"Labdien! Rakstu šo ziņu ar smagu sirdi un domām par to, kā šo traģisko vēsti pavēstīt plašākai sabiedrībai, lai, nedod Dievs, kas līdzīgs neatkārtojas vēl kādā mūsu Latvijas ģimenē," tā "Delfi" vēstulē uzrunā Rihards Puriņš, kura brālis Gundars Zarāns tikko zaudējis sievu, kas mirusi plaušu bojājumu dēļ, slimojot ar Covid-19. Ģimenē aug septiņi nepilngadīgi bērni. Uzklausām brāļa un dzīvesbiedra stāstu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Rihards turpina: "2021. gada 1. decembrī Tuberkulozes un plaušu slimību centrā Sauriešos 37 gadu vecumā cīņu ar Covid-19 zaudēja septiņu bērnu mamma Linda Šillere.

Linda aizgāja, atstājot vīru Gundaru ar dēliem Ulvi (16), Kristianu (11), Ginteru (10) un Alekseju (4), kā arī meitiņām Diānu (7), Keitiju (3 gadiņi), savukārt vismazākajai, Evijai, tikko palika gadiņš. Dzīve ir netaisnīga, bet diemžēl kovids nešķiro.

Linda ar Gundaru dzīvoja godīgu dzīvi, audzināja bērnus, viņiem nebija kaitīgu ieradumu, viņi kala nākotnes plānus, kā svinēs Ziemassvētkus un cik laimīgi būs vecumdienās ar tik kuplu ģimeni. Kā jau liela latviešu ģimene, viņi iegādājās savu sapņu mājiņu, kurā Gundars savām rokām veica visus remontdarbus, savukārt Linda bija mājsaimniece, kura audzināja bērniņus.

Diemžēl nelaime sākās jau tad, kad Linda pārstāja ticēt vakcīnām. Jā, Linda nebija vakcinēta un arī negrasījās to darīt, jo, līdzīgi kā liela daļa sabiedrības, neuzticējās vakcīnas efektivitātei. Slimību uz mājām atnesa kāds no bērniem no skolas. Slimoja visa ģimene, arī Gundaram bija ļoti slikti, bērniem mazliet vieglāk, savukārt Lindas organisms nespēja pretoties šai slimībai, un nācās saukt ātro palīdzību. Slimnīcā Linda pavadīja sešas nedēļas, no kurām pēdējās jau bija pieslēgta pie mākslīgās elpināšanas sistēmas, un vēlāk ar simtprocentīgu plaušu bojājumu viņas organisms pārstāja pretoties. Viņas palātā visapkārt karājās bērnu nodotie zīmējumi ar uzrakstiem "Mammu, gaidām tevi mājās", bet arī tie nedeva Lindai pietiekami daudz spēka, lai cīnītos pret šo slimību.

Tagad viņu mājās ir klusums, bērni vairs nespēlējas, kā arī nav dzirdamas skaņas no virtuves, kad mamma gatavoja ēdienu.

Gundars ir palicis viens ar zīdaini rokās, septiņiem bērniem azotē pret pasauli. Nav arī radinieku, kas spētu palīdzēt. Pagaidām nav arī domu, kā dzīvot tālāk – vienam auklēt, skolot bērnus, kā arī strādāt.

Ir tikai viena doma – kā pārdzīvot to dienu, kad ar bērniem būs jāapglabā sava sieva.

Kad Lindu atveda uz slimnīcu, viņas palātā blakus gultā gulēja kāda Lindas vecuma sieviete, kura bija vakcinēta un kura pēc nedēļas jau bija mājās.

Jāsaka paldies arī 6. nodaļas un reanimācijas nodaļas ārstiem, kuri līdz pēdējam cīnījās par Lindas
dzīvību, kā arī līdzpārdzīvoja kopā ar ģimeni," tā mums rakstīja Gundara brālis Rihards.

