Cik bērniem vēl jāmirst, pirms tiks salāpīti caurumi bērnu aizsardzības sistēmā?
Foto: Shutterstock

Gadu mija izvērtusies traģiska vistiešākajā vārda nozīmē – vēl decembrī izskanēja ziņa par tēva vairākkārt sadurtu trīs gadus vecu bērnu Rīgā, savukārt šonedēļ dzirdam ziņas par nāvējoši traumētu divus gadus vecu puisīti Liepājā. Lai cik sāpīgi būtu to dzirdēt, ir jājautā – cik bērniem vēl ir jānomirst, lai mēs beidzot uzņemtos atbildību un salāpītu bērnu aizsardzības sistēmā esošos caurumus?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Neredzamais vecumposms

Pirmie trīs dzīves gadi ir straujākais bērna attīstības posms, kad bērns ir arī visneaizsargātākais pret ārējiem faktoriem un nelabvēlīgu ietekmi. Ja šajā laikā bērns sastopas ar vardarbību, tai skaitā fizisku, emocionālu, seksuālu vai pamešanu novārtā, bērna attīstība tiek nopietni negatīvi ietekmēta. Bērns ir pilnīgi atkarīgs no saviem aprūpētājiem: viņš nevar nevienam izstāstīt, ko ir piedzīvojis, nevar pasaukt palīgā vai aiziet. Jo ilgāk, intensīvāk un biežāk zīdaiņiem jāiztur satraucošas situācijas, jo lielāka varbūtība, ka kaitējums saglabāsies ilgstoši. Neraugoties uz agrīno vecumu, vardarbības emocionālā pieredze saglabājas bērnā kā neapzinātas, vārdos nenoformulētas atmiņas, ko cilvēka smadzenes izmantos par pamatu visu turpmāko mūžu. Ja vien bērna dzīve nav aprāvusies jau pirmajos dzīves gados…

Kad ģimenē ienāk bērns, vecākiem strauji jāiemācās dažādas prasmes, jāizprot bērna attīstība, fiziskās un emocionālās vajadzības, kā arī jātiek galā ar praktiskajiem ikdienas jautājumiem. Tas nav viegli ne fiziski, ne emocionāli – jo īpaši ņemot vērā, ka vecāks ar zīdainīti lielākoties ir viens pats. Bērns ir trausls. Nedaudz vēlāk, 2-3 gadu vecumā, bērns jau izteiktāk apzinās sevi kā atsevišķu cilvēku – vairāk saka "es", "mans", daudz ko prasa, ļoti emocionāli dusmojas un bēdājas, vienlaikus tiecoties pēc vecāku mierinājuma. Tas, ka bērniņš jau prot runāt un tik ļoti pastāv uz savu, dažkārt vecākos rada neatbilstošas gaidas un iespaidu, ka bērns jau ļoti daudz ko saprot, lai arī tā nebūt vēl nav – smadzenes vēl tikai attīstās, tāpēc cēloņu un seku apzināšanās vēl tālu priekšā, nemaz nerunājot par emociju kontroli vai nomierināšanos. Bērni šai vecumā prasa patiesi lielu izpratni, pacietību, iejūtību, taču ne visi vecāki meklē un apgūst nepieciešamās zināšanas un prasmes (nemaz nerunājot par jauniem vecāku partneriem, kas piedalās bērna dzīvē).

Bāriņtiesām īsti nav skaidru algoritmu, kādai vajadzētu būt darbību secībai augstu risku gadījumā, tāpēc šie lēmumi paliek katra speciālista ziņā Dardedze

Daudzajām rūpēm pāri šobrīd klājas pandēmijas ietekme – no vienas puses radot ģimenēs papildu emocionālu un finansiālu spriedzi, bet no otras puses vēl vairāk apgrūtinot piekļuvi atbalsta pakalpojumiem un speciālistu apmeklējumiem. Daudzas ģimenes dzīvo lielā šaurībā, kur kādam jāmācās, kādam jāstrādā, bet vēl kādam – jāmācās pirmie solīši. Diemžēl spriedzes apstākļos bērna paši tuvākie cilvēki var kļūt vardarbīgi, un tad bērna vienīgā cerība ir citi pieaugušie. Kas ir tie pieaugušie, kuri varētu iesaistīties - laicīgi pamanīt un novērst riskus, ka vecākiem ir grūtības tikt galā ar bērnu (vai pašam ar sevi, savu mentālo veselību, atkarībām)?

