Disciplīna skolās. Kā to panākt bez vardarbības?
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Kādā no pilsētas skolām ir divas astotās klases – vienā skolēni ir disciplinēti un pieklājīgi, bet otrā audzēkņi nemitīgi uzvedas provokatīvi un pārkāpj noteikumus. Kāpēc tā notiek, un vai notiekošajā meklējama arī pedagoga atbildība? Pagājušogad veiktais pētījums liecina, ka par vienu no galvenajām problēmām Latvijas skolās iedzīvotāji uzskata disciplīnas trūkumu. Līdz ar to aktuāls ir jautājums - kurā brīdī mēs pārlieku cīnāmies par tiesībām, aizmirstot par disciplīnu, un kurā tā tiek izmantota kā iegansts vardarbībai un netaisnīgai rīcībai?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Latvijā ir vairākas iestādes, kur vērsties saistībā ar pedagoga netaisnīgu rīcību. Jautājumos, kas saistīti ar emocionālas un fiziskas vardarbības izpausmēm un ko regulē, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likums, atbildīga ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI). Savukārt, ja runa ir par neatbilstību kādam no izglītības normatīvajiem aktiem, pārbaudi veic Izglītības kvalitātes valsts dienesta speciālisti (IKVD).

Vardarbība no pedagoga puses

VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere norāda, ka skolotājam ir jāprot klasē panākt disciplīnu, tomēr svarīgi ir, kādā veidā, un tas lielā mērā ir atkarīgs tieši no pedagoga zināšanām, prasmēm un pieredzes. Lielākā daļa pedagogu ar šo uzdevumu tiek galā. Taču ir reizes, kad VBTAI jāuzsāk administratīva lietvedība. Tie ir gadījumi, kad pielietots fizisks spēks: rauts aiz matiem, ausīm, grūstīts, kniebts vai grūsts, kā rezultātā bērns ir kritis. Administratīvs pārkāpums ir arī emocionālā vardarbība. Tie ir gadījumi, kad viens vai vairāki bērni, bet citreiz arī visa klase tiek apsaukāti, visu priekšā nosaukti par stulbeņiem un idiotiem: "Jūs nekas neesat un nekas nebūsiet, jums vispār ir jāmācās palīgskolā."

Gadījumos ja sūdzības iesniedzējs ir vēlējies, lai pārbaudes laikā tā vārdu neizpauž, inspekcija izmanto citas metodes. Anonimitāte tiek lūgta, jo skolēni vai to vecāki baidās no atriebības. Tas ir arī iemesls, kāpēc bērni un to vecāki nereti pacieš vardarbīgas situācijas – baidoties sūdzēties, lai situāciju nepadarītu vēl sliktāku. I.Millere atzīst: pārbaude tiek veikta, inspekcija aizbrauc, bet bērni paliek.

Tomēr situācija var būt tieši pretēja – skolēna vardarbīgu attieksmi mēģina slēpt paši skolotāji. Piemēram, skolēna ar smagiem uzvedības traucējumiem vecāks ar draudiem par sūdzībām ir iebiedējis skolu, tāpēc vecāki sapulcēs tiek mierināti, ka viss ir kārtībā un skola jau rīkojas atbilstoši, tikai lai nesūdzas. Līdz beidzot vecāki neiztur un paši iesniedz sūdzību inspekcijā. Tie ir jau ielaisti gadījumi, kad skola nav meklējusi palīdzību ne pašvaldībā, ne atbildīgajās valsts iestādēs.

Par spīti tam, ka emocionālā vardarbība ir definēta Bērnu tiesību aizsardzības likumā, diemžēl gadās arī tādi pedagogi, kuriem šādas iebiedēšanas un emocionālas pazemošanas metodes ir pieņemta darba prakse – viņi uzskata bērnu noniecināšanu par vienīgo pareizo veidu. To pierāda arī I.Milleres teiktais, ka ir tādi skolotāji, kas kategoriski neatzīst savu vainu, pat par spīti tam, ka to apliecina ne tikai viens skolēns, bet visas klases, kur šis pedagogs pasniedzis. Tie bieži vien ir ilgstošas emocionālās vardarbības gadījumi. Šāds skolotājs citādāk izturēties nemaz nemāk un ir izbrīnīts par to, kāpēc vispār ir atnākusi pārbaude.

Pārlieku liela koncentrācija uz negatīvo

"Mēs bieži vien steigā pamanām visu, kas ir negatīvs, bet pilnīgi vienaldzīgi paejam garām cilvēku panākumiem," stāsta I.Millere. Ja bērns visu laiku ir bijis ar uzvedības problēmām, nelaipns, taču kādu dienu ir atnācis un priecīgi pasveicinājis klasi, tad ir svarīgi novērtēt šādas pozitīvas epizodes.

Bērni skolās ir no dažādām sociālām vidēm, no dažādām ģimenēm. Iespējams, ka bērns dzīvē neko labu nav redzējis un kliegšana un grūstīšana ir viņa dzīves norma. Tomēr pedagogi no bērna sagaida, ka viņš skolā būs motivēts, kārtīgs, pieklājīgs, un ne vienmēr saredz, ka bērns ar savu uzvedību pauž to, ka viņam ir slikti. Tādējādi vienā brīdī bērns sāk pieņemt, ka ir slikts, jo to viņam atgādina gan mājās, gan skolā un līdz ar to nereti viņš pārstāj iet uz skolu. Bērns nonāk tādā situācijā, ka bez atbalsta pats pieņem lēmumu.

Visu rakstu lasiet Latvijas Vēstneša portālā "Par likumu un valsti"

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form