'Centrs Dardedze': Katrs skaita statistiku citādi. Kā dati palīdz sekot vardarbības mazināšanai

Samazināt vardarbības pret bērniem līmeni! Mazināt vardarbības toleranci Latvijas sabiedrībā! Šie saukļi izklausās labi un pareizi, taču rodas loģisks jautājums – ko tieši mazināsim? Par cik? Un kas to mērīs? Kā mēs zināsim, ka esam vardarbību samazinājuši? Lai runātu par vardarbības mazināšanu, ir nepieciešams skaidrs atskaites punkts, ko mēs mērām un apņemšanās šo pašu mērījumu veikt regulāri. Vērīgs lasītājs būs pamanījis, ka plašsaziņas līdzekļos kādi aptauju dati par vardarbību parādās visai regulāri, taču problēma ir tā, ka katra iestāde vai organizācija ik reizi izdomā jaunu aptauju, citu metodoloģiju, un dati visbiežāk nav vēsturiski salīdzināmi. Katru gadu sākam kā no baltas lapas.

Šobrīd esam pusotru gadu pavadījuši pandēmijas ēnā, taču, piemēram, Valsts policijas dati par vardarbības pret bērniem strauju pieaugumu īsti neliecina. Vai tas patiešām nozīmē, ka vardarbība pret bērniem nepieaug vai varbūt to, ka bērni līdz ar izglītības un sociālo pakalpojumu pārcelšanos uz darbu attālināti vienkārši mazāk nonāca institūciju redzeslokā? Valsts policija vāc statistiku pēc Krimināllikuma pantiem, sociālās rehabilitācijas iestādes – pēc galvenajiem vardarbības veidiem. Katrs skaita citādi un uzkrāj datus dažādās sistēmās, kuras savā starpā nav saistītas – pat dati no Valsts un pašvaldības policijas nekur "nesatiekas", jo nav nevienas institūcijas, kas dažādos datus apkopotu, analizētu un izdarītu secinājumus.

Pētnieki norāda, ka ir ļoti liela atšķirība starp iestādēs reģistrētajiem vardarbības datiem, pētījumos ziņoto vardarbību un reālo vardarbības apjomu – tiesībsargājošajās un sociālā atbalsta iestādēs nonāk tikai neliela daļa no visiem gadījumiem. Jo īpaši vardarbības pret bērnu gadījumā, bērnam esot pilnīgi atkarīgam no pieaugušā. Vistuvāk patiesībai mēs nonākam tad, ka liekam kopā datus no dažādiem avotiem – dažādām institūcijām un pētījumiem, taču šobrīd Latvijā katra iestāde vāc datus savām vajadzībām. Padziļināta un sistemātiska šo lietu analīze nenotiek – kādi ir galvenie riska faktori, kādas ir vardarbības tendences un dinamika. Vai vardarbības formas pret bērnu mainās? Kas raksturo upuri un kas – pāridarītāju? Vai paliek labāk vai sliktāk?

Lai uzlabotu bērnu situāciju un palīdzētu ģimenēm, ir jāizveido pakalpojumi, kas balstīti bērnu un vecāku reālajās vajadzībās. Ja valstī nav sistēmas, kā ievākt datus par reālo bērna un ģimenes situāciju, nav iespējams radīt atbilstošus pakalpojumus – nav iespējas jēgpilni reaģēt. Mēs tērējam naudu neatbilstošiem pakalpojumiem, rezultāta nav, tikmēr sociālie darbinieki izdeg un ģimenes paliek bez nepieciešamās palīdzības. Turklāt nav runa par lēmumiem, kas skar atsevišķas ģimenes – nav iespējams pieņemt pamatotus lēmumus arī valsts politikas un budžeta sadales līmenī, ja tiem pamatā nav datu. Dati nozīmē arī iespēju novērtēt, vai efektīvi izmantojam pieejamos resursus – vai šībrīža pieejas un prakses vardarbības identificēšanā, reaģēšanā, novēršanā un palīdzības sniegšanā ir efektīvas, un ko mums nepieciešams uzlabot.

Kad mums zvana uz "Dardedzi" un jautā, lai pakomentējam vardarbības pret bērniem līmeni un tendences, šobrīd mums īsti nav ko teikt. Katra iestāde var atbildēt par saviem datiem, bet par kopējo situāciju valstī – būsim godīgi, varam tikai nojaust. Tāpēc mēs vēršamies pie atbildīgajām valsts iestādēm un aicinām veidot sistemātisku vardarbības monitoringa sistēmu. Dati par vardarbību nav formalitāte – tās ir zināšanas, no kurām mēs varam mācīties un turpmāk pieņemt labākus lēmumus. Patiešām palīdzēt.