Pamanīt un ziņot

Ziņot par vardarbību pret bērnu var jebkurš cilvēks, un šādu pienākumu mums visiem paredz arī Bērnu tiesību aizsardzības likums. Dažādas pazīmes var pamanīt, piemēram, kaimiņi – bērna ilgstošu raudāšanu, kliegšanu un strīdus, tāpat var ievērot arī to, ka bērniņš netiek atbilstoši apkopts un saģērbts. Tūlītēja apdraudējuma gadījumā ir jāvēršas policijā, savukārt ar citām pazīmēm ieteicams vērsties sociālajā dienestā vai bāriņtiesā, ko var veikt arī anonīmi.

Vardarbības pret bērnu pazīmes var pamanīt arī ārsts – pirmais speciālists, kurš redz topošos vecākus grūtniecības laikā, ir līdzās mazuļa dzimšanas brīdī un pēc dzemdībām redz, kā sāk veidoties bērniņa attiecības ar vecākiem. Tāpat Ministru kabineta noteikumi Nr. 555 paredz ģimenes ārsta vizīti mājās neilgi pēc dzemdībām. Savukārt, ja bērniņš pirmajā dzīves gadā uz paredzētajām vizītēm pie ārsta netiek vests, ģimenes ārsta palīgam vai medmāsai viņš būtu jāapmeklē mājās, kur būtu iespējams novērtēt ģimenes apstākļus un attiecības. Varam gan tikai minēt, vai šī brīža saspringtajos apstākļos kāds tam seko līdzi un ģimenes mājās apmeklē. Turklāt jāatgādina, ka šobrīd ārstam ir pienākums vardarbības gadījumā ziņot tikai policijai, nevis sociālajam dienestam, un tas savukārt var vedināt ziņot tikai par smagākiem gadījumiem. Citas, "vieglākas" vecāku grūtību pazīmes var palikt nevienam nepateiktas.

Te mēs nonākam pie dažiem ārkārtīgi svarīgiem jautājumiem, kas var būt bērna dzīvības cenā. Pirmkārt, kādā veidā policijas rosinātais administratīvais process palīdz bērniem, kuri cieš no vardarbības, un kas šai jomā būtu jāmaina? Dardedze

Tāpat vardarbību pret bērnu var pamanīt arī auklītes vai, kad bērns ir sasniedzis atbilstošu vecumu, pirmsskolas izglītības iestādes, kas ir ciešā kontaktā ar bērnu ikdienā. Kā jau esam rakstījuši, dažādu iemeslu dēļ tas ne vienmēr notiek, tomēr, spriežot pēc medijos izskanējušās informācijas, Liepājas gadījumā policijai, bāriņtiesai un sociālajam dienestam ziņojusi ir tieši pirmsskolas izglītības iestāde, kas konstatējusi vardarbību pret citu, piecus gadus vecu bērnu mazā puisīša ģimenē. Kas noticis tālāk: par sociālā dienesta rīcību šobrīd informācijas nav, policija ierosināja administratīvo procesu, savukārt bāriņtiesa "veica pārrunas ar bērna mammu un pārliecinājās, ka bērnam, par kuru konkrētajā situācijā ir runa, ir nodrošināts rehabilitācijas pakalpojums".

Paļaujas, ka nenositīs


Te mēs nonākam pie dažiem ārkārtīgi svarīgiem jautājumiem, kas var būt bērna dzīvības cenā. Pirmkārt, kādā veidā policijas rosinātais administratīvais process palīdz bērniem, kuri cieš no vardarbības, un kas šai jomā būtu jāmaina? Kāpēc bāriņtiesa domā tikai par cietušo pusi un rehabilitāciju, bet nerīkojas attiecībā uz turpmākās vardarbības apturēšanu no pāridarītāja puses? Pēdējā laikā attiecībā uz vardarbību pret partneri daudz runājam par iespēju noteikt pagaidu aizsardzību. Taču arī bērni nav izņēmums – arī viņiem ir šādas tiesības būt pasargātiem, turklāt Bāriņtiesu likuma 19.1 pants paredz bāriņtiesas kompetenci bērna interesēs iesniegt tiesai pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību arī tad, ja bērna vecāks vai aizbildnis objektīvu iemeslu dēļ nav iesniedzis bērna interesēs tiesai šo pieteikumu. Tāpat pagājušā gadā stājās spēkā tiesību normas, kas vardarbības veicējam nosaka pienākumu apgūt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai, lai novērstu vai mazinātu turpmākus vardarbības riskus.