"Delfi" sazinājās ar viņu, un Rihards turpināja stāstījumu: "Kad ģimene slimoja, vedu viņiem pēc saraksta visu vajadzīgo, zāles. Visi bija "ieslēgti" mājās, slimoja, Lindai bija vistrakāk. Viņi ir strādīga ģimene – Linda no agra rīta līdz vakaram rūpējās par bērniem, lai izskolotu, pabarotu un nomazgātu. Brālis rūpējās, lai mājas solis būtu atvieglots, piemēram, nopirka trauku mazgājamo mašīnu. Viņš vienmēr daudz strādāja, arī brīvdienās, lai apgādātu ģimeni, tagad nezina, no kura gala "pieiet klāt mikserim vai veļas mašīnai". Mājas darbus veica Linda.

Viņš vadāja bērnus no un uz skolu un bērnudārzu, citreiz Linda. Cik pie viņiem biju ciemos, vienmēr tur bija draudzīgi. Visi iesaistījās darbos, piemēram, nesa briketes, tīrīja ārā sniegu," tā brālis raksturo ģimeni.

"Delfi" sazinājās arī ar Lindas dzīvesbiedru Gundaru Zarānu sērās: "Šobrīd situācija ir smaga – bērniem vairs nav mātes... Viņa bija gādīga, rūpējās ļoti par mums visiem. Bērni vienmēr bija apģērbti, pabaroti, viņa skrēja ar viņiem uz skolu, pie ārstiem ar mazo ratiņos... darīja visas labākās lietas, ko māte var sniegt saviem bērniem," novērtē Gundars.

Ne viņam, ne Lindai slimība nav noritējusi viegli, tomēr Gundaram izdevies ārstēties tikai mājās.

Linda slimojusi pusotru mēnesi. Smagajai gaitai pasliktinoties, viņa nogādāta "Gaiļezerā", kur analīzes liecinājušas, ka ir attīstījusies pneimonija Covid-19 dēļ. Viņu ievietoja pie kovida pacientiem. Vēlāk viņa pārvesta uz Tuberkulozes un plaušu slimību centru. "Sākumā arī sazvanījāmies, bet aparāti skanēja tik skaļi, ka neko nevarēja dzirdēt. Tādēļ sarakstījāmies. Viņa rakstīja, ka pēc zālēm sākušās lēkmes. Pēc divām trim nedēļām man pienāca īsziņa – "Gundar, glāb mani, pārved mani no šīs slimnīcas". Sāku zvanīt ārstiem, lūdzu, lai viņu pārvestu uz "Gaiļezeru" vai Stradiņa slimnīcu, bet jau pēc desmit minūtēm man zvanīja, ka šobrīd Linda ir ievesta mākslīgajā komā.

Kad ārsti prognozēja, ka Linda acīmredzot neizdzīvos, mani ielaida pie viņas. Viņa bija stipra, vēl pusotru nedēļu izturēja..." tā Gundars atceras, kā nosacīti varējis atvadīties.

Taujāts, ko vēlētos pavēstīt sabiedrībai, viņš saka: "Nenokļūt Tuberkulozes slimnīcā nekad. Sižetos par kovida palātām visi ir baltos halātos un gaišās telpās, bet tur ir četras sienas, vāja lampiņa griestos, vienā telpā ar aizslietnīšiem guļ trīs cilvēciņi..."

Linda nebija vakcinējusies pret Covid-19, un gan pēc viņas, gan Gundara aktivitātēm sociālajā tīklā "Facebook" var redzēt, ka abi dalījušies ar ierakstiem, kas apšauba vakcīnu drošību, par to, ka tās tiek uzspiestas... Gundars skaidro viņa un sievas nostāju par vakcinēšanos: "Mēs nebijām pret vakcīnu, mēs tikai gaidījām no valdības – kad notiek šāda situācija (ir iespējamas blakusparādības vai cilvēks mirst – aut.), lai valdība dod vismaz 30 dienas gadījumam, ja kaut kas notiek ar mani vai sievu, ja vakcinētos, – lai tiek sniegts atbalsts cilvēkiem. Ja Linda būtu mirusi no vakcīnas, rezultāts būtu tāds pats. Vai otrādi – ja es būtu nomiris vai mana sirds no komplikācijām neizturētu, kas viņai palīdzētu? Mēs tikai gaidījām kaut kādu atbalstu no valsts puses," skaidro Gundars.

