Cienīt bērnu?
Foto: Publicitātes foto

"Centrs Dardedze" šovasar rīko kampaņu "Iedomājies sevi bērna vietā", akcentējot drošu un cieņpilnu attiecību nozīmi. Cieņa, mūsuprāt, ir viena no fundamentālām vērtībām, kas veido mūs katru kā cilvēku. Ja es tevi cienu, es apliecinu, ka tu, tavas domas un izjūtas ir svarīgas. Mūsu dziļākā pārliecība ir tāda, ka cilvēks ir pelnījis cieņu jau no pašas mazotnes – viņš ir svarīgs, un mums ir jāņem vērā viņa vajadzības, vēlmes un izjūtas, tādējādi radot bērnā drošības izjūtu un veselīgu pašvērtējumu visai tālākai dzīvei. Tomēr gribas jautāt: vai mēs spējam cienīt bērnu?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vispirms mirkli jāpadomā par to, kā mums kā sabiedrībai vispār sokas ar cieņu pret līdzcilvēkiem. No vienas puses, vairums no mums ikdienā, visticamāk, jūtas pietiekami pārliecināti – mēs jūtamies cienīti darbā, mājās. No otras puses – ja paveramies uz debatēm Saeimā, "Twitter" sarunās, datos par izsaukumiem uz ģimenes konfliktiem vai seksuālu aizskārumu izplatību mūsu sabiedrībā, ilūzija par cieņpilnu izturēšanos ātri vien izplēn. Būsim godīgi: ir ierasts redzēt, kā viens pārkāpj otra cilvēka emocionālās vai fiziskās robežas, noniecina un personiskā līmenī kritizē otru pusi, kam nepiekrīt, vienlaikus cenšoties pašapliecināties un audzēt savu autoritāti – ja ne tieši, tad vismaz netieši, virtuves sarunās ar savējiem. Turklāt zīmīgi, ka mēs mēdzam runāt kategorijās "pelnījis vai nav pelnījis" cieņu, kas liek domāt, ka cieņa kā balva pienākas tikai par īpašiem nopelniem, nevis ir pamata sastāvdaļa jebkurās attiecībās.

Ņemot vērā cieņas trūkumu pieaugušo sabiedrībā, nav nekāds brīnums, ka ar bērnu cienīšanu mums sokas vēl grūtāk. Kā intervijā norādīja sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, vēl pirms pāris paaudzēm ģimenēs dzima daudz vairāk bērnu, bet vienlaikus daudzi bērni arī pāragri mira – veselības aprūpe nebija tik augstā līmenī. Vecākiem bija jābūt emocionāli gataviem daļu bērnu zaudēt, pāragri pieķerties mazam bērnam nebija vēlams. Līdz ar to zināmā mērā sabiedrībā joprojām ir saglabājies uzskats, ka bērns tikai daļēji ir cilvēks. Viņš vēl tikai veidojas par cilvēku, tāpēc nepārsteidz arī grūtības sākt cienīt bērnu vēl pirms viņš ir sasniedzis "apzinīgu" vecumu.

Dažkārt vecāki nejūt robežas arī labās lietās – tādās kā bērna mīļošana, apskaušana, bučošana, kutināšana Agnese Sladzevska

Kur mēs redzam dziļi iesakņotas problēmas ar cieņu pret bērniem? Godīgi sakot – visos līmeņos. Valsts iestādes saukļu līmenī saka, ka bērni mūsu valstī ir prioritāte, lai arī vienlaikus neviena konkrēta iestāde nevēlas uzņemties atbildību par bērnu aizsardzības un labbūtības jomu. Problēmas ir arī atsevišķu iestāžu līmenī – ir skolas un pirmsskolas izglītības iestādes, kas drošības labad vēlas uzstādīt iestādē videonovērošanas kameras, kā galveno mērķi izvirzot – pieķert nepaklausīgākos audzēkņus, atrast vainīgos. Nav retums, ka iestāde domā nevis par to, kā pašiem demonstrēt bērniem cieņpilnu attiecību piemēru un stiprināt prasmi būt uzmanīgiem un iejūtīgiem pret apkārtējiem, bet gan uztver bērnus kā apdraudējumu – kā "mežoņus", ko nepieciešams savaldīt. Lieki teikt, ka šādai attieksmei nav nekā kopīga ar cieņu.

Tāpat mēs joprojām redzam problēmas ar cieņu pret bērnu medicīnas sektorā. Protams, arī šai jomā speciālistu attieksme pamazām mainās, tomēr joprojām netrūkst ārstniecības personu, kas nevelta mirkli acu kontaktam, sarunai ar bērnu, izstāstot, kas notiks. Steidzoties un aiztiekot bērna ķermeni bez jebkāda brīdinājuma, mēs radām bērna dzīvē pieredzi, ka es neesmu uzrunāšanas vērts un mans ķermenis nepieder man. Rodas bailes, spriedze un bezspēcības sajūta. Un te nav jautājums par laika trūkumu, runa ir par attieksmi – kontakta veidošanai nereti pietiek ar dažiem teikumiem un iedrošinošu smaidu.

