Foto: Shutterstock
"Nesaprotu, kādēļ mana meita tik neadekvāti attiecas pret dāvanām – viņai šķiet, ka visiem viņai ir jādod. Viņa pat necenšas mūs pierunāt, kad viņai kaut ko vajag – vienkārši noliek fakta priekšā, un viss. Ja atsakām – skandalējas, apvainojas. Pameta augstskolu, bet strādāt tā arī nav sākusi.

Mani uztrauc divas lietas – meitai nešķiet, ka arī viņai pret mums ir kādi pienākumi (mācīties, strādāt, palīdzēt mājas darbos) un otrais – radies iespaids, ka viņai no mums vajag tikai dāvanas un naudu, bet tās viņa prot saņemt, izmantojot manipulēšanu un skandālus. Ko mēs varam darīt, lai tiktu ārā no šī apļa," šādu vēstuli saņēmusi psiholoģe, ģimenes terapeite Jūlija Sinareva, kura nolēma problēmu aplūkot plašāk "Interesnooo". Lūk, četri iemesli bērnu nepateicībai!

Dot un ņemt

Variācijas par tēmu "dot un ņemt" Sinarevu interesējot jau daudzus gadus. Un šajā gadījumā runa ir tieši par to.

"Dot un ņemt attiecībās mēs varam dažādos veidos. Dāvanas un nauda – tas ir tikai viens no savstarpējās maiņas veidiem. Mēs atdodam savu laiku, uzmanību, emocijas, izsakām pateicību, mīlestību, cieņu, gatavību palīdzēt, padalīties ar nepieciešamajiem resursiem. Veiksmīgās attiecībās šī maiņa atrodas līdzsvarā (tajā vai citā valūtā). Savukārt attiecībās, kurās pastāv problēmas, praktiski vienmēr ir pretenzijas no kāda partnera, kurš sniedz vairāk, nekā saņem atpakaļ.

Un, protams, spēja dot un spēja ņemt cilvēkā rodas tieši bērnībā, vecāku ģimenē. Tā dēvētie izlutinātie bērni – tie ir tie, kuri pieraduši ņemt, pieprasīt, bet nereti pat vienkārši atņemt. Viņi saprot, ka praktiski jebkura viņu vēlme tiks izpildīta. Un kā atbildi neko nevajag sniegt pretim.

Kādēļ viņiem sniegta šāda vara, kāpēc vecāki piekrīt tik daudz ieguldīt, neko neprasot pretim? Tas atgadās, piemēram, tajās ģimenēs, kurās bērns ir vienīgais gaismas avots logā - ne tikai vecākiem pašiem, bet arī daudzajām omītēm, opīšiem, tantēm un onkuļiem. Vai arī nepilnajās ģimenēs (māte tik daudz izcietusi, zaudējot vīru, ka tagad visiem spēkiem cenšas nepazaudēt arī bērnu). Vai arī tad, kad bērns ir ļoti talantīgs (vai arī slims). Vai arī, ja vecāki paši savulaik jutušies nemīlēti bērni saviem vecākiem.

Nemīlētie bērni un nemīlētie vecāki

Foto: Shutterstock

Jebkurās attiecībās, arī ģimeniskās, pastāv tāda likumsakarība. Vairāk varas ir tam partnerim, kurš šīs attiecības mazāk sargā. Proti, tas, kurš ir mazāk atkarīgs un piesaistīts.

Un otrādi – jo vairāk tu sargā šo otru cilvēku, jo vairāk uzskati viņu par svarīgāko, unikālāko, pievilcīgāko, jo vairāk tu esi gatavs "maksāt" par šo attiecību uzturēšanu. Iepriecināt, iztapt, nolasīt jebkuru vēlēšanos, nedarīt sāpīgi, piekāpties, paklausīt, atdot pēdējo, lai tikai viņam būtu labi… Jā, šajā ir daudz "tīrā altruisma", kā Pelnrušķītei. Taču ne tikai…

Šādā uzvedībā ir ļoti daudz cerību. Tu gaidi, ka tavas investīcijas kaut kad nesīs dividendes. Atzīšanas, pateicības, siltuma, atbildes soļu izskatā. Tu vēlies šim cilvēkam kļūt tikpat svarīgs, cik viņš tev ir. Pat tad, ja šī cilvēka mīlestību nākas "nopelnīt".

Un, lūk, šī nopelnīšana var ilgt gadiem. Jo tam otram tā ir ērti – vai arī tādēļ, ka viņš citādāk attiecības nemaz neprot veidot. Un tas, kurš nav guvis šo atgriezenisko siltumu, cenšas izdarīt kaut ko burvīgu, lai viņa centieni beidzot tiktu pamanīti un novērtēti.