Ģimene nav bijusi Covid-19 noliedzēja un dzīvojusi nostāk – Rīgā viņiem ir privātmāja, pārtika sūtīta uz mājām. "Faktiski sēdējām mājās. Iespējams, kāds bērns no skolas vai sabiedriskā transporta vīrusu atveda. Tikpat labi – varbūt to dabūju benzīntankā, variantu ir daudz," min Gundars, piebilstot, ka ar bērniem viss ir izrunāts, lai neviens nesāktu sevi vainot.

Zināms, ka lielāks risks smagāk slimot ir cilvēkiem ar hroniskām slimībām vai cilvēkiem ar kādiem riska faktoriem, tādēļ jautāju, vai tādi bija, dzīvesbiedrs saka: "Šodien saņēmu sekcijas rezultātus, tajā apstiprināta abpusēja plaušu pneimonija. Vienīgais, ko ārsti minēja, ka riska faktors bijis liekais svars. Tas gan ir daudzām sievietēm pirmajā zīdaiņa dzīves gadā..."

Tētis atklāj, ka mazākie – četrgadnieks un trīsgadnieks – vēl gaida mammu mājās, saka – mamma slimnīcā, vēl būs. "Viengadniece, protams, vēl nesaprot neko. Vecākie ir noskumuši, bēdīgi...," teic Gundars, kurš šobrīd ir dziļā neziņā: "Nezinu, kas būs rīt, ko darīšu, ja būs finanšu problēmas... varbūt to nebūs. Nezinu, cik izmaksās bēres un kas notiks tālāk. Kā ies ar bērniem... Kad bija Linda, zināju – viņa "ņemas" ar bērniem, es varēju nodarboties ar savām ikdienas lietām." Gundars šobrīd ir nodarbināts ar bēru rīkošanu un par vēršanos sociālajā dienestā nav domājis. Tiesa, viņš apšauba iespējas tur gūt atbalstu, vismaz savulaik īrēt dzīvokli tur neesot palīdzējuši.

Šobrīd ar bērniem palīdzot vecāsmātes, tomēr Gundars nevar strādāt. "Tiklīdz man beidzās pašizolācija, varēja braukt palīgā."

Taujāts, vai viņa ģimenei nepieciešams sabiedrības atbalsts, daudzbērnu tētis piekrīt, ka "sabiedrības atbalsts vienmēr ir vajadzīgs". Kāds precīzi, šobrīd vēl sērojošais dzīvesdraugs un tēvs nevar pateikt, situācija vēl ir ļoti neskaidra. Drīzāk – finansiāls, jo, piemēram, drēbju bērniem pietiek.

Tikmēr brālis Rihards savā sociālajā tīklā ir publicējis ierakstu, kurā var redzēt Gundara kontaktus, un tie, kas vēlas sniegt kādu atbalstu, to var darīt.

"Delfi" izsaka līdzjūtību Lindas ģimenei.

Pārved retos gadījumos

Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) preses sekretāre Ilga Namniece atgādina, ka nedrīkst komentēt konkrētu situāciju un pacientu. Viņa raksturo vispārīgi, kā notiek pacientu novirzīšana uz kādu no RAKUS stacionāriem: "Ja pacients ir atvests uz mūsu slimnīcu, iestājas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā, pēc papildu izmeklējumu veikšanas viņu stacionē kādā no pieciem Austrumu slimnīcas stacionāriem (visos ir Covid-19 ārstēšanas nodaļas).