Bērns nav "negatavs cilvēks", kas vēl neko nesaprot. Viņš ir cilvēks jau tagad Agnese Sladzevska

Nevaram nepieminēt arī bērnu ģimenē. Kā norāda psihiatrs Ņikita Bezborodovs, kopumā vecāki šobrīd daudz vairāk zina par drošas piesaistes nozīmi, par bērna fizisko un emocionālo aprūpi, kā arī problēmu gadījumā ir gatavi vest bērnu pie dažādiem speciālistiem.

Tajā pašā laikā darbs pašiem ar sevi iepaliek – stresa vai noguruma situācijās tomēr "nostrādā" mūsu automātiskās reakcijas. Mēs paši varbūt pat nepamanām mazās lietas, kurās pārkāpjam bērna robežas – aizliedzam raudāt, piespiežam izēst tukšu šķīvi, stiprāk sagrābjam, bet tieši šie it kā sīkumi veido bērna attieksmi pret savu ķermeni un kalpos par pamatu tam, vai bērns pieļaus pret sevi vai veiks pret citiem jebkāda veida vardarbību. Dažkārt vecāki nejūt robežas arī labās lietās – tādās kā bērna mīļošana, apskaušana, bučošana, kutināšana, lai arī dažreiz bērnam konkrētajā brīdī negribas tikt apskautam vai kutināšanas ir par daudz. Bērnam ir jāzina, ka arī šādās situācijās viņš var teikt "nē", un mēs par to neatņemsim bērnam savu uzmanību, nedusmosimies, nekaunināsim viņu. Lielākais cieņas pārbaudījums ir domstarpības, taču arī situācijā, kad nevaram izpildīt bērna vēlmi, mēs varam uzklausīt un atzīt viņa izjūtas un domas. Jo konsekventāk demonstrēsim cieņu pret bērna izjūtām un ķermeni, jo labāk bērns iemācīsies ar pašcieņu veidot attiecības ar vienaudžiem un citiem pieaugušajiem.

Cieņa ir viena no fundamentālām vērtībām, kas veido mūs katru kā cilvēku Agnese Sladzevska

Intervija ar organizācijas "Papardes zieds" vadītāju Ivetu Ķelli lika aizdomāties, ka cieņu pret bērnu apliecina arī vecāku atsaucība, atbildot uz dažādiem (jebkādiem!) bērna jautājumiem. Ikvienam bērnam kādā brīdī rodas jautājumi par savu ķermeni, par attiecībām ar citiem cilvēkiem, par redzēto internetā – jautājums, vai mēs apzināmies šo jautājumu nozīmi savstarpējās uzticēšanās veidošanā. Būtu ārkārtīgi vērtīgi, ja pirms meklēšanas "Google", kur var atrast arī daudz nepiemērotas informācijas, bērns uzdotu savu jautājumu mammai vai tētim, tāpēc svarīgi jau no pirmajiem dzīves gadiem atvērti runāties par bērnu interesējošām tēmām un "iemīt taciņu" bērna jautājumiem.

Visbeidzot, nevar noliegt, ka spēju cienīt citus ietekmē arī vecāku cieņa pašiem pret sevi, apzinoties sevi kā vērtību, sargājot savas robežas un esot pārliecinātam par sevi neatkarīgi no citu cilvēku viedokļa. Daļa no mums savā bērnībā nav piedzīvojuši drošas un cieņpilnas attiecības, tāpēc veidot ar saviem bērniem citādas attiecības var būt liels izaicinājums. Dažkārt ieradumi ņem virsroku. Citkārt mēs tik ļoti cenšamies būt citādi nekā mūsu vecāki, ka ļaujam spriedzei sakāpt līdz nekontrolējamam līmenim, un no pāri plūstošām emocijām pirmie cieš bērni. Atkal jautājums par cieņu pret sevi un savu robežu apzināšanos.

Vēlamies uzsvērt: bērns nav "negatavs cilvēks", kas vēl neko nesaprot. Viņš ir cilvēks jau tagad, un mums katram ir jāmācās izturēties pret bērnu ar cieņu. Bērni mācās dzīvi no mums. Viņi katru brīdi mācās no mums veidot attiecības, mācās cieņu – no mūsu piemēra, ne vārdiem. Tāpēc, ja mēs gribam, lai bērni ciena mūs, cienīsim bērnus. Cienīsim viens otru jebkurās attiecībās, jo arī šāda izturēšanās kā tāda laba "infekcija" izplatās tikai tieša kontakta ceļā, no cilvēka uz cilvēku.

Par kampaņu

"Centrs Dardedze" kampaņas "Iedomājies sevi bērna vietā" galvenā mērķauditorija ir piecus līdz 10 gadus vecu bērnu vecāki, kā arī jebkurš cits pieaugušais, kas piedalās bērnu dzīvē. Kampaņas laikā vecāki tiek aicināti aizpildīt testu, lai izvērtētu savas attiecības ar bērnu, noskatīties praktisku vebināru par drošām attiecībām ģimenes ikdienā, kā arī intervijas ar dažādiem ekspertiem.

Tags

Bērni Bērnu audzināšana Centrs Dardedze Ģimene Psihoemocionālā veselība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form