Bērna un vecāku attiecību savstarpējā "dot un ņemt" mijiedarbība ir būvēta citādi. Vecāki bērnam sniedz dzīvību. Un tā ir dāvana, par kuru bērni nekad nebūs spējīgi sniegt atbilstošu kompensāciju.

Šeit līdzsvara nemaz nevar būt. Taču apmaiņā pret šo dāvanu vecāki vēlas no bērniem sagaidīt lojalitāti – labas attiecības, pacietību, cieņu, atzīšanu un (līdz noteiktam vecumam) paklausību. Un, starp citu, maza bērna paklausība vecākiem ir nepieciešama nevis pati par sevi kā tāda. Vecāku prasību izpildīšana bērnam palīdz šo dāvināto dzīvību saglabāt un uzturēt, nenokļūt potenciāli bīstamās situācijās.

Nepaklausīgu bērnu vecāki jūtas tā, it kā bērns atteiktos šo dārgumu sargāt – nevēloties kaut ko no vecākiem ņemt. Lūk, šeit arī parādās doma, ka, visticamāk, mēs sniedzam pārāk maz, viņam tā nav vērtība vai arī sniegtais nav pietiekami. Un šeit var rasties apburtais loks – bērns no vecākiem pieprasa visu arvien vairāk un vairāk, turpinot demonstrēt savu neatkarību un nelojalitāti. Bet vecāki arvien vairāk cenšas pielabināties, nopelnīt, apbalvot un notvert bērna acīs visam pateicības ēnu.

Pieķeršanās/uzticēšanās kā trūkums

Foto: Shutterstock

Vienlaikus pastāv vēl viens lojalitātes sinonīms – pieķeršanās. Tikai, ja būsim godīgi, vārdam "pieķeršanās" ir divas nozīmes. Viena no tām – ļoti godīga un cēla. Taču no otras puses tas arī nozīmē nodot sevi.

Ja vecāki apmaiņā pret saviem "upuriem" no bērna vēlas tieši šo lojalitātes veidu, bērniem ir ļoti grūti izpildīt šādu prasību. "Esi tāds, kā es! Es nevaru tevi citādu pieņemt," translē šie vecāki.
Ne vienmēr tas tiek pateikts skaļi un tieši. To var noprast tūkstoš sīkumos ikdienā: neatbalstot citādāku domāšanu, ar lūgumiem "aizvērt muti", variācijām par tēmu "Nu kauns citu cilvēku priekšā", nevēlēšanos nostāties bērna pusē kādā grūtā situācijā.

"Vienreiz man nācās strādāt ar 15 gadus vecas meitenes mammu. Sākumā man šķita, ka mammas pretenzijas pilnībā ir pamatotas – lai sakopj savu istabu, nomazgā aiz sevis traukus, ēd normālu ēdienu (nevis čipsus ar konfektēm), nebasto skolu. Taču mammas seja… Viņa par savu neapmierinātību runāja nevis ar sāpēm, bet ar riebumu. Bija redzams, ka viņa vienkārši nespēj mīlēt savu meitu, ja viņai reiz ir kādas nepilnības. Viņa bezgalīgi salīdzināja viņu ar citiem (protams, daudz labākiem!) bērniem, viņa stāstīja par daudzgadīgo cīņu par "vismaz kaut kādu cieņu"," atstāsta psiholoģe.

"Vienā brīdī meitene pārstāja iebilst un vienkārši sāka raudāt. Mēs sēdējām trokšņainā kafejnīcā, ar seju pret pārpildīto zāli, un viņa tikai raudāja, nespēdama apstāties. Es sēdēju viņai līdzās un sapratu, ka palīdzēt viņai var, tikai apskaujot, ko arī izdarīju. Viņa pateicībā man pieglaudās pie pleca un turpināja raudāt vēl kādu laiku, kamēr nenomierinājās. Un visu šo laiku es skatījos uz meitenes mammu. Un ziniet, šķiet, viņai nebija ne mazākās vēlēšanās apsēsties manā vietā un piedāvāt meitai savu plecu, paglaudīt viņai galvu, kā to izdarīju es. Varbūt tāpēc, ka māte nesaprata asaru iemeslu. Bet varbūt arī tāpēc, ka viņa jau vairs neticēja, ka meita var pieņemt no mammas tādas rūpes," turpina psiholoģe,

Ar līdzīgām situācijām Sinareva savā darbā saskaroties bieži. "Un cik gan daudz sāpju aiz tā stāv. Diemžēl attiecības daudzās ģimenēs veidojas tā, ka vecākiem vieglāk ir sniegt kaut ko materiālu (naudu, dāvanas, pareizi pārtiku, izklaides, izbraukumus uz kūrortiem). Bet, kad nepieciešams kaut kas emocionāls (rūpes, mierinājums, kopīgi smiekli, līdzjūtība, atbalsts, sapratne), veidojas liels jautājums – vai vecāki ir spējīgi to sniegt un vai bērni to vēlas saņemt?"