Covid-19 pacientu pārvešana var notikt tikai medicīnisku kritēriju dēļ, piemēram, ja nepieciešamas cita veida medicīniskās iekārtas. Turklāt var būt situācijas, kad cilvēku nemaz nedrīkst pārvest – viņa stāvoklis ir par smagu."

Augstāki smagas slimības gaitas riski. Ne tikai hroniski slimajiem

Jautājām Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (PKUS), kam Covid-19 gadījumā ir augstāki smagas slimības gaitas riski. "Ārstu novērojumi un pētījumi apstiprina, ka smagāka gaita var būt ne tikai hronisku slimību gadījumā, bet arī tad, ja ir grūtniecība vai liekais svars.

No slimībām riska faktori ir hroniskas blakusslimības, īpaši, ja tās nav savlaicīgi ārstētas, – arteriālā hipertensija, hroniska nieru slimība, izteikta ateroskleroze (slimniekam, piemēram, bijuši insulti, infarkti), hroniskas aknu slimības u. c. Vēl ļoti būtiska grupa ir pacienti ar novājinātu imunitāti – onkoloģiskie pacienti (īpaši, saņemot ķīmijterapiju), pacienti ar autoimūnām slimībām (kad imunitāte uzbrūk pašu organismam, piemēram, vaksulīts, reimatoīdais artrīts, sarkanā vilkēde) – galvenokārt tādēļ, ka saņem zāles, kuras nomāc imunitāti; tāpat pacienti pēc orgānu transplantācijas (visvairāk tādu ir ar transplantētu nieri, arī saņem visu laiku imunitāti nomācošas zāles)," skaidro PKUS ārsts internists, rezidents nefroloģijā Kārlis Rācenis.

  • "Delfi" ir rakstījis par vakcinācijas un Covid-19 riskiem un to samēriem. Šeit var lasīt jaunākos pētījumus par vakcīnu pret Covid-19 drošību.
  • Šeit var skatīties video diskusiju par vakcinācijas blaknēm.
  • "Delfi" rakstīja par to, ka juridiski nostiprināta iespēja saņemt kompensācijas par blaknēm no vakcinācijas.

Kāds ir risku samērs starp nevakcinēšanos un iespējamām vakcīnas blaknēm? PSKUS sabiedrisko attiecību speciāliste Janita Veinberga teic, ka šo jautājumu ir grūti komentēt: "Emocionāli grūti. Stradiņa slimnīcas kolektīvs ir nedaudz virs 3000 cilvēku. Visi esam vakcinēti, un nevienam nav bijušas vakcīnas izraisītas blaknes. Jā, ir bijušas dažādas sagaidāmās organisma reakcijas – temperatūra, drudzis, sāpoša roka, slikta pašsajūta. Tomēr mēs visi kopā varam apliecināt – vakcinēties ir vērts un, jā, ir vērts pieciest minētās sīkās nepatikšanas, lai, pat ja inficēsimies, pārslimotu viegli.

Varam apliecināt, ka absolūti lielākais vairākums mūsu slimnīcā pabijušo Covid-19 pacientu ar smagu slimības gaitu nav bijis vakcinēts. Un, jā, viņu vidū arī cilvēki, kuri uzskatīja, ka vakcinācija viņiem nav nepieciešama, jo viņi piekopj salīdzinoši savrupu dzīvesveidu, neapmeklē publiskus pasākumus. Tomēr realitāte ir skarba – vīruss var uzglūnēt kā vietējā veikalā, tā pārnesties kā no tuvinieka, kurš atnācis ciemos, tā no kaimiņa, ar kuru padzerta tēja. Mūsu pieredzē ir arī skarbs gadījums, kad paciente apliecināja – lai arī viņas ģimenes locekle jau bija mirusi ar Covid-19, pati nav vakcinējusies, jo ļoti baidījusies no tā, ka nomirs no vakcīnas izraisītām blaknēm. Diemžēl šī sieviete nomira no Covid-19," atceras Janita Veinberga.

