Šogad Mātes dienu svinam 14. maijā. Jā, mammas ir dažādas un tomēr vienādas. Vienādas tādēļ, ka viņas vieno milzu mīlestība pret saviem bērniem, milzu spēks un enerģija negulēt naktis, mīļot savus bērnus, kad viņi raud, kad viņiem sāp un kad vienkārši grib no mammas saņemt dienas devu ar bučām.
Mammu stāstu ir daudz, un cik vēl ir neizstāstīti! Bet gan pagūsim celt godā vēl citas mammas, un Mātes dienā piedāvājam stāstu sēriju par viņām – trīnīšu mammu, daudzbērnu mammu, kura audzina arī adoptētu bērnu, par to, cik ļoti sāp, kad bērns ir zaudēts, par mammām, kuras audzina slimus bērnus.
Būt mammai ir viegli un grūti. Viegli, - jo tieši šo ceļu sieviete ir izvēlējusies, lai uz mūžu dāvātu savu mīlestību savam bērnam, grūti, - jo bērnu audzināšana prasa daudz enerģijas, gudrības, nesavtības un citu lietu, lai no mazā cilvēciņa izaugtu labs cilvēks.
Godinot visas mammas, sirsnīgi sveicam Mātes dienā!
Izskatās, ka man attīstās vēl citas maņas. Trīnīšu mammas Simonas stāsts
"Es laikam tūliņ nomiršu, nāc paskaties, vai tu redzi to pašu ko es?" tā Simonai Šponai sacīja ginekoloģe, kad tika veikta pirmā ultrasonogrāfiskā izmeklēšana. Trīs! Pārsteigta bija gan ārste, gan Simona, kura šajā reizē vizītē bija ieradusies bez vīra. Simonas bērniņi piedzima šā gada 18. janvārī Rīgas Dzemdību namā, šogad pirmie un pagaidām, cik zināms, – vienīgie šā gada trīnīši. Ko nozīmē auklēt trīņus, cik daudz spēka tas prasa no vecākiem, par to stāsta Simona, 34 gadus veca rīdziniece.
Šķīstības solījums, bērna zaudējums un Dieva mīlestība – daudzbērnu mammas Evelīnas neparastais stāsts
Evelīna Sproģe – meita, māte un sieva, tā viņa pati par sevi saka. Evelīnai ir 35 gadi un četri bērni, patiesībā – pieci, bet mazais Gustaviņš uz ģimeni noraugās no mākoņu maliņas. Sproģu ģimene ir kristieši, kuri pieder pie baptistu draudzes. Starp citu, Evelīnas vīrs Andris ir brālis zināmajam baptistu mācītājam Pēterim Sproģim.
Īpašā Kristera īpašā mamma Elīna: ar vīru sakām – mums citplanētieši apmainīja bērnu
Elīna Augustinoviča ir divu burvīgu zēnu – Anrija un Kristera – mamma. Viņa kopā ar vīru un dēliem dzīvo Rīgā. Kristers ir jaunākais no puikām, un viņš no brāļa, kā arī citiem bērniem nedaudz atšķiras. Viņam ir autisms. Elīna neslēpj, ka audzināt tādu bērniņu kā Kristers, ir grūti. Tomēr viņa norāda, ka tad, kad tu izproti un pieņem savu bērnu, dzīve kļūst daudz vieglāka.
Jauno māmiņu atzīšanās: bailes nokavēt dzemdības un sāpes, kas tūlīt aizmirstas
Neviens nav teicis, ka būt mammai ir viegli. Tomēr tas ir arī skaisti. Šoreiz par saviem pirmajiem mirkļiem mātes lomā stāsta trīs jaunās māmiņas, atklājot savas sajūtas vēl līdz galam neiepazītajā lomā, kā arī daloties priekos un bēdās.
Mīlēt var arī svešus bērnus. Trīs SOS mammu stāsti
Jā, katram bērnam ir mamma, kura dāvājusi tam dzīvību, tomēr ne visas sievietes, kuras mazuļus laidušas pasaulē, par tiem spējušas parūpēties. Un tas var notikt dažādu iemeslu dēļ. Ne mums būt soģiem un kangariem. Mātes dienu gaidot, vēlamies parādīt citādākas mammas. Tās, kuras spēj mīlēt, audzināt un rūpēties par gluži svešiem bērniem. Viņas ir mammas SOS ciematos.
Mīlestība ar bezgalības zīmi. Sarmīte un viņas īpašais Patriks
Mīlestība ir tik dažāda. Mēs varam mīlēt šūpuļdziesmu, ko mums bērnībā dziedāja mamma vai tētis, vai mīlēt vecmammas vārīto uzpūteni, mīlēt kādu grāmatu, filmu, vecākus, dzimteni, partneri… Mīlēt to, kas mūs dara laimīgus. Bet tikai viena mīlestība ir visvisspēcīgākā un tai nav absolūti nekādu robežu, tā nebeidzas nedz līdz ar saulrietu, nedz ar saņemtiem sitieniem. Tā ir mātes mīlestība pret saviem bērniem. Pastāstīšu vienu stāstu, mīlestības stāstu ar bezgalības zīmi. Šo stāstu, domāju, ka sapratīs tikai daļa vecāku…
Par Hermani un mūsu tikšanos. Anetes Bendikas stāsts par īpašā bērna sagaidīšanu
"Hermanis ir laimīgs puika, tie esam mēs, kuriem sevi no jauna jāatrod. Tie esam mēs, kuri piedzīvo un ņem visu nopietnāk un drūmāk nekā vajag. Tie esam mēs, kuriem Hermanis māca lielo dzīvi un lielo prieku," tā savā blogā "Esunmees" raksta Anete Bendika, Hermaņa, kurš ir bērns ar īpašām vajadzībām, mamma.
Bērniem nav jābūt vecāku parādniekiem. Piecu bērnu mammas, vecmātes Edītes stāsts
Kad Edīte Šeldere pirmo reizi dzīvē aizgāja pie ginekoloģes, kas notika pēc kāzām 1991. gadā, viņai sacīja – "Visticamāk, jums bērnu nebūs". Paradoksāli, ka patiesībā jau tajā brīdī Edīte gaidīja savu pirmo meitu, un vēl jo vairāk, cik aplams bija dakteres sacītais, jo sieviete laidusi pasaulē četrus bērnus, bet vienu – adoptējusi. Bērnībā Edīte bijusi stingri pārliecināta, ka viņai, kad izaugs liela, būs 10 bērni. Laikam jau nemaz tik nepatiesi tas viss nebūs, jo pati izaudzinājusi piecus, bet simtiem bērnu palīdzējusi nākt pasaulē. Edīte jau 12 gadus strādā par vecmāti Rīgas Dzemdību namā.
Rīga – Parīze: kā Jolanta 22 gados kļuva par daudzbērnu mammu un dzīvo kā filmā
Mammas ir dažādas, bet ikviena sieviete savam bērnam ir vislabākā māte. Un par tādu savām trīs meitām cenšas būt arī Jolanta Kartašova, 23 gadus veca sieviete no Rīgas, kuras dzīvi izmainīja viens vakars Vecrīgā. Pēc mēneša viņa jau dzīvoja Parīzē, Francijā, un vēl pēc neilga laika viņai pieteicās pirmais bērns, bet tad – dvīnītes. Jolanta atzīst, ka viņas dzīve pēdējos gados vairāk izskatās pēc filmas scenārija, bet tā ir realitāte. Turklāt tajā ir vieta gan laimei, gan asarām.