Bērna sarūgtinājums un vecāku piemānītās cerības jau pavisam agrīnos gados var saraut labo kontaktu ar bērniem.

Un katra no pusēm izjūt kādu aizvainojumu. Vecāki nedod, jo "nav pelnījis", bet bērni – neņem, jo par to jau vēlāk nāksies maksāt nesamērojamu cenu. Labāk ir pateikt: "man no jums neko nevajag!" vai tieši pretēji – piekrist ņemt tikai naudu un dāvanas.

Gan viens, gan otrs atstāj graujošu iespaidu uz emocionālo kontaktu, un tas aiz sevis arī atstāj lielas dvēseles sāpes.

Dāvanas – tās ir mierinājuma balvas, kompensācija par to, ka nekādi neizdosies atrast kopīgu valodu un apmainīties ar prieku un mīlestību. "Kā sacīja viena mana pavisam jau pieaugusi kliente, kad viņas mamma grasījās viņu atbraukt apraudzīt uz vairākām nedēļām: "Ar viņu nāksies sarunāties – un tas mani visvairāk biedē," darba situāciju ieskicē psiholoģe.

Saprātīga izeja

Foto: Shutterstock

Protams, katrā situācijā stratēģijai jābūt citai. Dažreiz jau pieauguši bērni patiešām "uzsēžas uz kakla" un burtiski terorizē savu ģimeni, izmantojot vecāku bezpalīdzību vai vainas sajūtu. To pieļaut nedrīkst. Un, ja bērns ir pilngadīgs un dzīvot ar viņu kopā ir neizturami vai pat bīstami, labāk atrast veidu, kā sniegt viņam iespēju padzīvot patstāvīgi – pašam par savu naudu un pašapkalpojot sevi pilnā apmērā.

Tāpat ir jāprot uzstāt uz saprātīgu pienākumu sadali mājās, ja dzīvojat kopā un bērnam jau ir vairāk nekā 10 gadu. "Personīgi es uzskatu, ka nevajag viņam piemaksāt par nomazgātiem traukiem un tīru istabu, nevajag to pārvērst varoņdarbā. Vienkārši ļauj bērnam pierast pie tā, ka palīdzēšana mājas darbos ir viņa ieguldījums ģimenes dzīvē," pamāca psiholoģe.

Bet pats galvenais – esi atvērta emocionālajam kontaktam, nekautrējies izrādīt savas jūtas – gan labās, gan sliktās. Tu taču arī neesi no dzelzs, un nevajag to slēpt. Kad tu centies atrast sev "pareizo uzvedības līniju" – arī tā ir sava veida manipulēšana. Tādēļ vienkārši parādi sevi, kāda esi patiesībā – īstu. Ja gribas raudāt – raudi bērna klātbūtnē, nevis spilvenā. Tā arī bērnam pasaki – tieši un atklāti – ka tev šķiet, ka viņam nepieciešama vien tava nauda vai dāvanas, un, ka tev tas ļoti sāp. Ja vairs neesi gatava izpildīt bērna iegribas – pastāvi uz savu, pat ja tas ir neierasti.

Grūti parunāt? Uzraksti vēstuli un atstāj bērnu vienatnē ar šo informāciju uz pāris dienām, lai viņš to varētu visu aptvert un padomāt.

Pieprasīt, lai viņš tev stāstītu visu par savu dzīvi, ja tu pati to nedari – nav vērts, tas ir bezjēdzīgi. Personisks piemērs, kā zināms, ir pats labākais audzinātājs.

"Atveries" pirmā un paciet vienaldzības, atsvešināšanās, sarkasma vai jebkuras citas reakcijas "sitienu". Ja tu pati mainīsies, arī bērns to noteikti pamanīs. Kā viņš uz to reaģēs, ir cits jautājums. Nav garantijas, ka viņš uzreiz uzplauks kā pēc burvju mājiena. Uzticība atjaunojas ne uzreiz, aizsargbruņas vēl ilgi var būt kopā ar viņu. Bet pamēģini!

Dod tieši tik, cik patiešām uzskati par nepieciešamu un tev tas nesagādā grūtības. Un, ja tev no bērna kaut ko vajag – negaidi, ka viņš pats par to iedomāsies. Pavaicā to tieši un paskaidro savu prasību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!