Devu viņām pārāk lielu vaļu. Saruna ar vientuļo tēvu Ingaru Pujiņu
Foto: Privātais arhīvs

Parasti sabiedrībā vairāk cirkulē stāsti par mātēm, kas dažādu iemeslu dēļ palikušas vienas ar bērniem, tomēr ir arī situācijas, kad rūpes par audzināšanu jāuzņemas tēviem. Par traģisko sievas zaudēšanu, divu meitu audzināšanu vienatnē, pienākumu sadalīšanu un meiteņu "radziņiem" pieredzē dalās tēvs Ingars Pujiņš.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ingara dzimtā puse ir Vecpiebalga, taču vēlāk darbs aizvedis Latgales virzienā. Ātri vien viņš iemīlēja vietu, kultūru, mentalitāti, vieglo dzīves uztveri un tur arī palika. Tālāk viss pēc ierastā scenārija – apprecējās, izveidoja saimniecību un arī ģimeni.

Laika gaitā situācija mainījās, un dzīves ceļi viņu atveda Smiltenes virzienā, kur šobrīd vīrietis strādā tiltu būvniecībā. Taujāts par brīvā laika nodarbēm, Ingars atbild: "Es nezinu, kas ir brīvais laiks. Man tāda nav. Ja es nestrādāju, braukāju pa Latviju un apskatu skaistas vietas. Kādreiz biežāk to darīju kopā ar meitām, šobrīd – ar savu mīļoto sievieti." Ingars pirms dažiem mēnešiem uzsācis jaunas attiecības un vairs nav viens.

Aurēlija tētī, Viktorija – mammā


Ingaram ir divas meitas – 17 gadus vecā Viktorija un 19 gadus vecā Aurēlija. "Aurēlija ir tāda pati kā es – aša, strauja, neprognozējama. Ar apgriezieniem," meitu raksturo tēvs, bet par viņas hobijiem saka: "Vai! Ja kādreiz bija zirgi, tad tagad es nezinu. Puiši droši vien. Kad palika astoņpadsmit gadu, nolika tiesības un bieži vajadzēja ar mašīnīti pavizināties. Protams, ne jau vienai."

Aurēlija šobrīd mācās par farmaceiti, taču pirms kāda laika izteikusi vēlēšanos stāties armijā. "Gribēšana iet armijā jau vien pasaka, ka viņa ir līdzīga man. Es arī taisījos iet armijā," atzīst Ingars. "Tikai es viņai teicu, lai nepieļauj to pašu kļūdu, ko es. Es sāku mācīties medicīnu un pēc trīs mēnešiem pametu, lai gan gribēju būt kara ārsts. Saku viņai, lai pabeidz to farmāciju un tad var iet armijā. Tad viņai būs jau viena izglītība, un ar to armijā būs vieglāk aiziet uz medicīnas nozari."

"Jaunākā meita Viktorija ir vairāk noslēgtāka sevī. Viņa ir tāda mīkstāka, maigāka raksturā, kāda bija arī mamma," atzīmē tēvs. Viktorija mācās Jēkabpils ģimnāzijā un plāno kļūt par arhitekti.

Pirms sešiem gadiem Ingara sieva – meitu māte izdarīja pašnāvību, atstājot viņu ar meitām, divām saimniecībām un kredītiem, kuri mantojās līdzi. "Tas bija grūts laiks. Tajā gadā mūsu ciemā septiņi cilvēki uztaisīja pašnāvības. Ar meitenēm par šo tika runāts daudz un dažādi," saka tēvs.

Neilgi pēc bērēm ģimene iesēdās automašīnā un devās kopīgos izbraucienos, lai novērstu domas no traģēdijas. "Divas diennaktis braucām uz riņķi pa Latviju. Jūrkalnē apstājāmies pie jūras un palikām pa nakti mašīnā. Vika gulēja uz aizmugurējā krēsla un mēs ar Aurēliju atlaidāmies priekšējos krēslos. Mēs tolaik daudz ceļojām, meklējām skaistas vietas, kalnus… Man galvenais bija, lai meitenes aizmirst to notikumu," atzīst Ingars.

Audzināšana nav sveša lieta


"Man meitu audzināšana nav sveša lieta. Es jau no sešu gadu vecuma viens pats četras māsas audzināju savas mātes vietā. Es pat bastoju skolu, lai būtu mājās. Un viss tāpēc, ka mātei patika puiši un iedzert, un bija vienalga, ko tie bērni un kā tie bērni," skarbajā pieredzē dalās Ingars. Viņam ir arī vecākais brālis, kurš visu darīja pa savam prātam, māti neklausīja un māsu audzināšanā nepiedalījās. "Māte viņam neko nevarēja ne pateikt, ne izdarīt. Bet, ja es kaut ko neizdarīju, kā māte gribēja, dabūju riktīgi pa ādu. Kas pa rokai, ar to pa galvu, pa muguru – birstes kāti, slotas kāti tika pret mani salauzti. Tā mēs tur auklējāmies ar māsām."

