Jēkabsone atklāj, ka interese par ciltskoku pētīšanu šobrīd ir liela. Un, ja kādreiz arhīvs pēc pieprasījuma šādu pakalpojumu sniedza, šobrīd lielā pieprasījuma un darbietilpīgā procesa dēļ šos iesniegumus vairs nepieņem. "Principā ir jāizskata ļoti liels apjoms dokumentu, un tā nav viena vai divas dienas. Brīžiem tu kaut ko nevari atrast, tu esi nosēdējis varbūt vienu, divas dienas, skatot visu laiku cauri dokumentus, un neesi atradis neko."
Tāpēc šis darbs tagad jāveic pašam. Jēkabsone dzimtas pētīšanu iesaka sākt ar vecāku aptaujāšanu. Jāmēģina noskaidrot vecāku un vecvecāku dzimšanas vietas un vecumu. "Tev pašam sākumā ir jāmeklē. Iespējams, ne arhīvā, bet [šādu informāciju] prasot dzimtsarakstu nodaļā. Ir dažādas izziņas, ko var prasīt tikai pats cilvēks kā radinieks. Tās, piemēram, varētu būt miršanas apliecības. Noskaidrojot, ka cilvēks ir miris, tur parādās ziņas arī par viņa dzimšanas datiem, par vecāku vārdiem," skaidro Jēkabsone.
Latvijas Nacionālajā arhīvā tiek glabāti dažādi līdz pat mūsdienām izdoti dokumenti. Savukārt LVVA tikai tie, kas tapuši līdz 1944. gadam. Tostarp – līdz pat 1919. gadam izdotās baznīcu grāmatas. Baznīcu grāmatas var apskatīt arī internetā – vēstures arhīva mājaslapā "Raduraksti". Tur digitalizētā veidā pagaidām pieejamas līdz 1909. gadam publicētās baznīcu grāmatas, taču šis elektroniskais arhīvs tiek aizvien papildināts.
Tas, cik senus dokumentus arhīvā iespējams atrast, ļoti atkarīgs no vietas Latvijā, no kuras nākuši cilvēka senči un cik labi tur saglabājušies dažādi dokumenti. "Vispriecīgākie var būt tie, kuriem senči nāk no Vidzemes puses. Tur ir saglabājušās ļoti labas [dvēseļu] revīzijas jeb cilvēku uzskaite," stāsta eksperte. No Vidzemes nāk arī senākā arhīvā pieejamā revīzija. Tā datēta ar 1782. gadu. Skopāks dokumentu krājums nāk no Kurzemes, savukārt vismazāk tās saglabājušās Latgalē.
Pētot dažādus senus dokumentus, cilvēki var saskarties ar nesaprotamu rokrakstu. Laima Jēkabsone stāsta, ka arhīva lasītavas darbinieki šādā gadījumā cenšas palīdzēt, taču ne vienmēr varēs spēt ar šo uzdevumu tikt galā. "Katrā ziņā lasītavā šobrīd ir iespēja fotografēt. Tu vari šo dokumentu pārfotografēt un pēc tam atrast kādu zinošu rokrakstu lasītāju ārpus arhīva, kuram [šo dokumentu] parādīt," norāda arhīva pārstāve.
Dokumentu pētīšana notiek arhīva lasītavā. Darbam tajā var pieteikties jebkurš interesents. "Lasītava strādā pēc iepriekšēja pieraksta. Tālāk jau lasītavas darbinieks noskaidros, kādas ir jūsu vēlmes, un, ja tā ir dzimtas izpēte, tad viņš norādīs uz tiem fondiem, kurus jums būtu vērts skatīties, un ar tiem iepazīstinās," skaidro Jēkabsone.
Eksperte arī iesaka ciltskokus pētīt rūpīgi – jo īpaši uzmanību pievēršot cilvēkiem ar līdzīgiem uzvārdiem, jo tie ne vienmēr izrādās radi.
Jēkabsone atklāj kādu stāstu, kas saistīts ar trimdas latviešiem – konkrētajam cilvēkam vecāki stāstījuši dažādus stāstus, tostarp par radiem no 20. gadsimta pirmās puses, ar kuriem ir vienāds uzvārds. Eksperte stāsta, ka šis cilvēks visu dzīvi vadījis ar pārliecību, ka esot radinieks šiem cilvēkiem. Protams, vecāku stāstīto papildinājuši arī citi aspekti, bet diemžēl tās izrādījušās tikai sakritības.
"Deviņdesmitajos gados, kad bija iespēja biežāk viesoties Latvijā, viņš bija arī uzmeklējis tos pēcnācējus, un viņi bija sadraudzējušies un jau svinējuši Jāņus kopā. Tad cilvēks veica pasūtījumu pie mums, jo gribēja izpētīt tieši šo savas dzimtas zaru, ar ko viņš draudzējās. Visu to pētot, secinājām, ka viņi pilnīgi noteikti nav radinieki. Viņus saista tikai vienāds uzvārds, bet viņi pat nav kaut kāds atzars. Viņi izrādījās pilnīgi divas dažādas atsevišķas dzimtas, kurām ir tikai vienāds uzvārds," stāsta Jēkabsone.
Kā pētīt rokrakstus, kā atstāt dzimtas fotogrāfijas nākamajām paaudzēm, ko slēpj "dzimtas salidojumi" un kā veikt DNS, lai uzzinātu savu izcelsmi un tautību, lūko šeit – portāla "Delfi" veidotajā rakstu ciklā "Dzimtas DNS".
