Anete ir daudzbērnu mamma, kura piedzīvojusi šķiršanos un patlaban ir laulāta ar šķirtu vīrieti, kuram ir bērns no pirmajām attiecībām. Inese izlasīja "Cālis" veidoto rakstu par Andri un nolēma dalīties savā pieredzē. Sieviete uzsver, ka aizgādībai par bērniem ir jābūt dalītai, respektējot abu vecāku tiesības, un šķiršanās procesā neesot iespējams "turēties" tikai pie likuma burta.
Lūk, Anetes (vārds mainīts sensitīvu datu dēļ – red.) vēstule ar savu viedokli!
"Izlasot portāla "Cālis" publikāciju par tēvu iespējām bērnu audzināšanā, vēlos paturpināt to no mazliet cita skatpunkta.
Man no pirmajām attiecībām ir divi bērni, kuri ir piedzīvojuši šķiršanos, kas katram bērnam ir ļoti sāpīga. Arī man šķiršanās procesā ir gājis visādi, bet gala rezultātā uzturam pieklājīgas attiecības un korekti vienojamies par kopīgo bērnu audzināšanu un uzturēšanu. Tas nav iespējams, turoties tikai pie "likuma burta". Jābūt ir sapratnei un iejūtībai vienam pret otru.
Mēs dzīvojam valstī, kur vienkāršs darba rūķis bieži vien saņem minimālo algu t.i. 430 eiro, no kā tiek vēl novilkti nodokļi. Tad nu, lūk, vienkāršs aprēķins – divu bērnu uzturlīdzekļi ir 258 eiro mēnesī, kā arī vecāks, kurš maksā alimentus, vēlas satikt savus bērnus, kas paredz arī noteiktus finansiālus līdzekļus (ēdināšana, kāda dāvana). No visa iepriekš rakstītā izriet, ka cilvēkam, kurš paliek alimentu maksātāju lomā, nemaz nav iespējams satikt savu bērnu, jo viņam pēc alimentu samaksāšanas paliek aptuveni 170 eiro. Jāpiemin, ka arī šim cilvēkam ir jāeksistē (jāēd, kaut kur jādzīvo un jāvelk arī kādas drēbes). Manuprāt, tā pat nav eksistēšana, bet gan genocīds pret mūsu pašu Latvijas iedzīvotājiem.
Viss iepriekš rakstītais ir reāla mana situācija ar manu pirmo divu bērnu tēvu. Ja es būtu pieturējusies pie "likuma burta" un pieprasījusi 100 procentīgi izpildīt visu likumā noteikto uzturlīdzekļu izmaksu, tad maniem bērniem nebūtu iespēja satikt savu tēvu, jo viņam vienkārši nebūtu dzīvesvietas, kur atvest savus bērnus, un nebūtu arī par ko pabarot viņus kopējā laika pavadīšanas brīdī. Bija periodi, kad tēvs nevarēja tikies ar bērniem, tad viņš maksāja man uzturlīdzekļus, bet par periodiem, ko bērni atradās pie tēva, uzturs tika nodrošināts no manas puses vai arī netika ņemti uzturlīdzekļi.
Latvijā dalītā aizgādība nav noteikta ar likuma normām, par to var vienoties tikai vecāki labprātīgi un diemžēl parasti šķiršanās aizvainojumi to liedz izdarīt.
Tas ir otrs stāsts, kas ir mana laulātā vīra pirmo attiecību rezultātā. Viņi diemžēl nav varējuši nonākt pie kopēja, bērnam labvēlīga risinājuma.
Bērns no pirmajām laulībām uzturējās 50 procentus laika pie tēva un 50 procentus pie mātes. Arī mūsu ģimene nav miljonāri, bet mums pietiek pieticīgu ikdienas vajadzību apmierināšanai. Kad vīrs savai pirmo attiecību sievietei piedāvāja vienoties par dalīto aizgādību, tad viņa bija kategoriski pret, kaut gan bērns tāpat jau pusi no sava laika pavadīja pie mums. Realitātē bija tā, ka uzturlīdzekļus maksāja mans vīrs bērna mātei, bet uzturēt bērnu tajā laikā, kad bērns bija pie mums, nācās viņam vēl papildus. Jāsaka, ka šajā situācijā ir cietēji visi trīs mani bērni. Un vēl ir jādzird, ka – lai es ģērbjot savus bērnus "humpalu" bodēs, viņa jau savu bērnu vedīšot uz Rīgas veikaliem. Un to redz arī mani bērni.
Jāatzīmē, ka mums ar vīru ir kopīgs bērns, kuram tagad ir četri gadi. Un mēs, lai uzturētu savus bērnus, nevaram atļauties pirkt jaunas drēbes, pamatā tās ir lietotas. Dzīvojam pieticīgi, bet savus bērnus skolojam un kārtīgi audzinām.
Visa iepriekš rakstītā mērķis ir, lai likumdevēji ieklausās cilvēkos un operē ar reāliem cipariem, nevis tikai bļauj, ka uzturlīdzekļu nemaksātāji ir ļauni, bet analizē katru gadījumu atsevišķi un tad "norok" cilvēku.
Sievietes, – būsim atvērtas un liksim pie malas aizvainojums, un rīkosimies mūsu bērnu interesēs. Mūsu bērniem ir vajadzīgi abi vecāki, lai kādi viņi būtu! "