Vaicāju, kā cilvēki, kas dažādu apsvērumu dēļ izvēlējušies nevakcinēties, reaģē, nonākot ar Covid-19 slimnīcā. Vai tiešām, kā ir lasīts, prasa vakcīnu jau saslimuši? Speciāliste atbild: "Protams, ir dažādas cilvēku reakcijas. Asi reaģē kā pacienti, tā tuvinieki. Neticība diagnozei (jūs to izdomājat, lai palielinātu statistiku, jūs aplaidāt ar kovidu, lai saņemtu piemaksas, u. tml.), bailes no sagaidāmā – pieredzētas ļoti dažādas reakcijas. Diemžēl šādi noliedzoši pacienti un viņu tuvinieki nekā nepalīdz ārstēšanā, kur ļoti būtiska ir paša pacienta līdzestība – sapratne par nepieciešamo ārstēšanu un veiktajām manipulācijām. Jā, ir gadījumi, kad pacients prasa nekavējošu vakcināciju, būtībā tā ir ķeršanās pie salmiņa, jo izmisums ir liels. Un tas ir ļoti cilvēcīgi un saprotami – iemesli, kādēļ vakcinācija nav veikta, ir visdažādākie – nepaspēju, gribēju nogaidīt, jo varbūt paies garām tā bēda, vēlējos paskatīties, kas notiek ar vakcinētajiem. Diemžēl šāda vilcināšanās var būt letāla."

Ir ļoti daudz informācijas par Covid-19, tā ir pretrunīga. Kā izvērtēt avotus – rakstiskos un cilvēciskos –, lai pieņemtu savu individuālo lēmumu attiecībā pret vakcinēšanos?

"Esam bezgalīgi skaidrojuši un skaidrojam joprojām – nemeklējiet atbildes uz saviem jautājumiem internetā! Neklausieties tukšās pļāpās no draugu, kaimiņu un pat radinieku puses. Ne viņi būs tie, kas centīsies jūs glābt, ja saslimsiet smagi. Ārkārtīgi būtisks šajā momentā ir dialogs ar savu ģimenes ārstu, ārstējošo speciālistu. Un informācijas skaidrība – ja kaut kas tiek skaidrots un pasniegts sarežģītā medicīniskā valodā, kuru cilvēks nesaprot, nekautrējieties pārjautāt. No mūsu slimnīcas puses vien pilnīgi visi mūsu ārsti, sabiedrībā labi pazīstami un cienīti, iemīļoti speciālisti, ir apliecinājuši – vakcinācija ir nepieciešama. Tad reizēm nav skaidrs – ko vēl cilvēks meklē, kādas garantijas un apliecinājumus? Ja ārsta rokās esam gatavi ielikt savu sirdi, smadzenes, visus dzīvībai svarīgos orgānus, tad kādēļ brīdī, kad šie paši ārsti lūdz – vakcinējieties, lai nenonāktu slimnīcā –, vēl tiek meklēti kādi papildu informatori, kuriem lielākajā daļā gadījumu nav nekādas saistības ar medicīnu? Ja, piemēram, padomu nevakcinēties sniedz stomatologa palīgs (reāls piemērs), vai viņam jautāsiet palīdzību arī, ja būs nepieciešama sirds operācija?

Taču nereti katalizators ir vienkārša, cilvēcīga saruna un apliecinājums – speciālistiem var un vajag uzticēties! Un droši var jautāt padomu vairākiem," noslēdz Janita Veinberga.

Tev jau ir aktīvs abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
Lai turpinātu lasīt rakstu, iegādājies abonementu. Ja jau esi abonents,
Kāpēc abonēt?

Tags

Dezinformācija Covid-19 ēnā Koronavīruss Covid-19 Vakcinācija pret Covid-19 Austrumu klīniskā universitātes slimnīca Lasāmgabali Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.