Institūciju iespējamās kļūdas nekādā ziņā nav iemesls neziņot – gluži pretēji, jāziņo daudz aktīvāk, lai mēs visi beidzot tiktu vaļā no šīs "biezās ādas" un nolaistu zemāk to augsto latiņu, ko saucam par nedrošu situāciju un vardarbību Dardedze

Cits lielais jautājums: kāpēc bāriņtiesa pievērš uzmanību tikai vienam cietušajam bērnam, ja ģimenē aug vēl citi bērni, kas arī ir apdraudēti? Spriežot pēc mūsu sadarbības pieredzes ar bāriņtiesām starpinstitucionālajās sanāksmēs, pēdējos gados speciālistos vairāk jūtama vēlme paļauties uz to, ka ģimene pati tiks galā, un šāda paļāvība dažkārt traucē saskatīt potenciālos riskus. Turklāt ne vienmēr bērns uzreiz ir jāizņem no ģimenes – pastāv arī iespējas pieprasīt informāciju no citām institūcijām, apmeklēt ģimeni biežāk vai piesaistīt ģimenes asistentu, kurš satiek ģimeni ikdienā un var vienlaikus gan atbalstīt ģimeni un stiprināt trūkstošās prasmes, gan arī novērot.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ir izstrādājusi bāriņtiesām rokasgrāmatu četros sējumos, bet vai ir skaidrs, kā tieši kuru risku gadījumā rīkoties? Bērnu tiesību aizsardzības jomas speciālistiem pirms kāda laika ir izstrādāta risku novērtēšanas anketa, taču tās saturs būtu pārskatāms un pilnveidojams. Bāriņtiesām īsti nav skaidru algoritmu, kādai vajadzētu būt darbību secībai augstu risku gadījumā, tāpēc šie lēmumi paliek katra speciālista ziņā. Tā ir patiesi liela atbildība, jo dažkārt jālemj par bērna šķiršanu no ģimenes, un, godīgi sakot, speciālisti baidās, ka viņu lēmumi tiks pārsūdzēti, atzīti par nepamatotiem un tiks apšaubīta viņu profesionalitāte. Ir arī tādi gadījumi, kad bāriņtiesa ir aktīvi un bērna labākajām interesēm atbilstoši rīkojusies, bet cita bērnu tiesību aizsardzības institūcija tās lēmumus pārsūdz, tāpēc vienotas izpratnes un skaidru algoritmu trūkums ir nopietna problēma, kas inspekcijai būtu jārisina. Jāatzīst, ka šobrīd pandēmijas apstākļos, kad daudzās ģimenēs valda augsta spriedze, institūcijām labāk pārreaģēt nekā reaģēt par maz. Jo kādā brīdī jau ir par vēlu.

Iespējams, sabiedrībai šobrīd ir šaubas par to, vai ziņot institūcijām, jo nav pārliecības par to, ka tas palīdzēs. Taču institūciju iespējamās kļūdas nekādā ziņā nav iemesls neziņot – gluži pretēji, jāziņo daudz aktīvāk, lai mēs visi beidzot tiktu vaļā no šīs "biezās ādas" un nolaistu zemāk to augsto latiņu, ko saucam par nedrošu situāciju un vardarbību. Kā mēs mācām pirmsskolas vecuma bērniem: ja kāds nodarījis pāri, stāsti uzticamam pieaugušajam. Ja tevī neklausās, stāsti citam. Stāsti tikmēr, kamēr tevi sadzird!

Tags

Attiecības ģimenē Bāriņtiesa Centrs "Dardedze" Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija Valsts policija
0
Vardarbība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form