Tieši tāpēc, pieaugot pašam un piedzimstot meitām, viņam bija uzkrāta zināma audzināšanas pieredze. Kad nomira meitu māte, pirmajā gadā, cik varēja, tik saimniecībā Ingaram palīdzēja māsa. Arī meitām pirms skolas bija jāceļas un jāpalīdz slaukt govis.

Aktuāls kļuva arī pienākumu un mājasdarbu sadalīšanas jautājums. "Īstenībā ir tā, ka mūžīgie skandāli bija par kārtošanām. Daudzas mammas ir teikušas, ka aiz meitām ir jākārto. Dēli esot kārtīgāki. Aiz viņām dažkārt riktīgs karalauks paliek," smejas Ingars. "Bija arī reizes, kad es pulksten 23 atbraucu no darba un ap diviem naktī berzu grīdas mājās."

Vaicājot, kā tēvs meitām skaidroja sievišķās lietas, ko parasti dara mātes, Ingars sniedz lakonisku atbildi: "Elementāri un tieši!" Arī lietas, kas saistītas ar puišiem, tika apspriestas. "Aurēlijai laikam bija 16 gadu, kad viņai parādījās pirmais draugs, tad arī viss tika strikti izrunāts. Un arī uzreiz draugu paņēmu pie "čupčika" – panāc šurp, man vajag ar tevi parunāt," ar humoru saka meitenes tēvs.

Runājot atļauto un aizliegto ģimenē, Ingars atzīst: "Man nekad nav bijuši noteikti ierobežojumi, un tā laikam ir lielākā manas dzīves kļūda. Viņām tika dota lielākā dzīves brīvība, kāda var būt. Es ļāvu viņām darīt, ko grib. Es ļāvu iet jauniešu modei līdzi. Viņas skatījās, kā ģērbjas viņu draugi, un ģērbās tāpat. Kad braucām iepirkties, teicu: "Ejiet, ņemiet, ko gribat!"" Meitenes varēja pavadīt laiku ar draugiem un pārrasties mājās, kad vēlējās. Ir bijušas arī reizes, kad meitenes lietojušas alkoholu, uz ko Ingars saka: "A ko man darīt? Es nobļaujos un viss. Sist? Nē, nekad to neesmu darījis un nedarīšu. Es bieži viņām atgādināju, ka, ja mamma būtu dzīva, viņām nekad šitik lielas vaļas nebūtu."

Šo gadu laikā Ingars mēģinājis izveidot attiecības arī ar citām sievietēm. Meitu attieksme pret tēva attiecībām ir bijusi dažāda, visbiežāk tā esot atraidoša. Šobrīd jau dažus mēnešus Ingars ir jaunās attiecībās. Aurēlija tēva attiecības uztver vienkāršāk, savukārt no Viktorijas puses ir jūtama greizsirdība. Viņa tēva draudzenei vairākkārt ir teikusi, ka vēlas vairāk laika pavadīt divatā ar tēti, kā arī citos veidos cenšas pievērst Ingara uzmanību sev. "Beigu beigās visiem trūkst uzmanības. Un tad labāk es aizbraucu prom uz tālāko objektu, lai nav strīdi," smejas Ingars.

Palikt pie savas stingrās gribas

"Es priecājos, ka meitenes nodarbojas ar to, kas viņām patīk, maz pievēršoties tām problēmām, kas ir bijušas," atzīmē Ingars. Tomēr brīvība ir koks ar diviem galiem, un viņš uzskata, ka viņa lielākā pieļautā kļūda meitu audzināšanā ir pārlieku lielā vaļas ļaušana. Tāpēc viņš aicina jebkuru vecāku: "Palieciet pie savas stingrās gribas un neatlaidiet tik daudz brīvības, kā es to izdarīju, jo tas nozīmē, ka es esmu izlējis ūdens spainīti un atpakaļ jau to visu vairs nesasmelšu. Tāpēc man meitenēm tagad ir radziņi pretī."

"Un vēl vientuļajiem vecākiem es ieteiktu, lai mazāk čīkst par to, ka vieni audzina bērnus. Pa to laiku, kamēr čīkst un pīkst, var daudz ko lietderīgu izdarīt," saka divu meitu tēvs.

Tags

Attiecības ģimenē Bērna audzināšana Pusaudzis Tēvs Vientuļie vecāki
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form