"Labdien! Es godīgi maksāju dēlam uzturlīdzekļus, bet drīz viņš pabeigs 12. klasi. Dēls ar mani nerunā, nesatiekas. Es nezinu un no viņa nevaru uzzināt, vai viņš studē vai mācās dienas nodaļā, vai strādā... Par uzturlīdzekļu apmēru un maksāšanu mani informē tiesa, nevis viņš. Ko darīt tālāk? Vai maksāt līdz 24 gadu vecumam? Vai pārtraukt un gaidīt, kā parasti, izziņu no tiesas? Un maksāt atkal visus tiesas izdevumus, kaut es labprāt maksātu, ja man vienkārši tiktu pateikts. Kā es varu sevi pasargāt?" pēc padoma "Latvijas Vēstneša" (LV) portāla "E-konsultāciju" sadaļā taujā kāds tēvs Dānijels..
LV portālā atbild juriste Olga Petrovska: "Kad uzturlīdzekļi tiek piedzīti tiesas ceļā, tiesa lēmumā norāda termiņu, līdz kuram vecākam ir jāmaksā uzturlīdzekļi. Parasti tiek norādīts: vai nu līdz laikam, kad bērns sasniedz pilngadību, vai arī līdz laikam, kad bērns var pats sevi apgādāt".
Ministru kabineta noteikumi par uzturlīdzekļu apmēru bērnam nosaka:
"Noteikumi nosaka minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru katram vecākam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam.
Katra vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus šādā apmērā: katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25 procentu apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas; katram bērnam no septiņu gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30 procentu apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas."
Tas nozīmē, ka vecākam ir pienākums nodrošināt bērnu ar uzturlīdzekļiem vismaz valstī noteiktajā minimālajā apjomā līdz bērna 18 gadu vecumam. Tāpēc tāda pienākuma – nodrošināt bērnu ar uzturlīdzekļiem līdz 24 gadu vecumam – nav, uzsver juriste.
Pēc pilngadības sasniegšanas bērnam ir tiesības iesniegt prasības pieteikumu tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu no vecāka līdz laikam, kamēr bērns pats varēs sevi apgādāt, proti, viņam ir iespējas, apstākļi un tiesības rūpēties par sevi patstāvīgi.
Civillikuma 179. panta pirmā un piektā daļa noteic, ka vecāku pienākums ir samērā ar savām spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.
Minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu.
Kas attiecas uz saskarsmi ar bērnu un kontaktēšanos, Civillikuma 180. panta otrā daļa nosaka: "Katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem."
"Jums kā bērna vecākam ir tiesības un pienākums saņemt ziņas par viņu un kontaktēties, iespējams, to var darīt ar otra vecāka starpniecību," portālā "LV.lv" iesaka juriste.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
