaprotamas. Viņam patīk dzīvot pie vecākiem, kur ledusskapī vienmēr ir atrodams ēdiens, kāds izmazgā viņa veļu un apmaksā rēķinus par mājokli.

"Daudzi jaunieši ģimeni uztver kā bāzi, starta laukumu, praktiski neaizdomājoties par savu vietu šajā sabiedrības šūnā un par savu atbildības daļu par to, īpaši, ja patiešām nav pieraduši, ne par ko atbildēt," grāmatā "Tavi pieaugušie bērni" raksta Džils Hainss un Elisone Beiverstoka. Vecāki sūdzas par bērnu bezatbildību, nevēlēšanos ne tikai iekārtot savu personīgo dzīvi, bet arī paveikt daļu darbu mājās. Viņi jūtas kā strupceļā: vai viņiem pārtraukt uzkopt pēc pieaugušā dēla vai meitas, bet tad mājoklis var nekavējoties pārvērsties pastāvīgā nekārtībā.

Hainss un Beiverstoka rekomendē izveidot darāmo lietu sarakstu mājās un tad to parādīt savam pieaugušajam bērnam. Iespējams, dēls vai meita brīnīsies un sacīs, ka nav viņu pienākumos uzkopt mājokli, taču abi grāmatas autori uzstāj: "Ja vēlies, lai bērni kļūtu daudz atbildīgāki, seko līdzi vienam vienīgajam noteikumam: pārtrauc visu darīt viņu vietā un sagaidi to brīdi, kamēr viņi paši to sāks. Ja visi ģimenes locekļi sāks atbildēt paši par sevi, viņi beidzot kļūs par līdzvērtīgu pieaugušo cilvēku grupu, kuri dzīvo zem viena jumta."

Visdrīzāk, ka kāds būs pārsteigts: vai tad mīloša vecāka uzdevums nav atbalstīt savu bērnu, nodrošināt viņam komfortablus apstākļus, kuros viņš var attīstīties un nostāties pats uz savām kājām? "Atbalsts ir ne tikai labi vārdi un uzmanība, dažreiz atbalstīt nozīmē cilvēkam atgādināt, ka viņš nepavisam nav mazs un kaprīzs bērniņš, bet gan pieaudzis un patstāvīgs cilvēks. Tāpēc, ka tieši tāds cilvēks varēs tikt galā ar grūtībām, tikt pāri grūtiem laikiem un iet tālāk. Bet kaprīzs bērns, kura vietā visu dara vecāki, diezin vai tiks galā ar šo uzdevumu," uzskata psiholoģe Veronika Leonova.

Par vecāku baiļu un trauksmes iemesliem

Bērna pieaugšana nozīmē ne tikai izmaiņas viņam pašam, bet arī visai ģimenes sistēmai. Vecāki, kuri pieraduši rūpēties, risināt jebkuras bērnu problēmas, savā ziņā paliek "bez darba", viņi jūtas bezpalīdzīgi. Īpaši grūti ir sievietei, kura sevi galvenokārt asociē ar mātes lomu. Pārdzīvojot personīgo krīzi, viņa ķeras pie jebkuras iespējas palīdzēt pieaugušajam bērnam, lai justos noderīga un nozīmīga.

"Attālināšanās ir divpusējs process. Kad bērni pieaug, arī vecākiem nākas apzināties sevi jaunajā situācijā. Viņi var nebūt gatavi šķirties no bērna, jo viņus biedē tukšums, kas var rasties viņu dzīvē," uzsver Ina Hamitova.

Vērojot, kā maza meitene pārvēršas pieaugušā sievietē, māte var piedzīvot pretrunīgas jūtas: prieku un trauksmi vienlaikus. Viņa baidās, ka meita pieļaus kļūdas vai, tieši pretēji, atkārtos viņas neveiksmīgo pieredzi. Turklāt bērna jaunība neizbēgami viņai atgādina par savu vecumu.

"Ja starp viņām nav izveidota distance, māte burtiski piesavinās meitas dzīvi, vēlas dzīvot viņas vietā un neļauj meitai pieņemt lēmumus. Viņas veido pāri, izslēdzot trešās personas klātbūtni. Ja meitai parādās partneris, māte dara visu, lai jebkādā veidā viņi padzītu. Pēc būtības, meita saņem aizliegumu izrādīt personīgās jūtas un seksualitāti," skaidro analītiķe Anna Kazakova.

Kā atrast pieeju pieaugušajiem bērniem?

Vecāki un bērni vienmēr ir dažādu paaudžu cilvēki. Viņi auguši un pieauguši dažādos laikos un dažādos apstākļos. Pretrunas starp viņiem ir neizbēgamas, tomēr tas nenozīmē, ka viņu attiecības nevar būt veidotas savstarpējas cieņas un mīlestības ceļā. Kamēr bērns ir mazs, vecākiem ir vieglāk panākt no viņa vēlamo: viņš vēl padodas kontrolei, reaģē uz aizliegumiem. Taču šāda taktika pusaudža gados vairs nepadodas, bet komandēt jau pavisam pieaugušu cilvēku vispār ir praktiski neiespējami.

Brīvais lidojums: kā vecākiem veidot attiecības ar pieaugušiem bērniem
Foto: Shutterstock

"Jo agrāk vecāki bērnu atzīst par "sarunas biedru", jo lielākas viņiem iespējas izveidot līdzvērtīgas komunikācijas iespējas turpmākajā dzīvē, tādējādi nodrošinot sev arī "ievērojamas balss tiesības" vecumdienās," grāmatā "Vecāki un pieaugušie bērni" skaidro Natālija Manuhina.

Attieksme pret dēlu vai meitu kā pret līdzvērtīgiem dialoga dalībniekiem palīdz veidot sarunu ar jebkura vecuma bērniem: nav svarīgi, cik gadu vecs ir tavs bērns – trīs vai 30. Tas gan nenozīmē, ka jūsu abu domām obligāti ir jāsakrīt, taču iespēja izteikties un tikt uzklausītam ir jebkuru attiecību panākumu atslēga.

Vai ir iespējama draudzība starp vecākiem un bērnu? "Vēlams, lai atbilstoši dēla vai meitas pieaugšanai attiecības starp jums kļūtu arvien līdzvērtīgākas – draudzīgākas. Tiesa, jūs nekad nekļūsiet par īstiem draugiem," norāda Hainss un Beiverstoka. Autori uzskata, ka starp vecākiem un bērniem vienmēr pastāvēs robežas, izņemot dažas tēmas viņu komunikācijā. Diezin vai pieaugušais dēls ar māti dalīsies par savas dzimumdzīves īpatnībām, tieši tāpat kā viņa nejutīsies komfortabli, pastāstot par savu pēdējo orgasmu. Sekss nepavisam nav tabu tēma, taču intīmās dzīves detaļas diezin vai ir domātas, lai tās savā starpā apspriestu vecāki ar bērniem.

Tags

Attiecības Bērnu audzināšana Ģimene
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form